Mūžam gāzes karcerī: Putina polārie dārgumi (4)

Krievijas redzējums par Arktiku

Ziemeļu Ledus okeāns, kurš apskalo praktiski visu Krievijas ziemeļu teritoriju, jau ilgstoši bijis Maskavai diezgan interesants. Valsts to ir uzskatījusi par sava veida ziemeļu vairogu pret iespējamu ārēju uzbrukumu, kurš varētu nākt no Ziemeļpola puses. Vēl Aukstā kara laikā tajā norisinājās plaši krievu kodolzemūdeņu un stratēģisko bumbvedēju manevri, kā arī tika izvietotas sarežģītas novērošanas sistēmas. Šo pasākumu mērķis bija novērst ASV iespējamo kodoluzbrukumu un arī mazināt kārdinājumu pārbaudīt Krievijas robežu aizsardzību pret hipotētiska desanta izsēdināšanu valsts ziemeļos.

Tomēr mūsdienās Krievija Arktiku vairāk redz kā ekonomisku dārgumu lādi. Šis redzējums līdzīgi kā citviet pasaulē ir saistīts ar Arktikas ledāju straujo kušanu, kurai ir potenciāls sniegt vēl nebijušas iespējas gan dabas resursu ieguvē, gan arī jaunu jūras ceļu apguvē. Eksperti lēš, ka reģionā atrodas aptuveni 13% no pasaulē vēl neatklātajiem naftas resursiem un aptuveni 30% no vēl neatklātajiem dabasgāzes resursiem. Tāpat Arktikā ir milzīgs daudzums niķeļa, kobalta, dzelzs, titāna, cinka, platīna, sudraba, zelta, dimantu, fosfāta un daudzu citu dārgmetālu. Nemaz nerunājot par oglēm un plašajām zvejas iespējām. Savukārt jaunās jūras ceļu iespējas ir saistītas ar faktu, ka, izmantojot Arktikas teritoriju, kravas no Āzijas uz Rietumiem ir iespējams nogādāt ļoti īsā laikā. Kā intervijā portālam TVNET šovasar minēja bijušais Latvijas vēstnieks NATO Jānis Eichmanis, tiek rēķināts, ka no Ķīnas, Japānas un Korejas kravas uz Amsterdamu varētu tikt aizvestas 90 dienās. Tas tādēļ, ka, šķērsojot Arktiku, ir iespējams apiet klasisko jūras ceļu cauri Suecas kanālam, un tas samazina ceļā pavadīto laiku vismaz divas reizes.

Tomēr tajā pašā laikā Krievijas fokuss uz kodolaizsardzību nav pazudis pilnībā. Kā norāda Eichmanis – Krievijas Arktikas teritorijā esošā Kolas pussala arī mūsdienās pilda kodolvairoga funkcijas un tiek izmantota, lai aizsargātu valsts ziemeļu teritoriju no ASV un britu kodolzemūdenēm, kuras kursē tās tuvumā. Putins pats ir teicis, ka to raķetes var sasniegt Maskavu 16 minūtēs. Papildus tam šī pussala ir vienīgā vieta, no kuras Krievija var veiksmīgi piekļūt Atlantijas okeānam, jo pēc PSRS sabrukšanas šī pieeja ir liegta gan no Melnās, gan arī Baltijas jūras.

Eichmanis arī norāda, ka Putins pēdējos gados ir sapratis, ka Rietumsibīrijas teritorijā esošie dabas resursi lēnām sāk izsīkt un Krievijai ir nepieciešams meklēt jaunas ieguves vietas. Pretējā gadījumā tā ilgtermiņā nespēs turpināt īstenot savu gāzesvadu politiku, kuras ietvaros praktiski tiek nopirkta draudzīgāka attieksme no Eiropas Savienības valstīm saistībā ar Maskavas veiktajām darbībām Austrumeiropā un citur pasaulē. Principā Eiropa tiek turēta sava veida karcerī un, kā jau minēju savā rakstā par Krievijas ārpolitiku Eiropā, šāda pieeja ir izrādījusies ļoti efektīva.

Arktikas dārgumu lādes dēļ Putins ir ilgstoši uzskatījis Krieviju par reģiona līderi. Ne velti Maskava starptautiski prezentē uzskatu, ka zemūdens Lomonosova grēda, Mendeļejeva Alfa grēda, Čukču pacēlums, kā arī ieplakas, kas tos šķir, ir Krievijas kontinentālā šelfa turpinājumi un tādējādi – daļas no valsts teritorijas. Putina drosmīgie apgalvojumi ir arī saistīti ar faktu, ka Arktika ir vieta, kur valdošajam režīmam demonstrēt savu varu Krievijas iedzīvotājiem. Jau raksta sākumā minēju, ka Aukstā kara laikā Arktika bija ļoti militarizēta un savā ziņā simbolizēja PSRS militāro spēku. Kā pamatoti uzskata  NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētniece Iona Alana, Krievijas cilvēki vēl nostalģiski atceras notikumus Arktikā pirms dažiem gadu desmitiem.

Krievijas mērķi un stratēģija

Ņemot vērā Arktikas nozīmīgumu gan ekonomiskajā, gan politiskā atbalsta veidošanas dimensijā, Maskava ir ieinteresēta palielināt un arī aizsargāt savu ietekmi Arktikā. Lai to panāktu, Putins lieto samērā vienkāršu un klasisku instrumentu starptautiskajā politikā – palielina militāro klātbūtni. Tas savukārt tiek darīts vairākos veidos. Pirmkārt, pēdējos gados šajā reģionā ir ievērojami palielināti Krievijas karaflotes manevri un Maskava ir sākusi PSRS laika flotes bāžu atjaunošanu. Kā norāda ārpolitikas komentētājs un youtube kanāla «Caspian Report» autors Širvans Nefči, ir paredzēts, ka nākotnē Novaja Zemļa tuvumā atradīsies gandrīz puse no Krievijas ziemeļu flotes (aptuveni 60% no visas Krievijas flotes sastāva). Savukārt otra puse no ziemeļu flotes atradīsies jau minētajā Kolas pussalā Murmanskas tuvumā. Tā papildinās jau tā ievērojamos pussalā izvietotos spēkus. Maskava ir sākusi arī ledlaužu būvniecību, kuri ir neatsverami Arktikas ūdeņu apguvē, taču ir ārkārtīgi dārgs prieks (1 ledlauzis maksā apmēram miljardu ASV dolāru un tā būvniecība prasa aptuveni 10 gadu). Tiek lēsts, ka valsts rīcībā jau ir 41 kuģis un vēl vismaz 8 tiek būvēti. Tas ir vairāk nekā jebkurai citai Arktikas padomes valstij (Kanāda, Dānija, Somija, Islande, Norvēģija, Zviedrija, ASV).

Pat pasaules superlielvarai ASV ir tikai 6 un būvēts tiek tikai 1.

Otrkārt, Krievija pastāvīgi veic būvdarbus vairākās bāzes – 1) Aleksandras zemē, 2) Rogačevā, 3) Vidussalā (Sredny Ostrov), 4) Koteļņija salā, 5) Vrangeļa salā, 6) Šmita ragā (Mys Schmidta). Tajās papildus jūras spēkiem ir paredzēts izvietot arī gaisa un sauszemes spēkus, kuri būtu Krievijas prāt pietiekami savu Arktikas ambīciju aizstāvībai. Kā norāda ārpolitikas komentētājs un youtube kanāla «Caspian Report» autors Širvans Nefči, Krievija paredz minētos sešus punktus savienot ar jau esošajām bāzēm tās kontinentālajā teritorijā.

Šis savienojums savukārt nodrošinātu valsts dominanci pār jau minēto Ziemeļu jūras ceļu un ļautu tai būt par spēcīgāko spēlētāju jauno tirdzniecības ceļu apguvē.

Tāpat Krievija mērķtiecīgi novieto Arktikā arī savas S-400 un S-300 gaisa aizsardzības sistēmas, kuras potenciāli varētu liegt pretiniekam pārsvaru hipotētiskiem uzbrukumiem no gaisa Arktikas reģionā. Ir paredzēts, ka jaunos ieročus nākotnē papildinās arī tāldarbības radari, kurus Maskava cītīgi konstruē.

Šāda militarizācija daudziem Krievijas iedzīvotājiem liek atsaukt atmiņā laikus par PSRS ievērojamo klātbūtni Arktikā, liek Putinu redzēt kā ārkārtīgi spēcīgu nācijas vadoni un apvieno iedzīvotājus uzticībā valdošajai politiskajai elitei.

Kādi ir panākumi?

Ja uzskatām, ka ietekmes palielināšana un aizsardzība Arktikā saistās ar lielāku militāro nospiedumu, tad Krievija nenoliedzami ir guvusi panākumus. Ar tās bruņotajiem spēkiem Arktikā nevar sacensties neviena cita Arktikas padomes valsts. Savukārt šīs pašas padomes NATO biedri jau aktīvāk ir sākuši lobēt nepieciešamību aliansei vairāk iesaistīties Arktikas norisēs un palīdzēt aizsargāt tās intereses. Kā jau nedaudz ieskicēju, pat Krievijas starptautiskais ienaidnieks Nr.1 - Amerikas Savienotās Valstis - nespēj mēroties spēkiem ar tās militāro klātbūtni šajā pasaules daļā un amerikāņiem būtu jāpatērē ievērojams laika sprīdis, lai pietuvinātos Krievijas līmenim. Tas galvenokārt ir saistīts ar amerikāņu ilgstošo Arktikas iespēju ignorēšanu (īpaši Obamas administrācijas laikā). Lai gan pēc Donalda Trampa nākšanas pie varas amerikāņi ir Arktikai sākuši pievērsties daudz vairāk (ir sākusies atļauju izsniegšana potenciālo naftas un gāzes resursu apguvei Arktikas ūdeņos), to nebūt nevar salīdzināt ar Krievijas iesaistes līmeni.

Savukārt Maskavas militārā klātbūtne ir kalpojusi par sava veida lietussargu, zem kura tiek veiksmīgi apgūti reģiona ekonomiskie resursi.

Kā saka Jānis Eichmanis, jau tagad 20% no Krievijas eksportējamās naftas nāk no arktiskās joslas.

Piemēram, Krievijas naftas gigants Rosneft ir veiksmīgi veicis urbumus un atklājis aptuveni 80 miljonus tonnu naftas resursu. Tāpat Krievija ir ierīkojusi naftas ražošanas platformu Pečoras jūrā. Pagaidām norisinās arī resursu izpēte Barenca jūrā, un nākamgad tā tiks sākta arī Karas jūrā. Maskava 2021.-2025. gadā ir paredzējusi piešķirt gandrīz 415 miljonus ASV dolāru naftas un gāzes ieguves tehnoloģiju attīstībai un dažādiem izpētes darbiem. Papildus tam 2,7 miljardi ASV dolāru līdz 2025. gadam ir piešķirti valsts Arktikas teritoriju ekonomiskajai attīstībai un labklājības celšanai.

Krievija reģionā nākotnē

Tomēr par spīti Krievijas neapstrīdamajai militārajai varai, neuzskatu, ka nākotnē tā kļūs par Arktikas valdnieci. Šim uzskatam ir viens galvenais iemesls – šīs pasaules daļas ekosistēmas trauslums, kurš liek Krievijai savu ieroču žvadzināšanā būt diezgan uzmanīgai. Maskava apzinās, ka gadījumā, ja tā izvērsīs pārlieku lielu bruņošanos, tad pārējās valstis agri vai vēlu izjutīs spiedienu tai atbildēt. Rezultātā var sākties bruņošanās sacensība, kuras ietvaros Arktikā sāktos militāras sadursmes. Savukārt šādas sadursmes varētu izraisīt plaša mēroga ekoloģisku katastrofu – tādā gadījumā Arktikas bagātības var netikt nevienam (nemaz nerunājot par sekām pārējai pasaulei).

Ne velti Krievija kopā ar ASV, Dāniju, Norvēģiju un Kanādu ir parakstījusi Ilulisatas deklarāciju, kura paredz visu Arktikas jautājumu risināšanu miermīlīgā ceļā. Tāpat arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētniece Iona Alana uzskata, ka, par spīti valdošajai sāncensībai par reģiona resursiem, Arktikas valstīm ir liela vēlēšanās savstarpēji sadarboties. «Pat ja starpvalstu attiecības pasliktinās citos pasaules reģionos, šeit tās paliek stabilas un uz savstarpējiem ieguvumiem balstītas,» saka Alana. Politiskā cīņa norisinās globālās sasilšanas ēnā, un arī Krievija vēlas sevi starptautiski parādīt kā atbildīgu spēlētāju pret vides mestajiem izaicinājumiem. Tāpēc drīzāk Arktikas reģiona nākotne ir plašs lielvalstu spēka līdzsvars, kurā Krievija ir viena no šā līdzsvara daļām. Pārdroši Putina izaicinājumi, visticamāk, nav gaidāmi.