Alternatīvā mūzika ar klavierēm? Mierīgi.
Intervija ar mūziķi Nikolu Cvetkoviču

Nikola Cvetkovičs

FOTO: publicitātes

Novembra beigās Latvijā ar trim koncertiem viesosies Serbijas pianists Nikola Cvetkovičs, kuru neatkarīgās mūzikas cienītāji iedēvējuši par alternatīvās mūzikas pianistu.

Plašāku atzinību pasaulē mūziķis ieguvis, pateicoties zviedru grupai „Katatonia”, kuras dziesmas pārspēlējis ar klavierēm. Vienīgie koncerti Baltijas valstīs – Latvijā.

- Vai atceries mirkli, kurā mūzika tev kļuva ļoti svarīga? Kā tas notika?

- Cik vien varu atcerēties, mani iepazīstināja ar klavierēm jau agri - 3 vai 4 gadu vecumā. Nāku no diezgan muzikālas ģimenes, tāpēc mūzika ļoti bieži bija man apkārt. Sāku iet mūzikas skolā, kad man bija seši gadi, un no tā laika neesmu pametis klavieres. Zināju, ka tām būs ļoti liela nozīme manā dzīvē.

- Pastāsti, kur smelies iedvesmu. Ir kāda specifiska dziesma/grāmata vai filmas?

- Īstenībā nav tādas specifiskas dziesmas vai kādas filmas, no kā smeļos iedvesmu. Vairāk iedvesmu ķeru no ikdienas dzīves, dažādiem notikumiem un cilvēkiem, kas man ir apkārt.

- Vai tev ir vēl kādi elki, izņemot „Katatonia”? Un kāpēc „Katatonia”, kas viņos tev likās īpašs?

- Ir pārāk daudz, lai visus nosauktu, bet jā. Es teiktu, ka man ir ļoti bagātīga mūzikas gaume un mākslinieki, komponisti, kuri mani iedvesmo un kuriem esmu pieķēries. Piemēram, Dmitrijs Šostakovičs, Aleksandrs Skrjabins, Bils Evans, Avišajs Koens, Maiks Patons un Kriss Kornels. Es klausos daudz elektroniskās deju mūzikas (EDM) izpildītājus un līdz pat melnākajam “black” metālam. Runājot par “Katatonia”, tiku iepazīstināts ar šo grupu 2007. gadā un, kad izdzirdēju viņu albumu “The Great Cold Distance”, es sapratu, ka ir kaut kas īpašs šajā aranžējumā, vēl pirms sāku analizēt viņu mūziku arvien vairāk, kā arī biju analizējis dažādus klasiskās mūzikas komponistus studiju laikā. Analizējot viņu mūziku, sapratu, ka šo mūziku varētu ļoti labi aranžēt tā, lai to varētu spēlēt uz klavierēm, ja to izdarītu pareizi. Izrādījās, ka šie skaņdarbi izklausās ļoti piemēroti spēlēšanai uz klavierēm, un pēc publikas spriežot - ļoti patīk arī viņiem.

- Vai tev ir svarīga liela auditorija, kad uzstājies?

- Ne gluži, apmeklējums koncertos mani neuztrauc. Labāk spēlēju 10 cilvēkiem, kuri ir atnākuši izbaudīt mūziku no sirds, nekā ja tie būtu simtiem cilvēku, kuri būtu spiesti klausīties pret savu gribu. Vienmēr ir patīkami, ja varu sapulcēt vairākus simtus cilvēku, kas tiešām ir atnākuši baudīt manu performanci, bet tas vēl ir mans mērķis, kas ir jāsasniedz. Varbūt kādu dienu.

- Pirms pāris mēnešiem salauzi roku. Kā tiki galā ar to? Interneta vietnē “Youtube” atrodams video, kur spēlē arī ar lauztu roku, vai ir kaut kas, kas spēj tevi atturēt no klavieru spēlēšanas?

- Es salauzu roku divās vietās, kalnu riteņbraukšanas negadījumā šā gada janvārī. Šī bija otrā reize, kad salauzu roku, tāpēc zināju jau, kam man būs jāiet cauri, lai varētu spēlēt. Pēc fizioterapijas man no jauna bija jāmācās izmantot savu roku, bet laimīgā kārtā tas pagāja ātrāk, nekā biju domājis. Pirmos mēnešus bija ļoti sāpīgi, bet nu jau esmu atguvies un  spēlēju bez problēmām.

- Citi hobiji, izņemot klavierspēli?

- Kā jau pieminēju iepriekšējā atbildē, kā dēļ man gadījās negaidīti salauzt roku, mans hobijs ir kalnu riteņbraukšana. Un, protams, viss saistībā ar dabu. Man arī ļoti patīk gatavot.

- Tevis sacerētā „Etīde #1” bija veiksmīga, mēs nespējam vien sagaidīt kādu jaunu tavu skaņdarbu! Tev ir doma ierakstīt albumu ar paša kompozīcijām?

- Esmu par to domājis vairākas reizes, jo man ir daudz materiāla, kas vienkārši, tā sakot, karājas gaisā. Esmu ļoti paškritisks par mūziku, ko saceru pats, tāpēc gribu būt apmierināts ar to, ko vēlos nodot plašākai publikai. Es nespēju publiskot mūziku plašākai publikai, ja man tā nepatīk un nesniedz man nekādas emocijas. Publikas priekšā nespēju izlikties. Esmu izdevis pāris skaņdarbu šad tad, gadiem ejot, bet tas ir noticis tikai, kad man uznākusi ļoti liela iedvesma kādam skaņdarbam.

- Kāda ir Nikolas Cvetkoviča dzīve ikdienā?

- Ceļos es agri, 06:00 no rīta. Lasu ziņas, kas sastāv no pilnīga absurda, uztaisu sev tēju. Eju uz fakultāti, kur mācu studentus, atnāku mājās, paņemu savu divriteni un dodos pabraukāt pa mežu. Pēc tam atbraucu mājās un izeju sabiedrībā. Tāda ir mana ikdiena. Bet, kad nestrādāju, tad cenšos būt produktīvs un aktīvs, cik vien iespējams, man nepatīk palikt mājās un neko nedarīt. Es konstanti kustos.

- Tu strādā Nīšas mūzikas-mākslas fakultātē. Pastāsti, lūdzu, ko tu pasniedz?

- Es pabeidzu maģistra studijas klasisko klavieru spēlēšanā Mākslas un mūzikas fakultātē, drīz pēc tam sāku strādāt pūšamo instrumentu nodaļā. Esmu klavierspēles pasniedzējs. Es izbaudu strādāšanu ar studentiem un trenēšanos kopā ar viņiem.

- Vai tu spēlē arī kādus citus mūzikas instrumentus?

- Patiesībā jā! Agrāk spēlēju bungas sava drauga grupā, taču tas bija sen. Grupa spēlēja savu oriģinālmūziku alternatīvā/grunge stilā. Diemžēl dažādu ārējo apstākļu dēļ grupa izjuka. Šad tad spēlēju arī akustisko ģitāru, kad draugi to vēlas vai piespiež mani.

- Vai ir viens specifisks koncerts, kuru uzskati par vislabāko? Ja ir, mēs būtu priecīgi dzirdēt kāpēc.

- Uzstāties ar manu ansambli Dohā, Katarā, bija diezgan interesanta un pilnveidojoša pieredze priekš manis, mēs bijām pirmā grupa no Serbijas, kas jebkad tur ir uzstājusies. Tas bija pasaules līmeņa pasākums.

Arī mans pēdējais koncerts Harkovā, Ukrainā, „Regnar Reborn” festivālā šā gada jūnijā. Šis bija mans debijas koncerts ar „Katatonia” skaņdarbiem, kāds tas bija šovs! Es biju diezgan nervozs un nedaudz panikas pārņemts (nekad neesmu bijis tā tipa cilvēks). Fakts, ka man jāuzstājas lielas auditorijas priekšā uzreiz pēc daudziem black/death metal māksliniekiem, mani satrauca, taču beigās tas bija ļoti jautri. Viss izvērtās lieliski, un esmu ļoti priecīgs, ka man bija iespēja tur uzstāties. Tā nebija mana tipiskā vide, taču es izbaudīju katru sekundi, ko tur pavadīju.

- Kā jūties uzstājoties? Vai publika tevi ietekmē?

- Es ļoti iedziļinos mūzikā, ko spēlēju. Mans mirklis uz skatuves ir tas, kas padara to visu tā vērtu. Es runāju diezgan maz, bet, kad esmu uz skatuves, ir mūzika, kura to visu kompensē. Tas ir vislabākais veids, kā es varu izpausties. Godīgi sakot, pārāk daudz nekoncentrējos uz publiku, tikai ceru, ka tajā brīdī viņi jūt tikpat daudz emociju kā es, kā arī izbauda to tikpat daudz, cik es. Labas atsauksmes, protams, vienmēr mani iepriecina.

- Novēlējums visiem jaunajiem pianistiem?

- Treniņš, treniņš, treniņš. Vēl - nebaidieties iepazīt savus iekšējos dēmonus un dot viņiem iespēju. Cilvēki, šajā kontekstā pianisti, mēdz būt ļoti kautrīgi un baidās izkāpt no savas komforta zonas. Mēģiniet nedaudz tikt pāri tām robežām un limitiem, kurus jūs neapzināti esat sev uzstādījuši. Un, protams, kamēr tas tiek darīts, - ļoti daudz trenēšanās.

- Nākotnes plāni?

- Novembra sākumā man ir plānoti daži koncerti Kanādā ar iepriekšminēto ansambli (ja viss noritēs pēc plāna). Protams, pēc trim koncertiem Latvijā. Pēc tam, visticamāk, kopā ar dažiem kolēģiem no fakultātes darbošos studijā, lai ierakstītu dažus klavieru trio. Pēc tam notiks dažādi koncerti ar studentiem un citas aktivitātes sakarā ar manu darbu. Mācību semestra laikā regulārās ikdienas darīšanas. Ja būs iespējams dabūt ilgākas brīvdienas, droši vien sākšu ierakstīt jaunu mūziku, lai kāda arī tā izrādīsies.

- Būsi pirmo reizi Latvijā, trīs koncerti, kādas ir sajūtas?

- Gaidu lielisku pieredzi, uzstājoties tur, satikt jaunus cilvēkus, kopumā jautri un labi pavadīt laiku. Cerams, ka sanāks izbrīvēt kādu brīdi, lai nedaudz izpētītu pilsētas, kurās būšu, jo man ļoti patīk iepazīt valsti un kultūru, kuru apciemoju. Nevaru vien sagaidīt!

Aicinājums uz koncertiem.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Pianists Nikola speciāli jums.

A post shared by MC Balerija (@balerija) on

Ceturtdien, 29. novembrī, Jaunatnes teātrī (A.Čaka iela 67/69), Rīgā, 20:00

Sēdvietas, to skaits ierobežots! Biļetes iepriekšpārdošanā šeit

Piektdien, 30. novembrī, „Fontaine Palace”, Liepājā, 23:00.

Sestdien, 1. decembrī, „Melno Cepurīšu Balerijā”, Jelgavā, 22:00.

Uz augšu