Talantīgā pašmāju aktrise, kura redzama ne tikai uz Dailes teātra skatuves, bet arī seriālos un filmās, šķiet neapturama - līdzās pamatdarbam viņa regulāri iesaistās jaunos projektos. Sarunā ar TVNET mēģinājām noskaidrot, kā viņa ar visu tiek galā.

Tagad tu esi ne tikai aktrise, bet kopā ar draugu Oskaru Vīksni esi izveidojusi “BM Production” - pastāsti vairāk par jauno projektu! Kāpēc izvēlējies sadarboties tieši grupu “Bad Habits”?

“BM Production” ir Mīlas Buduāra radošā cilts, kas apvieno dažādus mākslas pārstāvjus ar vēlmi radīt. Dot iespēju idejai pat tad, ja tai nav līdzekļu, vajadzīgo apstākļu, iespēju tikt īstenotai.

Šo apvienību esam nodibinājuši, jo uzskatām, ka mums ir radošas idejas ar ļoti veiksmīgu potenciālu, kas diemžēl tālāk par fantāziju netiek vai paliek mūsu pierakstos, vai tiek atmestas, jo nav laika. Tādēļ, apvienojot spēkus, iespējas, kādas mums katram ir, varam īstenot, dot - radīt kopā. Varbūt naivi, tēlaini skan manis teiktais, bet man jāsaka, ka “BM Production” radošajā ciltī esam krietni vairāk par mums diviem. Tostarp ir mūziķi, sportisti, citu radošu industriju pārstāvji, frīlanseri, ceļotāji, ekstrēmo sporta veidu piekritēji, scenogrāfi, gleznotāji, iedvesmotāji. Un arī ar šiem radošajiem prātiem, kopā sanākot, varam darīt šķietami neiespējamo!

Grupa “Bad Habits” ir vieni no tiem, kas mūs ar Oskaru iedvesmoja apvienoties idejas vārdā un radīt to redzamu citiem. Grupas solistu Mārtiņu Balodi pazīstu jau gandrīz 10 gadus, un esmu vienmēr bijusi viņa talanta cienītāja! Uz viņa koncertiem šo desmit gadu laikā vedu savus draugus, paziņas, gāju viena un iedvesmojos! Es apjautu tikai nesen, ka gribu, lai sabiedrība arī zinātu viņa mūziku, viņa spēju iedvesmot!

Ir pasaulē ļoti talantīgi cilvēki, un šovi nav vienīgais ceļš, kā uzzināt par tīrradņiem. Šajā ziņā mēs arī izmēģinājām traku ideju - filmēt videoklipu grupas pirmajam oriģinālajam singlam “Blac Hawk” no topošā albuma. Režisori un producenti esam mēs abi. Un visi, kuri piedalās klipā, ir līdzautori! Jo scenārijs radās uz vietas, visiem improvizējot! Patiesas emocijas, īstas situācijas! Katram no viņiem liels paldies! Un īpaši liels operatoram Helmutam Jaunzemam-Pētersonam, kurš ķēra katru mirkli, kas radās tajā momentā. Mēs visi bijām vienā telpā un izlēmām, ka apvienosimies, lai radītu dziesmai klipu!

Šobrīd grupa strādā pie pirmā albuma, kas klajā nāks līdz ar jauno, 2019. gadu. Un “BM Production” grupai “Bad Habits” ir menedžeris, kas rūpējas par visu, izņemot mūzikas lietu kārtību, jo ar to nodarbojas grupas producenti “DO Studio”.

Šobrīd “BM Production” strādā pie viena senlolota projekta, kura idejas autore ir Rūta Hasnere. Projekts klajā nāks 2019. gada janvārī. Varu pateikt, ka ļoti vērtīgs ir šā projekta virsuzdevums.

Jau gadu esi Dailes teātra štatā - kas mainījies tavā dzīvē pa šo laiku?

Domāju, ka gads pats par sevi ir periods, kurā var daudz lietu mainīties. Ja konkrēti par darbu, profesiju, tad atdeve, ar kādu strādāju, mana cieņa pret to, ko daru, ir tikai augusi.

Vispārīgi no iepriekšējās sezonas teātrī man ir mainījusies vērtību skala. Tas, kas agrāk šķita mazāk vērtīgs, šobrīd ir guvis virsroku, un tas, kas šķita vienmēr izšķirošais dzīvē, bezgalīgi būtisks un satraucoši svarīgs, tagad ir pamainījies, varbūt izvirzīto prioritāšu dēļ, varbūt tādēļ, ka ticēt var vienīgi tam, kas padarīts.

Neburu vairs tik daudz vīziju, skatos darbus, nevis klausos vārdos.

Patiesībā mans teiciens vienmēr ir bijis: ”Neklausies, ko tev saka, bet skaties, ko dara.” Šajā ziņā bieži nedzirdu cilvēku teikto par sevi, pasauli, darbiem, jo pētu to, ko viņi dara ikdienā, lielās lietās, vispārīgi darbā un ārpus tā. Esmu vērotāja un darītāja. Kad nepieciešams, tad runāju. Attieksmē pret darbiem sekoju tam, lai nav pārslodzes uz kvantitāti, pievēršu uzmanību kvalitātei, pieredzei un izaugsmei, kā arī piepildījumam.

Nozīme ir jēgā nevis daudzumā.

Pievēršu arī pastiprinātu uzmanību mazām, bet būtiskām lietām, būtiskajām norisēm dzīvē, novērtēju mirkli, gaišus cilvēkus. Esmu pārstājusi pārdzīvot par to, ko brīžiem ietekmēt nevari. Turpinu rast laimi tajā, kas ir man dots un pašas radīts.

Kurš no pašmāju aktieriem tevi iedvesmo un kāpēc?

Mani iedvesmo Olga Dreģe, Indra Briķe, Andris Keišs un arī vairāki citi aktieri, tāpēc ka esmu redzējusi šos aktierus viņu cilvēciskajā gultnē, iepazinusi viņu skatienu, caur kuru strāvo gaismas spēks. Tas apmirdz tumsu un dod spēku! Es sauktu tās par acīm, kurās skatīties varētu bezgalīgi, un bīstami būtu ieskatīties tiem, kuri uzreiz apžilbtu. Acis ir mūsu dvēseles spogulis, un patiesi bez vārdiem, tikai ar skatienu mēs spētu viens otru ļoti labi saprast. Vienīgais ir jāieskatās. Jāvelta tam laiks.

Arī tavs draugs ir aktieris - vai attiecībās izjūtat tādu kā sacensību?

Esam no pamatu pamatiem mūsu attiecības būvējuši roku rokā - viens otru atbalstot. Man ienāca prātā salīdzinājums. Stipro skrējienā komanda ir finišējusi tikai tad, kad visi komandas dalībnieki kopā šķērso finiša līniju. Ja kādam ceļā gadās būt lēnākam, vājākam, tad stiprākais viņam palīdz un pielāgojas, atbalsta, lai kopā veiktu ceļu. Tāpat mēs attiecībās viens otru balstām un viens par otru neaizmirstam. Gan veiksmīgos posmos, gan mazāk veiksmīgos. Mācāmies ne tikai viens otru mīlēt, bet arī strādāt kopā. Esmu vienmēr pateicīga, ja viņam sokas ļoti labi. Tāpat viņa sirds ir mierīga, ja man ar veselību un darbu viss ir labi. Mēs nespējam būt priecīgi vai sajūsmā tad, kad otram ir problēma. Risinām to kopā, lai cik ļoti dažreiz negribētos. Mēs darām visu, lai abi būtu uz viena viļņa. Attiecības nav stāvoklis, tas ir process! Mainīgs, radošs, darbietilpīgs, process, kura rezultāts, iespējams, pat nav redzams nekad.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Flavour 2018 ❤️

A post shared by Ieva Florence (@ieva_florence) on

Paralēli darbam teātrī tu esi redzama arī pašmāju seriālos un uz lielajiem ekrāniem kinoteātros. Kas tevi uzrunā vairāk - darbs uz skatuves vai darbs kameru priekšā?

Nesalīdzinu - kamera vai teātra skatuve. Domāju, ka katrai no tām ir sava pieeja, atdeve, profesionālās šķautnes, kas jāmācās. Līdzīgi, kā sportistam, ja jautātu - patīk vairāk skriet vai lēkt pāri šķēršļiem. Atšķirība varbūt nav tik šķietama, jo abas šīs sfēras pieprasa savus pamatu pamatus, nianses. Tāpat kino un teātrim. Divas nozares, kur ir savi spēles noteikumi. Es daru abus un aizraujos no sirds. Mīlu un mācos abus.

Nesen biji redzama režisora Andreja Ēķa filmā “Blēži”. Kā tev patika ar viņu strādāt?

Andrejam Ēķim un komandai varu teikt lielu paldies par pieredzi. Šis jautājums nav par to, vai patika, nepatika, bet gan esmu vienmēr pateicīga par pieredzi, ko saņemu neatkarīgi no rezultāta. “Blēžu” filma bija process, kurā vajadzēja strādāt, saprast, iedziļināties, būt drosmīgai, uzdrošināties. Ne vienmēr rezultāts dod plašāku ieskatu par profesijas lauku. Pieredze, ko tas dod, ir neatņemama daļa, kas atver vēl jaunus ceļus, ieskatu profesijas gultnē.

Ziemā parādīsies romantiskajā komēdijā “Jaungada taksometrs”. Kinolentes kaceklī redzējām, ka tēlo grūtnieci! Kā bija iejusties šajā lomā, un kāda pašlaik ir tava attieksme pret bērniem?

Kā teicis Auškāps - ”aktieriem zināt nozīmē just”. Pamatā pētīju visu, kā jūtas sieviete grūtniecības laikā, nianses. Iespējams, režisors to no tevis neprasa un filmēšanā nepieciešamais uzsvars ir kas cits, bet, kā jau citēju, visa iegūtā informācija kaut kur nogulst tevī, un tas dod vairāk pārliecības par to, ko dari. Ķermenis ar jauno informāciju iepazīstas un jau uz niansēm reaģē citādāk nekā tad, ja šīs informācijas nebūtu.

Iejusties grūtnieces lomā nav viegli, lai gan sievietēm intuīcija ir stiprā puse un palīdz arī tad, ja nespēj identificēties ar faktu, ka esi bijusi deviņus mēnešus stāvoklī. Man ļoti palīdzēja pieliekamais vēders, kas bija ar īsto svaru un apjomu. Nekādi spilveni, īsts silikona vēders, ko man piestiprināja. Tas deva gan gaitu, gan sajūtas, kur un kā ķermenī noris izmaiņas. Saslēdzu arī ar iegūto informāciju. Ļoti vērtīgi. Jāsaka, ka atbildīgs darbs, bet tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka grūtniecība katrai sievietei ir ļoti individuāla - gan sajūtās, gan ķermenī. Arī manai varonei tāpat.

Man attieksme pret bērniem ir ļoti mīloša. Bērni ir mūsu turpinājums un vienmēr būs. Kā reiz mammai uz dzimšanas dienu rakstīju, kad piedzima mans mazais brālis Mārtiņš: ar nākamo bērnu tu sācies no jauna.

Klau, tu tik daudz filmējies, esi uz skatuves – gan jau ne vienmēr viss iet gludi. Pastāsti mums kādu smieklīgu notikumu vai negadījumu!

Jā, kuriozu netrūkst gan uz skatuves, gan kameru priekšā. Vienmēr atcerēšos, kā izrādē “Toma Sojera piedzīvojumi” uz skatuves izrādes laikā Artūra Dīča tēls lasīja savu grāmatu, kur bija visvisādi paskaidrojumi par dzīvniekiem. Vienu viņš pateica tik ļoti, ārkārtīgi nopietni, ka pavilka uz divdomību. Tajā brīdī nodomāju pie sevis - tikai neapsmejies, jo bija liels smieklu uzplūds. Bet notika tas, kas bija trakākais, - kāds zālē iesmējās un cauri bija, visi skatītāji lielajā zālē sāka gardi smieties - tāpat mēs, aktieri. Skatījos uz Lauri Dzelzīti, un viņam no smiekliem bira asaras. Mēs smējāmies kādu minūti, priekš skatuves laika tas ir diezgan ilgi, līdz visa zāle sāka vētraini aplaudēt. Tādu norāvienu jeb izkritienu no izrādes gaitas vēl nebiju piedzīvojusi. Visi saņēmāmies un ar maziem iesmējieniem turpinājām izrādi. Tagad atceros, smaids sejā.

Un “Blēži” bija filmēšana ar visvisādiem kurioziem, sākot ar veidu, kā mēģinājām iejusties tēlos, beidzot ar visas grupas iesaistīšanos pamācībās, kā mīlēt manam tēlam Lindai Ivaru Valdi! Skaisti!

Tu pēdējā laikā daudz esi ne tikai uz skatuves, TV un kino ekrānos, bet arī žurnālos un uz to vākiem. Vai tu seko līdzi, uz cik jau esi pabijusi?

Es sekoju līdzi informācijai, tās darbībai. Sekoju līdzi arī tam, kas ar mani notiek, pat tad, kad sēžu mājās. Esmu atbildīga par darbiem, ko daru, par informāciju, ko sniedzu. Protams, darbs ir manā redzeslokā. Bet skaitīt gan neskaitu. Intervijas, žurnāli vai citi projekti nav īstenoti kāda ķeksīša pēc vai realizēti tikai pašmērķīgi. Ir vienmēr kāds pamats tam.

Uz kāda žurnāla vāka tu vēl gribētu nokļūt? Varbūt kaut kur ārpus Latvijas robežām?

Labs jautājums! Man nesen palika atmiņā viens “Vogue” numurs, kur runāja par Vainstīna skandālu. Mode iestājās arī šajā sfērā, un rakstīja par to, kā mainās apģērbu izgatavošana, komponenti, salikumi vien tāpēc, ka tā ko atbalsta vai noliedz šajā sakarā un vispār kinopasaulē. Tur iekļauti bija aktieri, gan sievietes, gan vīrieši, kuri pauda savu viedokli par notiekošo. Domāju, ja gribētu būt uz kāda žurnāla vāka, tad tamdēļ, lai tam būtu kāds vēstījums, ieskats, pamats, jēga. Gribu uzrunāt un iedvesmot! Bet, protams, tam ne vienmēr nepieciešams žurnāla vāks. Bet, ja es teiktu, ka man tāda žurnāla nav, es melotu. Jo pamēģināt iejusties kāda vāka tēmā, pamattēmā, ir vienmēr man aktuāls aicinājums.

Kas ir smieklīgākais, ko tu par sevi esi izlasījusi komentāros pie rakstiem internetā? Varbūt vispār nelasi?

Smieklīgāko laikam vēl neesmu lasījusi jeb uzdūrusies uz tāda. Bet ir nācies nejauši izlasīt, nemeklējot, bet uzduroties komentāram, ka man labāk braukt uz Tukumu pēc smukuma. Jā, tas lika man padomāt, ka bieži ar acīm redzam tikai šķietamo, bet iekšēji izzināt kādu, tas prasa darbu, un bieži cilvēki izvēlas to nedarīt, spriest pēc ārējā, neiedziļināties, jo tā ir vieglāk.

Kāpēc mums vispār par kādu kas jāzina. Liela vienaldzība jeb nemīlestība valda šajā laikmetā. Tā ir viena no tēmām, kas man sāp.

Komentāri tikai uzvedina uz domām par to, kā sabiedrībā cilvēki skata lietas, būtību, kārtību. Pārmest to, ka spriežam ātri un sekli, tam nebūtu jēga. Tas ir tikai normāli, ka pirmais, ko redzam, ir ietērps, un mums rodas priekšstats, bet kamdēļ lai mēs paustu viedokli skaļi pēc tikai ārēji skatāmā? Pierādījuma pēc, varas? Labums no tā kāds? Bet es saku - mēs daudz spriežam paši pēc sevis, savas pieredzes un loka, kur uzturamies. Prasām pēc dziļuma un jūtām, tikai paši neko darīt lietas labā negribam. Sakām, ka vairot labo vajadzētu, bet rīkojamies pretēji.

Ir vērts aizdomāties pirms kāda skaļāka vārda teikšanas.

Es pati esmu daudzreiz kļūdījusies attiecībā pret teikto. Jo kāds sekli izmests vārds, adresēts kādam konkrētam cilvēkam, var nodarīt lielu ļaunumu, tāpat kā nenodarīt neko. Mēs nekad nezinām, ko otrs patur savā sirdī. Un mēs visi labi zinām, ka vārds ir ierocis. Dažreiz tāpēc man liekas, ka ir liela kontrabanda attiecībā uz ieročiem. Ka licences ir reti kuram. Šaudāmies un šaudāmies, un tā tikai rosinām apetīti šaudīties vairāk.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

That autumn mood... With @casillero_diablo . Tas Rudens noskuņojums... Ar @casillero_diablo -> @diablowine #casillerodeldiablo Photo : Oskars Vīksne @cilvek_berns . 2018

A post shared by Ieva Florence (@ieva_florence) on

Kaut kur ieraudzīju, ka tiec dēvēta par latviešu Margo Robiju. Kā tev patīk šāds salīdzinājums?

Šajā vasarā patiesi redzēju Margo Robijas dvīņumāsu latvieti! Ak dievs! Es visu nakti nevarēju no viņas novērst acis! Viens vienā.

Bet par šo salīdzinājumu varu teikt - paldies par komplimentu! Skaista aktrise, jaudīga un pārliecināta. Tāds par viņas meistarību kino radies priekšstats. Nesenā filma, kura tika arī nominēta, “Es, Tonija” - ieteiktu noskatīties! Vēl šo aktrisi līdz šīs filmas noskatīšanai nebiju redzējusi tādā ampluā. Mani aizrāva.

Lai gan daudz strādā, droši vien bez atpūtas, kaut vai mazas, neiztikt. Ko tu dari, lai relaksētos?

Lai relaksētos un mazinātu stresu, būtu formā, peldos visu cauru gadu dabas ūdeņos. Gaujā, līdz tā aizsalusi, avotos, jūrā retāk. Auksts ūdens sniedz man vajadzīgo tonusu un noņem lieko stresu! Tādēļ to daru reizi vai divas nedēļā. Auksta duša ir katru dienu, izņemot reizes, kad ķermenis dod nepārprotamus signālus, ka šodien tikai siltu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Dive in Autumn! . With@adidaswomen @adidasrunning #giftbyadidas . Photo by Oskars Vīksne @cilvek_berns 2018

A post shared by Ieva Florence (@ieva_florence) on

Mūzika un klusums ir divi mani palīgi, lai relaksētos. Jāsaka, ka biežāk nodrošinu sevi ar klusumu. Ļoti bieži mašīnā, mājās esmu klusumā ar sevi un savām domām. Tāpat dabā. Bet arī šad tad dziedu. Mani mierina dziedāšanas radītā iekšējā vibrācija. Arī sports, skriešana, vingrošana ir sava veida meditācija, ko daru agri rītos. Tas palīdz mobilizēties dienai. Un sveces! Mājās man to ir daudz! Baudu un atslēdzu prātu, uz tām skatoties.

Pastāsti man un lasītājiem, kur tagad vislabāk braukt un baudīt Latvijas rudeni! Varbūt vispār jālaiž prom uz siltajām zemēm?

Tagad jau ziema! Bet, ja rudeni, tad jebkur dabā, kur sastopami lapu koki. Manas mīļākās vietas rudenī ir Lojas puse, Murjāņi, Gauja, visi ceļi mazie, kuri apvīti ar lapu kokiem. Siguldā patiesi rudens ir vislabāk redzams vienā plaknē, bet, ja gribas būt ceļotājam un piedzīvojumu meklētājam, tad arī mežos un citur Latvijas kartē var atrast ne mazāk graciozas rudens pērles!

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

She has an Autumn soul With @fuzetea_latvija #metime Photo: Oskars Vīksne @cilvek_berns 2018

A post shared by Ieva Florence (@ieva_florence) on

Daudziem sirdi šoruden nesilda tieši vēlēšanu rezultāti – kāda ir tava attieksme pret notikušo?

Manuprāt, ja mēs kaut mazdrusciņ virzāmies uz pārmaiņām - sabiedrībai, valstij veselīgākām, tad tas mani iepriecina. Politika ir vesela karaļvalsts ar visu, kas karaļvalstī iespējams. Mēs to nezinām, iespējams, nekad nezināsim, tikai nojaušam un par to vēlāk lasīsim grāmatās, daudzās un dažādās, kādas tik lietas nenotika.

Mani priecē jaunie spēki, kuri apvienojas, lai kaut cik atgrieztu ticību cilvēkiem Latvijā un tiem, kas aizbraukuši dzīvot ārzemēs, tiem, kuri ilgojas pēc mājām. Nav viegli aptvert, ka Latvija ir sadalīta.

Jāatceras, ka ne tikai politika veido valsti, to veidojam arī mēs katrs. Sarežģīta šobrīd situācija. Man tāda sajūta, ka kaut kas ir daudz par daudz. Izvēles, Saeimā esošie spēki. Kur visi, tur neviens. Bet šīs ir manas subjektīvās sajūtas. Es arī nezinātu, kam vairs ticēt un par ko vispār politikā varu runāt. Tādēļ uz šīm vēlēšanām skrupulozi pētīju, kas notiek. Šo to arī secināju. Bet lielākais darbs jau vēl priekšā, tiem, kas cīnās, tiem, kas ir pirmo soli spēruši pretī valstij.

Esam parunājuši par aktuālo gan tavā dzīvē, gan Latvijā, bet kādi pašlaik ir tavi nākotnes plāni?

Varu atklāt, ka ir lietas, ko vēlos izdarīt. Pie tām strādāju katru dienu, pa mazam puzles kauliņam lieku kopā. Ir vairāki iesākti darbi, pie kuriem ir jāstrādā. [..] Viss vēl procesā. Arī “BM Production” ir vairāki projekti jāīsteno. Janvāris ir tuvākais laiks, kad mēs uzzināsim vairāk par paveikto šajā lietā. Tam atvēlu tik daudz laika, lai tas netraucētu man nodarboties ar teātri, profesiju. Tādēļ šobrīd aktīvi esmu teātrī, strādāju, baudu, gūstu pieredzi, mācos, daru.