Kā pareizi kaut cūku, piedraudēšana ar policiju un tikšanās ar Sibīrijas latviešiem (6)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

"Vilciens brauc uz priekšu. Jo tuvāk esam Sibīrijai, jo vairāk divās kaimiņu valstīs ražotās konfektes sajaucas savā starpā. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar mums pašiem." Rit ceļojuma "Koferis. Stacija. Krievija" ceturtā diena. No Jekaterinburgas esam ieradušies Omskā, noripojot vēl teju tūkstoš kilometru. Ja neskaita ceļu no Rīgas līdz Maskavai, kopā esam nobraukuši 2751 kilometru un bijuši trīs pilsētās.

Viktorija:

Jauna diena, jauns vilciens, jauna pilsēta. Vakarā aizbraucam no Jekaterinburgas dzelzceļa stacijas. Laikam jau ikvienā pilsētā pasaulē dzelzceļa stacija ir tā vieta, kur koncentrējas antisociālie elementi un vienkārši aizdomīgas personas. Tomēr tieši šī stacija atstāj iespaidu kā viskriminālākā - visapkārt slaistās šaubīgi tipi, bet mēs visiem spēkiem cenšamies "kontrolēt situāciju" un neatraut acis no savām personīgajām mantām.

Ieņemam savas vietas. Pavadone iedod gultasveļu. Uz plastmasas iepakojuma uzrakstīts tā saturs: spilvens 1 gab., dvielis 1 gab., palags 1 gab. Veļa ir svaiga un sniegbalta.

Laiks, kas paiet no vilciena atiešanas līdz pirmajām runām par Putinu un citiem politiķiem - apmēram trīs minūtes.

- Es ar Sobjaņinu sveicinājos, kad Salimā strādāju naftas urbumos. Viņš atbrauca pie mums. Tas bija 2002.gadā.

- Nu, viņš jau tad vēl nebija tik nozīmīgs.

- Viņam tolaik tur bija urbumi, bet pēc tam uzņēmumu nopirka vācu kantoris. Un mūs "palūdza" aiziet. Jo tur algas jau bija dolāros. Un savi cilvēki. Nu, kam vajadzēja, tas, protams, atrada darbu...

Bet Putins taču teica, ka mums vidējā alga valstī ir 25 līdz 30 tūkstoši rubļu. It kā pat katra apkopēja tik daudz saņemtu. Tikai interesanti, kur viņi tādu algu atrada.

- Viņam vajag pasēdēt uz tādas algas!

- Aha, lai komunālos nomaksā, paēd un vēl apģērbjas! Kaut gan no otras puses - varētu padomāt, ka Hruščova vai Jeļcina laikā bija labāk.

Tā ir nejauši noklausīta saruna starp diviem mūsu ceļabiedriem - četrdesmitgadīgu vīrieti vārdā Deniss, kurš brauc uz Omsku strādāt, un večiņu, kas cienā mūs ar konfektēm. Politikā mēs nelienam. Un nešķiet, ka tā pārāk interesē arī apkārtējos - katram ir savas personīgās, daudz svarīgākās lietas, par ko domāt.

Mēs no somas izvelkam konfektes, ko speciāli nopirkām Latvijā, - "Serenādi", "Lācīti Ķepainīti" un "Laimas" šokolādes trifeles. Deniss sadabū krievu konfektes - vafeļu un marmelādes.

Vilciens brauc uz priekšu. Jo tuvāk esam Sibīrijai, jo vairāk divās  kaimiņu valstīs ražotās konfektes sajaucas savā starpā. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar mums pašiem.

Mārtiņš, kuram brauciens pa Transsibīrijas maģistrāli ir pirmā viesošanās Krievijā, pārsteidzošā kārtā ikvienā situācijā atrod kopīgu valodu un pareizo pieeju ikvienam mūsu ceļabiedram. Piemēram, ar ceļabiedru Denisu viņš sāk runāt par datoriem un ieročiem Latvijas un Krievijas armijā. Es aizeju uz tualeti, bet atgriežoties dzirdu, kā dzimis latvietis stāsta Sibīrijas krievam, kā bērnībā asistējis pieaugušajiem cūkas kaušanā. Ne jau tāpat vien vilciena "Maskava-Ņižņevartovska" restorānvagona apmeklētāji deva viņam iesauku Vikings.

No rīta esam Omskā. Liela, rosīga, bet diezgan bezpersoniska pilsēta.

Taču tieši šeit notika dvēseliskākā tikšanās ne vien šā brauciena, bet varbūt pat visas manas žurnālistes karjeras laikā. Sibīrijas latvieši. Represēto latviešu pēcteči. "Draudzības namā", kas kalpo kā kultūras nams un vienlaikus arī dažādu nacionalitāšu radošo kolektīvu "štābs", mūs jau gaida Omskas reģionālās organizācijas "Latviešu nacionālā kultūras centra "Zvaigznīte"" pārstāvis Andris Tupesis un citi kolektīva dalībnieki - deportēto latviešu pēcteči.

Dzeram gardu tēju, mūs cienā ar izciliem pīrāgiem. Runājam te latviski, te krieviski...

Kāds no viņiem uz Latviju brauc vairākas reizes gadā - atbrauc gan uz Dziesmu un deju svētkiem, gan vienkārši tāpat pie radiem. Daži retāk. Bet viņus visus vieno neiedomājama mīlestība pret mūsu valsti - Latviju. Runājam par to, kā viņi dodas uz savu vēsturisko dzimteni, meklē savu priekšteču mājas, ved uz savām mājām - uz Krieviju - sauju Latvijas zemes; daudzi stāsta gandrīz līdz asarām. Viņiem iedegas acis. Viņi mums ielej tēju un dalās ar saviem dzīvesstāstiem.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Starp citu, nesen represēto latviešu pēctečiem deva iespēju saņemt Latvijas pilsonību bez eksāmenu kārtošanas. Daudzi no viņiem šo iespēju izmantoja un pat gribēja balsot šā gada Saeimas vēlēšanās - taču tuvākā Latvijas vēstniecība atrodas Maskavā, bet, lai nobalsotu attālināti, jāizpilda vesels lērums birokrātisku procedūru. 

Viņi visi ar "Skype" palīdzību pie pasniedzēja mācās latviešu valodu un novembrī plāno kārtot valsts valodas zināšanu eksāmenu (uz šejieni brauks īpašs inspektors no Latvijas), spēlē mūzikas instrumentus, dzied un dejo, sanāk kopā ik svētdienu, kā arī Jāņos gatavo pelēkos zirņus ar speķi, ķimeņu sieru un dzer alu.

Mēs nofilmējām video ziņojumu no Sibīrijas latviešiem un uzzinājām daudz interesantu, dvēselisku stāstu. Par to vairāk pastāstīsim, kad būsim izbraukuši visu Transsibīrijas maģistrāli un atbraukuši atpakaļ uz Rīgu.

Pēc tējas, pīrāgiem un sarunām ar Sibīrijas latviešiem mēs apskaujamies un ļoti silti atvadāmies. Viņi lūdz nodot sveicienus Latvijai. Rītdien - baltiešu centrs Taras pilsētā, aizparīt - Bobrovkas ciems, kura iedzīvotāji savā starpā sarunājas latviski.

Mārtiņš:

Ja ierašanās dienā Jekaterinburgu nokristījām par vietējo Daugavpili, jo pat tramvaji bija gandrīz tādi paši, tad Omska atgādina to, kas sanāktu, ja Ķengaragu sakrustotu ar Pļavniekiem, pievienotu nedaudz Dārziņu un izmēra ziņā sareizinātu to visu ar desmit tūkstošiem.

Omskas plāns bija satikt vietējos Sibīrijas latviešus, par ko vairāk jau pastāstīja Viktorija.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Es pastāstīšu par mūsu vakardienas pārbraucienu no Jekaterinburgas, kur vilcienā pavadījām visīsāko laiku - tikai 12 stundas. Tomēr, lai iekultos vieglās nepatikšanās, daudz laika nevajag, tāpēc man tas gandrīz vai izdevās.

Jekaterinburgā gaidot vilcienu, iegājām vietējā šašliku ēstuvē. Ēdnīca kā jau ēdnīca, kontingents kā jau stacijā.

Vienam vīram problēmas sagādāja gan iekļūšana tualetē, gan vēlāk izkļūšana, par ko viņš signalizēja ar durvju dauzīšanu. Vīrs gados, saguris, vai nu lasīt nebija iemācījies, vai arī piemirsis, kā tas darāms, tāpēc, kamēr "sagurušie" kafejnīcas klienti un darbinieki savstarpēji skaļi lamājās, pametām šo vietu un devāmies pretī savam vilcienam.

Runājot par vilcienu, es īsti nesaprotu vagonu numerācijas kārtību. Braucot no Maskavas, pirmais vagons bija priekšā - pirmais no lokomotīves puses, bet vakar pie lokomotīves bija 12. vagons, nevis pirmais.

Šoreiz mūsu vagona pavadone bija ļoti pieklājīga, bet arī strikta. No viņas ne pēc kā nesmaržoja. Asais acu skatiens, perfekti izgludinātā forma un lūpas, kuras bija sarkanākas par luksofora stopsignālu, liecināja par konkrētu disciplīnu. "Jācer, ka nedzīs visus ārā un neliks pēc kārtas skaitīties pirms braukšanas," ironiski pie sevis nodomāju.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Iekāpām, iekārtojāmies. Šoreiz tikām pie kaimiņa vārdā Deniss. Tāds inteliģents pusmūža vecuma vīrs; un, lai arī stādījāmies priekšā reizes trīs, viņš, šķiet, tik un tā domāja, ka esam amerikāņi. Deniss mācēja gan pastāstīt, ko apskatīt Omskā, gan arī pateikt, kā tikt pie 25% atlaides vietējos taksometros. No alus Deniss atteicās, jo šodien esot jāsēžas pie stūres. Kas interesanti - Krievijā šoferiem vēl nesen vispār bija aizliegta jebkāda alkohola koncentrācija izelpā, tikai pirms neilga laika esot atļauts līdz 0,3 promilēm.

Kavējot laiku ar Denisu, pārrunājām daudz ko - degvielas cenas, korupciju, dzīvi, slinkos jauniešus un to, kā pareizi jākauj cūkas. Deniss teicās pazīstam vīru, kurš esot tā mācējis cūkai kaklā iedurt, ka tā neesot pat iepīkstējusies un vienkārši noasiņoja, uz ko es atbildēju, ka tas nekam neder, jo nedrīkst laist postā asinsdesas.

Tāpat Deniss teica, ka Kalašņikova tipa automāti arī mēdzot nestrādāt un nav nemaz viss tik forši dzīvē, kā to mēs dzirdam televizorā. Viedi vārdi.

Uzrausties uz otrā stāva lāviņas jeb gultas nav viegls uzdevums, Viktorija savā 26 gadu vecumā  kūņojās krietnu minūti, kamēr iekārtojās vietā. Tomēr mani pārsteidza blakussēdošā tantiņa, kurai bija vismaz 70 gadi. Domāju, kā, pie velna, viņa tiks augšā un vai nevajadzēs palīdzēt, bet atlika sekundi paskatīties pa logu otrā virzienā, kad viņa jau bija augšā un bužināja savu spilvenu. Iespējams, viņa ir Pītera Pārkera (Zirnekļcilvēka) vecmāmiņa. Tā izskatās, ka Krievijā vispār viss ir iespējams.

Pienāca jau nakts, un plānojām likties uz auss, kad kārtējo reizi aktualizējās pīpēšanas jautājums. Restorāna vagons tālu un tad tāpat kaut kas jāpērk, tāpēc nolēmu pamēģināt starp vagoniem, ko citi dara, bet tas nav atļauts. Redzot, ka vairākiem ceļabiedriem tas jau ir izdevies, ķēros pie sava plāna, kā tikt pie kārotā dūma neatļautā vietā un palikt nesodītam. Plāns man bija izstrādāts tik smalki un detalizēti, ka sajutos kā aģents 007.

Paskrēju garām vagona pavadonei, iegāju starp vagoniem. Starp vagoniem ar telefonu filmēju vilciena braukšanu. Stingrā vagona pavadone atnāca uzmest aci, ko es daru. Redzot, ka neko sliktu, viņa aizgāja. Es pieliecos, ātri uzpīpēju. Visus dūmus skaisti izpūtis ārā, vēl nedaudz pagaidīju, lai pavēdinās, rokās jau sagatavota košļājamā gumija.

Plāns apdomāts tā, ka Štirlics stūrī būtu satraukti pīpējis, bet nē. Trīs jaunieši vieglā prātā, no restorāna nākot, iespērās pie manis, aizpīpēja divas cigaretes un laikam savas skaļās uzvedības dēļ bija paspējuši pievērst vilciena galvenā pavadoņa uzmanību. Lai arī manas rokas bija tukšas un elpa pēc svaigākā mentola, arī mani uzskatīja par slikto.

Aši aizspēros uz savu vietu. Pēc brīža atnāca stingrā vagona pārzine un gan iepriekšminētajiem jauniešiem, gan man piedraudēja, ka tūlīt izsaukšot policiju. Tā nu es sēdēju, domādams, kā varēja izgāzt tik lielisku plānu. Policija neieradās, un es tiku cauri ar vieglu izbīli.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.

Komentāri (6)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu