Vēlēšanu diena caur "gurķu odekolona plīvuru" (necenzēta leksika)! (3)

Pulkstenis ir 9 no rīta, tūlīt tiks atvērts maltīšu izdales logs, rindā stāvošie spriež, ka cilvēku šodien ir daudz un ēdiena visiem var nepietikt. Aizmugurē stāvošais visiem taujā pēc naža, ar kuru varētu nogriezt galu plastmasas pudelei. Lai saņemtu maltīti, šeit ir jāierodas pašam ar savu trauku, bet viņam tāda nav. Kad rinda izstāvēta, manā traukā tiek iebērta vārītu makaronu porcija un pasniegtas divas baltmaizes šķēles. Cilvēki savus traukus krāmē somās un dodas katrs savā virzienā, daži kāpj tramvajā, kas piestājis turpat Barona ielas pieturā. Neilgi pirms pēdējie rindā stāvošie ir sasnieguši izdales logu, makaroni ir beigušies.

“Što, vsjo štoļi?”* nepatīkami izbrīnīts ir kāds jauns vīrietis. Viņš apskaišas un gandrīz bļauj. “Tas tādēļ, ka piderasi ņem divas porcijas uzreiz!”

Savus divus līdzpaņemtos plastmasas trauciņus viņš tukšus liek atpakaļ maisiņā. Piedāvāju viņam savus makaronus, bet viņš atraida.

“Nevajag man, nevajag!”

Kāda sieviete viņu mierina: “Dzīve taču ir lieliska!” Kāds cits secina, ka tagad būs jāiet uz citu bezmaksas ēdināšanas vietu.

“Mēs badā nenomirsim, ēd uz veselību!” vīrietis pirms aiziešanas man novēl. Kāda cita sieviete manu piedāvājumu neatraida - pārberam makaronus viņas trauciņā.

Pulkstenis ir nedaudz pēc deviņiem, ielas ir patukšas, vēl nemanu nekādas pazīmes par šodien valstī notiekošajām vēlēšanām.

Pareizticīgo katedrālē šodien ir izstādīta kāda Krievijas austrumos atrasta, no Amerikas atvesta 13. gadsimta  ikona. Te vērojams cilvēku pieplūdums, viņi ir ieradušies apskatīt brīnumu.

“Ko vēlies?” uz katedrāles ieejas kāpnēm mani aptur kāds melnā ģērbies vīrs.

“Ikonu apskatīt.”

“Ja?” viņš mani nopēta. “Vēlāk. Pie dienesta ieejas,” - ar roku norāda man virzienu. Tur tālāk drošā attālumā no ieejas kāpnēm ratiņkrēslos sēž divi vīri un ubago naudu. Vienam trūkst vienas kājas, otram abu.

“Nu, ceļotājs…” - neapmierināts ar manu ierašanos ir ubags ar vienu kāju. Uz deguna viņam brillīte, rokā papīra glāzīte. Viņam acīm redzami nepatīk mana klātbūtne. Mazliet vēlāk, kad viņš pie blakus kioska durvīm gaida, kad pārdevēja viņam iznesīs šņabja pudelīti, viņa “kolēģis” mani pamāca, lai tik stājos galā un gaidu, neviens mani prom nedzīšot.

“Te visiem dod. Ne tik daudz gan, kā gribētos.”

Pēc brīža abi ar ratiņiem izstūrē gar kioska malu un krūmiem pie katedrāles sētas, kur garāmgājējiem neredzami iemalko no tikko iegādātās pudeles. Un tik tiešām, kad abi ir atgriezušies, ik pa brīdim viņu glāzītēs tiek iemestas monētiņas. Pat man, kurš stāv vienkārši blakus un noskatās notiekošajā, tiek pastiepta roka ar desmit centiem. Vēlāk, kad pie katedrāles stiepsies gara ikonas apbrīnotāju rinda, ubagiem šī diena var izvērsties veiksmīga. Naudu glāzītēs met pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki. Arī kāda sieviņa ar spieķīti, kas attaisnodamās stāsta, ka neko daudz nevarot dot mazās pensijas dēļ. Ubagam bez abām kājām, šķiet, ir neērti pieņemt ziedojumu no sieviņas.

“Ui, vecmāmiņ, sev atstājiet.”

“Man drīz būs pensija,” mierina sieviņa.

“Nu, tad davai, davai,” saka bezkājis, un sieviņa iemet abiem glāzītēs dažus centus.

“Nu, kaut kur noderēs,” viņa saka.

“Veselību jums,” novēl ubagi.

Ik pa brīdim viņu rokas glāzītes saturu nemanāmi ieslidina kabatās, trauciņos atstājot vien dažus centus.

“Skatos, jūs vairojaties. Bija viens, tad divi, tagad trešais parādījies. Dabūsiet ceturto, sanāks vesels kvartets,” - parunāties ir atnācis katedrāles sētnieks.

Tepat blakus arī stāv pašvaldības policijas auto, acīmredzot kārtības nodrošināšanai. Uz ielas autobusu pieturās ar ieslēgtām avārijas ugunīm stāv vairākas mašīnas, kuru saimnieki iegājuši katedrālē brīnumu apskatīt. Policisti ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējus šķiet neredzam. Kādā Toyotā pēc apmēram pusstundas viesošanās katedrālē iekāpj vīrs pareizticīgo talārā.

Netālu no 1. ģimnāzijas vēlēšanu iecirkņa kāda roka man sniedz bukletiņu.

“Es gribu jums palīdzēt.”

“Par ko jābalso?”

“Tas nav par balsošanu. Dievs jūs mīl. Nāciet pie mums uz draudzi. Dievs jums grib palīdzēt. Viņš grib sakārtot jūsu dzīvi, tā kā manējo sakārtoja savā laikā. Jūs varbūt ēst gribat, varu kaut ko nopirkt?”

Vecrīgas ielās izgājuši ielu muzikanti. Līdz ar bezpajumtnieka imidžu es atkal esmu kļuvis teju neredzams - cilvēki vairās no manis, varu netraucēti noklausīties sarunas un redzēt to, ko ikdienā parasti neredzu.

Kāda sieviņa ar tamburīnu rokās bažīgi uzmet man acis - viņu, šķiet, ir apsēdusi kāda cita, kurai ļoti gribas runāties. Par sarunu biedrenes leksiku viņai ir kauns pat bomža priekšā.

“Es taču nevēlēšu šitos sūdus. Viņi tak visi zagļi, laupītāji, sūdi - nekas tur nav. Sēž Saeimā un nekas labāks nebūs. Ne jau ar (necenzēta leksika), pautiem (necenzēta leksika) un ražot vērts par šitādām valstīm. Sakārtotā, ekonomiskā valstī cilvēks precas, vīrs mājās, (necenzēta leksika), dzen darbaspēku ārā pa tām dirsām - no svaiga gaisa tie vergi nenāk ārā - ceļ ekonomisku valsti.

Ir jābūt ekonomiski attīstītai valstij, tad tu vari precēties - vīrs mājā, (necenzēta leksika), deviņi mēneši tu izkrati to (necenzēta leksika), (necenzēta leksika), tev vergs nāks (necenzēta leksika) ārā… vot tā. To dara ekonomiski attīstīta valsts, nevis sūda Latvija.

Vīru nevar atrast, narkomāni (necenzēta leksika), dzērāji izklapēti pa pautiem, invalīds kroplis neder par vīru, kolekcionāru pautu (necenzēta leksika) arī neder (necenzēta leksika), saproties. Kaut kāds gejs (necenzēta leksika) ar neder mājās, dzērājs arī neder, kas alkoholu lieto, dzīvs mironis arī neder. Vot šitādi vīrieši - 100 gadu laikā vīru nevar atrast. Ko tu brīnies - tāda valsts! Tūdaļ nākošā gadā būs simtgade, bet vīru nevar atrast.”

“Tur uz Laimes pulksteņa ir rakstīts, ka četrdesmit dienas vēl līdz simtgadei.” Ielu muzikante man atkal uzmet izmisīgi bažīgu skatienu. Ielās ir parādījušies daudz tūristu, bet sarunu biedrene viņai neļauj strādāt.

“Jā, jā… Man patīk strādīgs vīrietis, saimniecisks vīrietis, bet tādu jau Latvijā nav. Šitie jau neder. Pārstrādei tikai - trubās sadedzināt un pelnus uz Abreni, tur viņi derīgi. Citur jau nekur viņi neder.”

Bezpajumtnieku iecienītais skvērs pie Satiksmes ministrijas. Bariņš vīriešu un sieviešu malko gurķu odekolonu un apspriež fleksi, kuru viņiem parādīt atnesis kāds tips. Šķiet, ka fleksis ir zagts, un kompānija spriež, ko ar tādu var iesākt. Viena no sievietēm ik pa brīdim iemieg un aizpeld gurķu odekolona sapņu pasaulē.

“Klausies, tev mana ķēde patīk?” ratiņkrēslā sēdošajam ap kaklu aplikta pamatīga zeltīta paskata ķēde. Flekša īpašnieks pieliecas tuvāk ķēdei.

“Veči tādas nenēsā. Es tev roku vairs nedošu. [..] ja rīt svārkos atnākšu, tu man roku dosi?”

“Jā.”

Fleksis atmet ar roku un aiziet tālāk savās darīšanās. Ķēdes īpašnieks aizkaitināts nokabina ķēdi un pievēršas man.

“Bārdaini, klausies manī uzmanīgi. Kur tu radies? No Maskavas atbrauci?”

Ar šo kompāniju sarunās iesaistīties nav vēlmes, tāpēc klusēju.

“Ko tu tur rij, iedod man arī. Kas ir, viens pats rīsi, (necenzēta leksika)?”

Mana klusēšana iesviļ viņa dusmas.

“Ko viņš te sēž, (necenzēta leksika)! Atnācis pie mums,(necenzēta leksika)? Kas tu tāds esi, ka atnāci pie mums?

Invalīds esi? Klausies, invalīd, kurš tev vispār atļāva nākt šurp? Kurš? Kurš, (necenzēta leksika), tev deva tiesības? Kungs tas dievs, (necenzēta leksika)?”

Viena no sievietēm mēģina aizvilkt viņu ar ratiņiem tālāk no manis, bet viņš neļaujas.

“Kungs tas dievs man nav neko tādu teicis. Pārsēdies uz to soliņu un tur rij. Saprati? Pazūdi no šejienes! Kamēr neesmu sadusmojies.”

Skaidrs, ka šim kontingentam vēlēšanas šodien nebūs prātā.

Savukārt mūždien Vērmaņparka estrādē sastopamie vīri gan spriež par vēlēšanām.  

“Man nepatīk, ka pasē liek štampu. Es gribu, lai pase man būtu tīra. Vsjo, amen! Un kāda tur nozīme, vai tur Pēteris būs, Jānis būs jeb kas tur būs. Viņš tāpat šmauksies. [..] Viņš sešas stundas pastrādā un saņem 2 tūkstoši. Kurš ta negrib 2 tūkstošus saņemt. Pa radio bija teikts, ka 5 tūkstoši cilvēku Latvijā saņem 4 tūkstoši euro mēnesī. Ko viņš dara pa to mēnesi? Sēž tajā birojā un ar to datoru tur ļa-ļa-ļa. 70 tūkstošu Latvijā birojos sēž. Un draugu padarīšana. Ražošana nekāda nav. Tagad Eiropa ražo mums. Pateiks, ka tev vajag kurpes. Cik tev vajag? Rītā tev pievedīs. Un mēs bez darba… Viss taču ir kopā saistīts - kāda tauta, tāda valdība. It kā viņi vainīgi būtu. Pati tauta vainīga ir. Vot lietuvieši ir kungi, jā. Tur ārzemnieks viņiem neko nepavēlēs, ne krievs, ne amerikānis. A latvietis ir kalps.”

Noprotams, ka šis kungs, tāpat kā citi šodien sastaptie, uz vēlēšanām neies. Man nav zināmi dati par to, cik Latvijā ir bezpajumtnieku, bet tā noteikti ir krietni liela paralēlajā dzīvē dzīvojošu Latvijas iedzīvotāju daļa, kuriem pat jausmas nav par šodien notiekošajām vēlēšanām. Tāpat kā to, kuru neticība pārmaiņām ir tik liela, ka savai dalībai vēlēšanās neredz jēgu.

Mana diena bezpajumtnieka veidolā ir beigusies. Vēl pa ceļam uz mājām skvēriņā pie Dailes teātra zālienā starp izmētātajām gurķu odekolona pudelītēm pamanu - cieši viens otram piespiedušies, čokurā sarāvušies, zālienā saldi čuč divi bomži.

* Ko, viss jau?