Vai smadzenes patiešām nejūt sāpes?

2001. gada Holivudas filmā “Hannibal” ir aina, kurā Hanibāls Lekters pie pusdienu galda izgriež smadzeņu gabalu FIB aģentam, kurš procesa laikā ir sazāļots, tomēr nomodā. “Redzi, smadzenes nejūt sāpes,” Lekters saka šausmu pārņemtajai Klerisai Sterlingai.

Tomēr, ja smadzenēm nav sāpju receptoru, kāpēc mēdz sāpēt galva?

Lai arī smadzenēm šo receptoru nav, vairākām citām galvas struktūrām tie ir, piemēram, asinsvadiem, muskuļiem un nerviem kaklā, sejā un skalpā. Galvassāpes rodas, kad rodas problēmas tieši ar šīm struktūrām.

Nociceptorus aktivizē dažādu stresoru, piemēram, spiediena, traumas, augstu vai zemu temperatūru un dažādu ķimikāliju ietekme. Tā saucamā smadzeņu sasalšana, ko cilvēks piedzīvo, strauji apēdot saldējumu, rodas no spējas spiediena maiņas asinsvados, kas atrodas rīklē un smadzenēs.

Galvassāpes rodas arī dehidrācijas dēļ, tāpēc cilvēks bieži vien piedzīvo galvassāpes pēc alkohola lietošanas. Turklāt katrs zobārsts pateiks, ka galvassāpes var liecināt par problēmām ar žokli, piemēram, zobu griešanu naktī.

Migrēnas sāpes, tiesa, pagaidām vēl nav īsti labi izpētītas, tomēr ārsti uzskata, ka tās rodas, aktivizējoties sāpju receptoriem smadzeņu membrānā. Tomēr, kas izraisa to aktivizāciju, joprojām nav skaidrs.

Par spīti tam, ka smadzenēm nav sāpju receptoru, galvassāpes joprojām var liecināt par problēmām ar smadzenēm. Ilgstošas galvassāpes, kas nav nomērdējamas ar pretsāpju līdzekļiem, vai arī tādas, kas ir pēkšņas un ārkārtīgi spēcīgas, var liecināt par nopietnām smadzeņu kaitēm, piemēram, audzēju, asiņošanu vai infekciju. Sāpes rodas, kad smadzenes pietūkst un izdara spiedienu uz struktūrām, kurām ir sāpju receptori.

Tātad pašos pamatos Hanibālam Lekteram nebija taisnība, ka smadzenes nejūt sāpes, jo, lai arī tām nav savu sāpju receptoru, tās jūt visas mūsu sāpes. Proti, smadzenes ir orgāns, ar kuru mēs interpretējam, novērtējam un pieredzam visus mūsu ķermeņa sensoros signālus.

Zinātnieki izšķir sāpju receptoru izraisītās sāpes un nepatīkamo emocionālo un kognitīvo pieredzi, kas rodas, kad aktivizējas sāpju receptori. Tas nozīmē, ka sāpes ir kas vairāk par fiziskām sajūtām. Sāpes papildina mūsu domas, jūtas un sociālās attiecības. Piemēram, tas, kā mēs pieredzam sāpes, ir atkarīgs no mūsu domām, proti, no tā, kā mēs saprotam šīs sāpes un kāda ir mūsu iepriekšējā sāpju pieredze.

Sāpes ir arī emocionāla pieredze. Cilvēki, kas sirgst ar depresiju, ir teikuši, ka ikdienā pieredz vairāk fizisku sāpju. Depresija var samazināt cilvēka toleranci pret sāpēm.

Sāpes ir arī sociāla pieredze. Kādā eksperimentā studentiem palūdza turēt roku ārkārtīgi aukstā ūdenī tik ilgi, cik vien tie spēj izturēt. Tie studenti, kuri domāja, ka eksperimentu vada viens no profesoriem, roku spēja ūdenī noturēt ilgāk nekā tie, kuriem teica, ka to izdomājis students. Tātad sāpes ir relatīvas – atkarīgas no sāpju izraisītāja sociālā stāvokļa.