Vācijas kancleres Angeles Merkeles lēmums par nekandidēšanu uz Vācijas Kristīgo demokrātu priekšsēdētāja krēslu partijas decembra vēlēšanās ir ievadījis kancleres politiskās karjeras beigas. Ļoti iespējams, ka pēc viņas ēras Vācija vairs nebūs tāda kā līdz šim. Tomēr mums aktuālais jautājums ir – kā viņas aiziešana ietekmēs Eiropas Savienību un līdz ar to arī Latviju?

Kas ir noticis?

Pirmdien, 29. oktobrī, Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka nekandidēs uz viņas partijas «Vācijas Kristīgie demokrāti» (CDP) vadītājas posteni decembrī gaidāmajās partijas iekšējās vēlēšanās. Tika arī izplatīts informācija, ka pašreizējais kancleres pilnvaru termiņš būs viņas pēdējais un politiķe 2021. gadā uz varu pretendēt vairs negrasās. Merkele par šādiem soļiem izšķīrās pēc kristīgo demokrātu un viņas koalīcijas sabiedroto Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (SDU) ievērojamajiem zaudējumiem Hesenes landtāga vēlēšanās 28. oktobrī. Hesene ir jau kārtējā liela mēroga neveiksme, kas seko landtāga vēlēšanām Bavārijā, kurās tika novērots līdzīgs rezultāts. Merkeles sabiedrotie – Bavārijas Kristīgi sociālā savienība (CSU) un sociāldemokrāti - zaudēja attiecīgi 16 un 20 vietas.

Kāpēc politiķei to darīt?

Minētie notikumi signalizē par Vācijas iedzīvotāju ievērojamo nogurumu no varas partijām, esošām pie valsts stūres jau 13 gadus. Pēc pēdējām parlamenta vēlēšanām 2017. gadā, kurās līdzīgi kā nesenajos piemēros Kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti zaudēja ievērojamu vietu skaitu, abu partiju līderi nolēma ignorēt savu tradicionālo politisko sāncensību un izveidot koalīciju valdības veidošanai (tas tika darīts pēc Merkeles neveiksmīgā mēģinājuma izveidot tā saucamo Jamaikas koalīciju, kura sastāvētu no Kristīgajiem demokrātiem, Zaļo partijas un Brīvās demokrātiskās partijas).

FOTO: Reuters/ScanPix

Tomēr Šulca un Merkeles (un Bavārijas Kristīgi sociālās savienības) alianse ir ļoti problemātiska, un to pārsvarā satur kopā bailes no galēji labās politiskās partijas «Vācijas alternatīva» (AfD) ievērojamā varas pieauguma un iespējamās nonākšanas pie valsts stūres (ja nebūtu panākta vienošanās par valdības izveidi, iespējams, tiktu rīkotas jaunas vēlēšanas). Starp abiem politiskajiem spēkiem pastāv ievērojamas atšķirības. Piemēram, sociāldemokrāti vēlas sniegt Vācijas darbiniekiem iespējas pārorientēties no pilnas slodzes darba uz pusslodzes darbu, ja tiem ir jārūpējas par vecākiem cilvēkiem vai bērniem. Tomēr Kristīgie demokrāti uzskata, ka šādi pasākumi ir pārāk dārgi. Līdzīgi arī veselības aprūpes dimensijā - sociāldemokrāti vēlas, lai tiktu iespējami samazinātas atšķirības starp privāto un valsts garantēto veselības aprūpi, kam Kristīgie demokrāti pretojas.

Jāpiemin, ka pavisam nesen tika panākta vienošanās arī par vēl kādu klupšanas akmeni – migrācijas jautājumu.

Sociāldemokrāti vēl valdības veidošanas laikā ilgstoši uzskatīja, ka Merkeles ierosinājumi par uzņemto migrantu kvotu ieviešanu ir nereālistiski, tomēr beigās piekāpās Kristīgo demokrātu spiedienam.

Nepieciešams pieminēt, ka šajā pašā migrācijas jautājumā Merkelei nācās cīnīties arī ar viņas iekšlietu ministru un CSU vadītāju Horstu Zēhoferu, kurš vēlējās automātiski liegt Vācijā ieceļot patvēruma meklētājiem, kuri ir ieguvuši Šengenas vīzu citā ES valstī. Līdz pat kompromisa panākšanai, kurš paredzēja tranzīta centru izveidošanu uz Vācijas-Austrijas robežas (mērķis - aizturēt un tad vienoties ar citām ES valstīm par atgriešanu), Zēhofers draudēja valdību pamest. Tas savukārt būtu nostādījis Merkeli vairāku nepatīkamu izvēļu priekšā – CDU un SDP turpināt darboties kā mazākumvaldībai, mēģināt atrast citu sabiedroto vai arī rīkot ārkārtas vēlēšanas. Nebūtu bijusi izslēgta arī kancleres atkāpšanās no amata.

Šādu savstarpējo sadursmju ietvaros Merkele ir bijusi spiesta ieguldīt ievērojamu laiku un enerģiju savas valdības stabilizēšanai. Tas savukārt nav ļāvis pievērsties lielu un būtisku lēmumu pieņemšanai, kas ir saniknojis Vācijas vēlētājus.

Daudzi cilvēki pamatoti domā, ka tā vietā, lai nodarbotos ar valsts pārvaldi, varas partijas par prioritāti ir izvirzījušas iekšējo intrigu atrisināšanu. Lai gan pastāv iespēja, ka situācija Merkeles valdībā varētu ar laiku stabilizēties, pieļauju, ka politiķe izprot, ka pašreizējā situācijā drosmīgus un konkrētus lēmumus pieņemt būtu grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka viņas koalīcijā pastāv salīdzinoši liels spēka līdzsvars un ir nepieciešams ņemt vērā abu pārējo partneru (nereti atšķirīgos) viedokļus. Kā pierādījis Zēhofera gadījums, mazākā Merkeles rīkošanās bez ieklausīšanās citos var izraisīt valdības krišanu un politiķes palikšanu bešā. Šādā situācijā vienošanos bieži var panākt tikai «mazākā iespējamā kopsaucēja» ietvaros. Tas savukārt nozīmē, ka pieņemtie lēmumi būs ārkārtīgi nenoteikti un neskars izskatāmās lietas būtību.

FOTO: Reuters/ScanPix

Ņemot vērā pastāvīgi krītošo popularitāti un apziņu, ka īsti neko nav iespējams mainīt, Merkele pieņēma vienīgo loģisko lēmumu –

ar savu aiziešanu ļaut CDU «atkratīties» no sabiedrības redzējuma, ka starp Merkeli un viņas partiju ir vienādības zīme un līdz nākamajām vēlēšanām sniegt tai iespēju izveidot svaigu, uz jaunām personībām balstītu piedāvājumu.

Tas tiktu darīts cerībā atkārtoti uzrunāt Vācijas vēlētāju. Vienlaikus Merkeles apņēmība palikt amatā vēl līdz termiņa beigām neliedz CDU atrašanos pie valsts stūres un iespējas tomēr iegūt kādus punktus, kuri varētu partijai palīdzēt un tomēr apturēt AfD pastāvīgo varas pieaugumu. Ja tas būtu partijai izdevīgi, Merkeles asociēšanās ar CDU atkal varētu tikt izcelta.

Likteni noteiks cīņa par mantojumu

Tomēr, lai cik pārdomāts un savā ziņā cēls varētu būt Merkeles mērķis, izsalkuši suņi jau ir sapulcējušies ap viņas mantojumu un vēlas aprīt šo kārdinošo kumosu. Ambīcijas kļūt par CDU vadītāju ir likuši noprast jau trīs kandidāti – pašreizējā partijas ģenerālsekretāre Annegrēta Krampa-Karenbauere, veselības ministrs Jenss Špāns un bijušais konservatīvo Bundestāga frakcijas vadītājs un kādreizējais Merkeles sāncensis Frīdrihs Mercs. Vācu mediji ir minējuši arī ceturto iespējamo Merkeles pēcteci – pašreizējo Ziemeļreinas-Vestfālenes premjerministru Armīnu Lašetu.

Merkeles iespējas realizēt CDU sagatavošanas plānu varētu izšķirt tieši nākamais partijas vadītājs. Ja par tās līderi kļūtu viņas atbalstītāja, mērenā Krampa-Karenbauere, tad uz Merkeli netiktu izdarīts spiediens mainīt viņas līdzšinējo, uz koalīcijas saglabāšanu vērsto kursu. Savukārt, ja CDU vadībā nonāktu daudz radikālāk noskaņotais Špāns vai Mercs, Merkeli varētu spiest veikt pagriezienus pa labi. Tas savukārt apgrūtinātu viņas sadzīvošanu ar SDU. Nenoliedzami, liela loma būs arī pašas CDU aprēķinam – vai Merkeles krītošā popularitāte ir tā vērta, lai dotu viņai iespēju sniegt vismaz kādas uzvaras CDU labā?

Vai nav izdevīgāk viņu «uzmest», likt atstāt kanclera posteni un saraut asociēšanās atliekas ar viņas valsts vadību pilnībā?

Būtisks spēlētājs šajā situācijā ir arī jau minētie sociāldemokrāti. Viņu iekšienē pastāv milzīgas diskusijas par nepieciešamību palikt valdībā ar Merkeli. Daudzi partijas biedri domā, ka izdevīgāk būtu kļūt par opozīcijas partiju, kritizēt Merkeli un izmantot augošo sabiedrības neapmierinātību savā labā. Ja viņi izvēlēsies no kancleres aiziet, var realizēties jau minētā CSU aiziešanas dilemma. Šajā saistībā atliek arī cerēt, ka neatkārtosies jaunas sadursmes ar Zēhoferu, kuras varētu kabinetu atkārtoti saļodzīt.

Sekas Eiropai

Vācija ir Eiropas Savienības ietekmīgākais spēlētājs un arī ekonomiskais motors. Bez Berlīnes dalības nav iedomājama neviena Eiropas Savienības līmenī īstenota politika, kuras mērķis būtu jūtami veicināt bloka izaugsmi un labklājību. Papildus tam Vācijas klātbūtne ir vitāli svarīga organizācijas akūti nepieciešamo reformu veikšanai, lai atjaunotu paputējušo ticību ES institūcijām (piemēram, Francijas prezidenta Emanuēla Makrona iecere reformēt eiro valūtas sistēmu).

Diemžēl notiekošais iekšpolitiskais haoss, visticamāk, Vāciju padarīs mazāk ārēji aktīvu.

Tā būs aizņemta ar jau minēto Merkeles mantojuma pārdali un spriedelējumiem par valsts nākotni pēc kancleres ēras beigām.

Maz ticams, ka varētu tikt novērota līdzīga situācija kā 2008. gadā, kad Vācija uzņēmās vadošo lomu ES ekonomiskās krīzes risināšanā un uzspieda dalībvalstīm taupības pasākumus. Tāpat arī «mazākā iespējamā kopsaucēja» scenārijs nebūtu labvēlīgs ārpolitiskajā arēnā, jo padara ārpolitiku «bezzobainu» un nekonkrētu. Šāda situācija norisinās Eiropai ārkārtīgi nelabvēlīga laikā, kad ES iekšienē valda rīvēšanās «Brexit», migrācijas, ekonomisko problēmu, Donalda Trampa ārpolitikas un citu izaicinājumu dēļ. Nenoliedzami, ka no šādas Vācijas arī varētu mazāk sagaidīt aktivitāti drošības jautājumos. Tās ir sliktas ziņas mums visiem, jo jau izsenis daudzi eksperti saka, ka  Berlīnes ekonomiskā svara dēļ tai būtu jāspēlē lielāka loma gan NATO un ES starptautiskajās militārajās operācijās, gan arī pašas Eiropas aizsardzībā. Visbeidzot, nevar pilnībā arī izslēgt scenāriju, kura ietvaros (mantojuma cīņas rezultātā) Merkele krīt un tiek izsludinātas ārkārtas vēlēšanas pēc viņas aiziešanas. Tādā gadījumā Vācija tiktu ierauta jaunā valdības veidošanas procesā, kurš padarītu ārpolitisko lēmumu pieņemšanu vēl grūtāku.

Runājot par Eiropas likteni, jādomā ne tikai par Merkeles pašreizējām nedienām, bet arī par Vāciju pēc viņas aiziešanas.

Jāatceras, ka politiķe ilgstoši ir tikusi uzskatīta ne tikai par vadošā ES spēka līderi, bet arī par vienu no lielākajām organizācijas mediatorēm.

Piemēram, par spīti daudzu ES valstu interesēm atcelt sankcijas pret Krieviju, viņa ir palīdzējusi tās uzturēt (vienlaicīgi paturot atvērtus arī dialoga kanālus) – ārkārtīgi svarīgi Latvijai. Tāpat viņa meistarīgi ir balansējusi starp «atlanticistu» un «eiropeistu» nometnēm Donalda Trampa agresīvās prezidentūras laikā. Viņa ir arī centusies ieturēt zelta līdzsvaru ārkārtīgi smagajā «Brexit» procesā – no vienas puses, esot nepiekāpīga, bet no otras – apgalvojot, ka Eiropas Savienība nākotnē ar Lielbritāniju vēlētos tuvas attiecības.

Ir jautājums vai Merkeles pēctecim piemitīs viņas smalkais diplomātiskais talants, kas ir bijis neatsverams eiropiešu emociju nomierināšanai. It īpaši tāpēc, ka organizācijas izaicinājumi ir daudzi un dalībvalstu intereses to risināšanā mēdz būt ļoti atšķirīgas.

Kā Eiropa dzīvos bez viena liela un stabila kodola, kurš kā klints stabilizēja mūs visus?

Atbildi uz šo jautājumu sniegs tikai laiks, taču tikmēr atliek vērot, kā kancleres rūsa  lēnām izplatās.