Par Purvciemu, Rīgas apkaimi, kura robežojas ar Teiku, Mežciemu, Dreiliņiem, Pļavniekiem, Dārzciemu un Grīziņkalnu, pastāv visdažādākās leģendas un nostāsti, taču vienlaikus šeit plaukst arī jaunie nekustamo īpašumu projekti. Spītējot negatīvajām asociācijām, Purvciems pēdējos gadu desmitos ir kļuvis par pieprasītu dzīvojamo rajonu, kas vēl aizvien turpina attīstību un jau drīzumā kļūs ar jaunām dzīvojamajām ēkām bagātāks.
Samērā pelēkais Purvciema dzīvojamais rajons, kurā slejas simtiem vienveidīgu blokmāju, daudziem atgādina par padomju okupāciju pagājušajā gadsimtā. Taču vienlaikus tas ir iemesls, kādēļ tieši šeit mitinās liela daļa Rīgas iedzīvotāju un to skaits gadu gaitā nesarūk – no 1990. gada Purvciema iedzīvotāju skaits ir samazinājies tikai par 16 641 cilvēku, kas ir 1,2 reizes mazāk no sākotnējā iedzīvotāju skaita. Purvciema arhitektūru puslīdz regulāri papildina jauni dzīvojamo ēku projekti, kuru skaits tuvākajos gados solās pieaugt, savukārt jauno projektu attīstība sērijveida dzīvojamo ēku nosēto rajonu padara pievilcīgāku nekustamo īpašumu pircēju acīs.
Pirmais Purvciema iedzīvotājs – ķeizarienes ārsts
Atšķirībā no Rīgas rajoniem, kas izceļas ar aizsargājamu vēsturisko mantojumu, proti, dažādām arhitektūras pērlēm, Purvciems ar mākslinieciski augstvērtīgu arhitektūru lepoties nevar. Vēl salīdzinoši nesen, 18. gadsimtā, šeit atradās 60 hektāru plašais Hausmaņa purvs un mitinājās tikai daži brīvzemnieki. Pirmais Purvciema iedzīvotājs te savu mājokli uzcēla 1742. gadā – tas bija Krievijas medicīniskās pārvaldes priekšnieks un Krievijas ķeizarienes Annas I ārsts Johans Bernhards Fišers. Pēc īpašuma iegādes ārsts to nodēvēja par Fišermuižu. 1794. gadā Fišermuižu līdz ar citiem apkārtnē esošajiem zemesgabaliem pārpirka tirgotājs Grīzens, no kura vārda pēcāk radās Grīziņkalna nosaukums. Pēc vairākiem gadiem šis nelielais īpašums nonāca Rīgas vecticībnieku sociālās palīdzības – Grebenščikova labdarības iestādes īpašumā, kurai kādreizējā Purvciema teritorija piederēja līdz pat 1940. gadam. Šajā laikā rajons manāmi neattīstījās – te atradās mazdārziņi, pļavas un nelieli namiņi, bet purva neapbūvētā daļa ilgu laiku kalpoja par izgāztuvi – tikai 20. gadsimta 50. gados šeit tika pārtraukta atkritumu izmešana.