Kad pienāks tas gads, kad valdība neko jaunu neizdomās? (2)

Braucot cauri Straupei, minu, kas te īsti ir - lauki, ciems vai tomēr maza pilsētiņa. "Google" paskaidro, ka no 1356. gada līdz 17. gadsimtam te bija Hanzas pilsēta. Skaidrs. Kā 17. gadsimta pilsētā te arī izskatās – romantiski un skaudri.

Ar prasībām "nāk virsū"

Griežam pa kreisi un nonākam Straupes centrā, ko caurbraucot nemaz nevar pamanīt. Iepretim skolai un bērnudārzam līkumā ir mazliet pompoza sarkanu ķieģeļu māja, būvēta tādā kā austrumnieciskā stilā. Ēkas priekšā tekošā strauta ūdeņus maļ dekoratīvs dzirnavu rats, kas kā mušpapīrs noķer pat visizklaidīgākā braucēja skatienu.

Mūs sagaida veikala īpašnieks - SIA “Roze MJ” valdes priekšsēdētājs Māris Šķesteris un sasveicinoties paskaidro, kāpēc logi un durvis ieapaļi: “Kazahstānas projekts – Patērētāju biedrība veikalu paspēja uzcelt vēl padomju laikos 1988. gadā.” Kad 1995. gadā Māris atpirka veikalu, uzreiz zināja – turpinās tirgot pārtiku. Viņš ir vietējais un zina, ko straupēniešiem vajag.

Veikals ticis iekārtots, remontēts, uzlabots burtiski soli pa solītim, jo naudas “vienmēr ir tik, cik ir”.

Arī tagad, kad Māris savu un kompanjona kopuzņēmumu par “ļoti mazu” vairs neuzskata – kā nekā viņiem pieder septiņi veikali - Straupē, Stalbē, Vaidavā, Allažos, Strenčos, Tūjā un Ainažos, kuros nodarbināti 65 cilvēki.

Izdzīvos mazie veikali vai ne, lielā mērā atkarīgs no valdības, iesāk uzņēmējs. Veikalnieku bankrots nav tikai zemā konkurētspēja un lielo veikalu tīklu izplešanās, bet gan pamatīgais administratīvais slogs un dažādie jaunie nosacījumi, ko ik gadu pieņem valdība.

“Ir teiciens: “Guliet mierīgi, Saeima ir atvaļinājumā.” Deputāti nesaprot, kāpēc gan uzņēmējs nevar izpildīt prasības, bet te laukos ienākumu līmenis ir tik zems, ka jāskaita katrs eiro.”

Māris atklāj, ka viņa uzņēmumam kases aparātu un sistēmas nomaiņa izmaksās ap 40 tūkstošiem eiro. Pēc viņa domām, labi ja puse veikalnieku nomainījuši kases sistēmu.

Viens mans paziņa stāstīja, ka viņa veikala apgrozījums ir labs, bet pēc tam, kad viņš godīgi nomaksā nodokļus, samaksā darbiniekiem algas un par komunālajiem pakalpojumiem, mēneša beigās viņam atliek 200 eiro. Kāpēc viņam strādāt šajā biznesā? Skaidrs, ka viņš meta mieru. Un tas ir iemesls, kāpēc daudzi pagurst.

Negribētos, lai mazie, jaukie lauku veikaliņi pazustu no Latvijas kartes kā daudzi vēsturiskie ciemi. Tomēr, ja prasības būs pārāk augstas, lauku romantikai varēs pārvilkt treknu svītru.  Problēma tāda, ka Valsts ieņēmumu dienests (VID) izdomā mainīt kases sistēmu, paralēli Ekonomikas ministrija nāk virsū ar prasību siltināt ēkas, Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) klauvē pie durvīm ar savu prasību. Tas viss notiek vienlaikus. Atnāk pie manis no PVD un saka: “Kā jūs varat to nezināt, strādājot pārtikas apritē?”

Viņiem tas liekas vienkārši, bet man ir jāizpilda “zaļo”, ugunsdzēsēju, Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) prasības. Kopumā ir kādas 17 organizācijas, kas mani pārbauda.

Lielos uzņēmumos ir finansists, jurists, grāmatvedis, bet mēs te laukos esam “universālie kareivji”, kuriem jāzina viss. Prasības ir par augstu, tāpēc tos mazos pamazām “sakapā”. Ja mēs nebūtu “Latā”, galus savilkt nevarētu,” stāsta Māris.

Viņaprāt, galvenā problēma ir prasības, kas ir pilnīgi identiskas mazajam uzņēmējam, kas uzcep simts pīrādziņus, un lielajam, kas saražo miljonu. “Prasību minimumam jābūt vienādam, tomēr ir jautājumi, kuros pieeja varētu būt atšķirīga.”

Dodamies veikalā, un izrādās, ka tas nebūt nav mazs – pārskatāmas plauktu rindas un izvēle ne mazāka kā lielveikalā. Tomēr veikals ir mājīgs, ar savu “auru” un laucinieciski siltu gaisotni. “Ne jau no labas dzīves mums sienas vairākās krāsās,” saka saimnieks, kad es paceļu acis uz sienu trijos oranžā toņos un pamanu vairākas sīkas kameru acis.

“Valdība pieņēma lēmumu, ka, tirgojot alkoholu, vajadzīgas novērošanas kameras. Sapirkām kameras, datorus - uz katru veikalu iztērējām  tūkstoš eiro. Pēc gada valdība prasību atcēla – novērošanas iekārta nav vajadzīga,” absurdajiem lēmumiem ar roku atmet uzņēmējs.

Tomēr, neraugoties uz sarežģījumiem, uzņēmums attīstās – veikalu ēkas ir pamazām izpirktas, jo “īrēt ir pārāk dārgi”. Vienu gadu veikalam tiek nomainīti logi, nākamajā durvis – un tā tikai uz priekšu.

Mārim kabatās divi telefoni, kas ik pa laikam zvana – viņš aizstāj ceptuves vadītāju, kamēr viņa atvaļinājumā. “Tā jau tā peļņa rodas, ka darām visu vienlaikus, aizstājam viens otru,” viņš paskaidro. Mazos uzņēmumos nav milzīgs štats. Arī pārdevējas dara visu, ko vajag, – kārto plauktus, strādā kasē. “Liekus cilvēkus neturam, visiem liekam daudz strādāt, un tad ir rezultāts.” Tomēr arī viņš mazliet pasūdzas par darbinieku trūkumu, kas mani pārsteidz. “Parādiet man, kur Latvijā netrūkst darbinieku? Vai tad neizjūtat, ka atgriezušies treknie gadi? Apgūstam Eiropas naudu un jūtamies turīgi, bet nezinu, ko darīsim, kad tā beigsies.”

Mani vienmēr izbrīnījis, ka vitrīnas vai plīst no desu luņķiem un sātīgiem gaļas gabaliem, kuru realizācijas termiņš skaitīts dienās, un stiklotie stendi nekad nav pustukši. Medikamenti aptiekā var stāvēt gadiem, tāpat kā tualetes papīrs sīkumu tirgotavā, bet veikalniekam desa jānotirgo divu nedēļu laikā. Ja ne – zaudējumi. Ja apgrozījums mazs – jūtami. “Norakstīšana ir lielākā sāpe. Ja gribi, lai pircējiem ir izvēle, plaukti pilni un izskatās bagātīgi, daļu produkcijas nākas norakstīt,” nopūšas Māris.

Vispirms cenošana, tad suns, vistas, cūkas.

Māris saka, ka termiņa beigās precei nav ne vainas, tāpēc daudzi nogaida, kad precei tuvojas realizācijas beigas, un pērk par sīknaudu. “Dzīve piespiež, nu ko lai dara. Kāpēc es turu vistas? Tāpēc, ka man bērnībā iemācīja, ka maizi miskastē nemet.”

Atbildot, kura ir vispieprasītākā prece, saimnieks aizved pie patukšotas kastes, kurā stāv lētā vinčuka “Agdams” pudeles. Ir publika, kuras vērtības nemainās – lai lēts un ātri dod pa galvu. “Valsts pieņēma likumu netirgot divu litru alus pudeles. Domājat, ka tāpēc mazāk dzer? Mums liekas, ka kaut ko panāksim aizliedzot, bet, lūk, Kanādā marihuānu legalizēja.”

Stāvam pie alkohola plauktiem, aizšķērsojot ceļu stipri vārgam pilsonim, kurš paķer pirmo grādīgā pudeli un pazūd aiz stūra. Uzņēmējs turpina: “Gadījums no dzīves: Saeima pieņēma likumu, ka jāpārceno alkoholisko dzērienu pudeles, jo pieaug akcīzes nodoklis.

Tikai jāpārceno 1.augustā – vasarā, sestdienā, kad visi normāli cilvēki atpūšas, bet man jāsauc uz darbu pārdevēji, grāmatveži, kamēr pati Saeima bija atvaļinājumā un izklaidējās.

It kā sīkums, vai ne, bet es uzskatu, ka tā ir necieņa pret mums.”

Māris saka, ka dara visu iespējamo, lai piedāvājums būtu kā lielveikalā un labāks. “Lielākā problēma nav tirgotāju konkurence, bet gan ražotāji, kas lielajiem tīkliem savu preci atdod par zemāku cenu. Piemēram, šokolādes sieriņu “Kārums” lielajam tīkla veikalam atdod par 27 centiem ar PVN, mums par 32 centiem ar PVN. Tas nozīmē, ka lielveikals sieriņu var pārdot par 32 centiem, bet man, grozies kā gribi, jāliek augstāka cena. Mums taču neviens nesamazina tarifu par elektrību, ūdeni, apkuri tikai tāpēc, ka veikals maziņš.”

Privātie nevar atļauties maksāt maz

Vienā ēkā ar veikalu atrodas neliela ceptuve, uz kuru jādodas pa šauriem labirintiem, piepildītiem ar pīrāgu smaržu. Māris saka, ka telpas savu jau nokalpojušas un gaida remontu, kas, tāpat kā citi procesi, nenotiks strauji, bet pamazām – gada laikā. Miniatūrā noliktavā kā cepuru kastes rindojas apaļas tortes ar uzņēmuma simboliku – ērkšķainā kātiņā atplaukušu rozi.

“Lielražošanas nav, bet cepam daudz – sortiments liels,” saka Māris. Straupes maiznīcas pufīgā maize, cepumi, smalkmaizītes un tortes tiek realizētas septiņos uzņēmuma veikalos. “Mazie veikali pircēju var piesaistīt ar kādu īpašu preci, kuras dēļ cilvēks iet uz turieni. Piemēram, ja jums iegaršotos mūsu torte, jūs to varat nopirkt tikai un vienīgi mūsu veikalos – nekur citur. Cilvēks atbrauc pēc tortes un pie viena paņem kafiju, limonādi, cigaretes.”

Kamēr cepējas sārtos priekšautos kā burvju mākslinieces šaudās šurpu turpu ar bezē cepumu klājumiem, Māris saka: “Ne jau no labas dzīves mums te vēl ir dažas vecas krāsnis.”

Vidējā alga uzņēmumā neto “uz rokas” ir 500, 600 eiro. “Mazāk nav nevienam,” nosaka Māris.

“Kāda minimālā alga? Sen vairs tādas nav. To var maksāt tikai valsts iestādēs. Privātie neko tādu nevar atļauties, jo neviens labs darbinieks par minimālo algu nestrādās." 

"Es neesmu no tiem, kas saka, ka kādreiz zāle bija zaļāka un valstī viss ir slikti,” turpina uzņēmējs.

“Mums, latviešiem, reizēm ir 16. gadsimta dzimtļaužu domāšana – sitam sevi ar pletni un sakām, ka viss ir slikti.

Atceros, kā bija astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados un kā ir tagad. Mēs dzīvojam labāk, bet tikai ir ļoti, ļoti daudz jāstrādā. Vēl kas ir – cilvēki negrib uzņemties atbildību un paši veidot uzņēmumus.”

20 veikala darbinieki šķiet ar darba vidi apmierināti – kadru mainība nav augsta. Divu bērnu māmiņa Zane Rozīte veikalā strādā četrus gadus. “Te ir ļoti labi.

Ja kaut kas atgadās, es jebkurā mirklī varu aizskriet pie bērniem. No darba līdz mājām desmit minūtes.

Kolektīvs draudzīgs, izpalīdzīgs,” saka Zane. Pirms sāka strādāt veikalā, daudzus straupēniešus viņa neesot pazinusi, – toties tagad visi ir savējie.

Par komunālajiem pakalpojumiem Straupes “Latā” norēķināties nevar, toties var izņemt 100 eiro skaidrā naudā. Jāteic, ka daudzi mazie lauku veikali klientus piesaista, piedāvājot šādu iespēju.

Provinciālā burvība

Straupēniešiem ir liela izvēle - pieci pārtikas veikali, bet, ja neviens nepatīk, var aiziet uz degvielas uzpildes staciju. Vēl ir “Straupes piena” veikals, kas lutina ar svaigu krējumu, biezpienu un sieriem. “Straupē “Rimi” un “Maxima” neienāks,” pārliecināts uzņēmējs. Te nav pietiekami daudz iedzīvotāju – statistikā ap 1300, bet reāli ir vēl mazāk. Ilgstoši darbojoties mazumtirdzniecībā, Māris novērojis – ja blakus ir divi veikali, tie nevis viens otru izkonkurē, bet papildina, jo cilvēki iegriežas abos.

Pa burbuli veikalnieks noies, ja viņam nebūs izdomas, kā mūsu uzņēmējiem netrūkst. Ja tev ir kaut kas savs – rožu ziedlapiņu tēja, smalkmaizītes ar meža ogām vai vienalga kas, cilvēki pie tevis iegriezīsies.

Blakus atrodas saimniecības preču veikals ar savu provinciālo burvību, ko perfektos lielveikalos neatradīsi. Gludināmie dēļi, katli, vannas, liela gumijas zābaku izvēle sēņu laikam, virves, skrūves, makšķerkāti, tauriņu ķeramie, lukturi tumšam laikam un šikas kokteiļu glāzes. Veikalniekam nav iespējas norēķināties ar piegādātāju vai ražotāju pēc preces realizācijas. Par visām lietām, kas te atrodas, saimnieks jau samaksājis. Tā nu tās gadiem stāv un gaida savu pircēju. “Katrai precei kādreiz atrodas savs pircējs,” smejas Māris.

Stāvam pie ēkas, un Māris vēl ilgi stāsta, kā zālāju veidojis nevis tāpat vien, bet Straupes kartes formā, ko nākotnē papildinās ar miniatūrām Straupes vēsturiskajām ēkām. Lai skaisti būtu! Arī zālāju aiz ēkas, kas bija noaudzis kā džungļi, viņš nopircis un vienkārši nopļāvis, lai vide būtu sakopta.

“Visvairāk sapņoju par to, ka vienu gadu valdība neko jaunu neizdomās, jo neatceros nevienu gadu, kad kaut kas nebūtu mainīts likumdošanā. Uzņēmēji no tā ir noguruši,” viņš saka atvadoties.

Dažus soļus tālāk muižas ēkā iekārtojies vēl viens neliels pārtikas veikals, kura pievilcības noslēpums jūtams pa gabalu – rudenīgais gaiss smaržo pēc kūpinātas gaļas. Pēc svaigiem kūpinājumiem uz šejieni cilvēki brauc no tālienes. Tepat var nopirkt vietējo zemnieku audzētus kartupeļus un kāpostus.

Braucam pa meža ceļu Līgatnes pārceltuves virzienā, līdz atduramies nelielā apdzīvotā vietā, pareizāk sakot, tur ir trīs mājas, bet vēl pirms dažiem gadiem bija arī burvīgs veikaliņš, kur varēja iemalkot kafiju, nopirkt atspirdzinājumus un našķus.

Tu brauci pa zemes ceļu un – še tev maģija: meža vidū veikaliņš. Tagad tā vietā grausts.

Par to, kādu perspektīvu mazumtirgotājiem laukos iezīmē Latvijas Tirgotāju asociācijā un ko saka “Lats” valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis, lasiet TVNET otrdien, 23.oktobrī.