Imeretija: pastaigas virs kraujas, gruzīnu pils un bijusī mafijas pilsēta (5)

Savu stāstu sākšu ar Imeretiju, kuras administratīvajā centrā Kutaisi no Rīgas nokļūt ir visvieglāk – divas reizes nedēļā šajā maršrutā lido aviokompānijas “WizzAir” lidmašīna.

Pirms gada, atceroties brīnišķīgo braucienu uz Gruziju iepriekšējā gadā, es iedomājos: kā gribētos atkal turp aizbraukt. Kāds gan man tas bija brīnums, kad šī vēlēšanās ātri vien piepildījās – es saņēmu uzaicinājumu apciemot Gruziju, turklāt vietas, kur iepriekš nebiju bijusi, – Imeretijas kanjonus, alas un ūdenskritumus, kalnainās Svanetijas nostūrus un Adžāriju ar tās pērli – kūrortu Batumi. Kā no tādas iespējas var atteikties? Nopērku biļetes uz Kutaisi un atpakaļ – dodos pretī sapnim!

Kutaisi lidosta ir stikla un betona ēka, kādas daudz tika celtas 60. gados. Mūsu grupai pievienojas gids – rudmataina skaistule vārdā Marika, kā arī temperamentīgais šoferis Romāns. Oktobra vidū laiks ir saulains, gandrīz vasarīgs (gaisa temperatūra +20 grādi), tāpēc no Rīgas atvestā āra jaka un siltās drēbes paliek koferī. Pa Gruziju vislabāk ceļot rudenī, septembrī un oktobrī, jo nav neciešama karstuma un tūristu ir mazāk nekā vasarā.

Pirmajā pieturā Romāns pacienā mūs ar alkoholisko dzērienu čaču no personīgajiem krājumiem. Vēlāk uzzinu, ka čaču jeb mājas vīnu Gruzijā var dabūt pie gandrīz visiem vadītājiem, kas savus pakalpojumus piedāvā tūristiem, – tāda, lūk, “mobilā” viesmīlība!

Gruzīniskais "šato"

Pusdienas ieturam “Chateau Chikovani”, kas atrodas netālu no slavenā Imeretijas apskates objekta – Okaces kanjona. Vai gan jāstāsta, ka maltīte, kā jau tas pieņemts Gruzijā, pārtop par kārtīgu mielastu ar pieciem dažādiem gaļas ēdieniem, svaigi ceptu hačapuri, gardiem phali (zālīšu bumbiņām ar kapātiem valriekstiem) un vīna upēm.

Pēc pusdienām īpašuma saimnieks Uča Čikovani izvadā mūs ekskursijā. Smaidīgais kungs izcili runā krievu valodā. Viņš ir matemātiķis, pabeidzis Baumana institūtu Maskavā un strādājis par pasniedzēju augstskolās Tbilisi un Kutaisi. Taču vēlāk nolēma nodarboties ar ģimenes saimniecību - pabeidza celt no vecmāmiņas mantoto māju, iekārtoja tur mājīgus numuriņus viesiem, nodarbojas ar vīna darīšanu. Viņš cienā apmeklētājus ar mājas vīnu, ko glabā zemē ieraktās māla krūkās.

Učem palīdz pieaugušie bērni. Nesen pasaulē nācis viņa pirmais mazbērns. Saimnieks ar lepnumu rāda dzimtas ciltskoku uz mājas sienas - viens no Čikovani dzimtas zariem stiepjas līdz pat Megrēlijas kņazu Dadiani dzimtai, tiesa gan, savstarpējo strīdu dēļ dižciltīgā dzimta pārtrūka. 

"Šato" ainavas ir idilliskas: liels dārzs ar augļu kokiem, netālu atrodas ezers un upīte, kurā peld foreles. Jūs jau sapratāt - ja gribat ieturēt maltīti vai apmesties Okaces kanjona tuvumā, dodieties uz "Chateau Chikovani".

Okaces kanjons: "ekstrīms" 140 metru augstumā

Okaces kanjona apmeklējumam vēlams atvēlēt pusi dienas. Ieejas biļetes cena ir demokrātiska - pieci eiro pieaugušajiem, 2,5 eiro bērniem. Lai līdz turienei nokļūtu, jāmēro 40 minūšu ilga pastaiga caur pasakainu mežu, kurā koki izskatās pēc dzīvām radībām (te pavisam noteikti varētu uzņemt fantāzijas filmu "Gredzenu pavēlnieka" stilā). Taka ved kalnā, kas pēc bezmiega nakts un lidojuma nemaz nav viegls uzdevums. Taču, nokļuvuši kanjonā, mēs jūtamies bagātīgi atalgoti - elpu aizraujoši skati, lejā urdz upīte, bet pastaiga pa piekaramo koka tiltu ir kārtīga debesskrāpja augstumā (runā, ka 140 metri), kas ievērojami paaugstina adrenalīna līmeni. 

Pastaigas beigas apstājamies skatu laukumiņā, kas paceļas pāri kraujai. No malas izskatās biedējoši, bet patiesībā tur jūties daudz drošāk, nekā kāpelējot pa klintīm. Laukumiņš ir asfaltēts, ir soliņi, kur atvilkt elpu. Netālu ir arī kafejnīca, taču nesezonā tā nestrādā. Tāpēc ūdeni un uzkodas labāk ņemt līdzi pašam.

Trīs kilometrus garo atpakaļceļu var noiet kājām, bet var arī vērsties pie vietējiem džigitiem tūristu centrā un noorganizēt braucienu ar džipiem (tas maksā apmēram astoņus eiro). Tā arī darām, jo jūtam, ka spēki izsīkst. Saņemam jaunu "ekstrīma" porciju: džipu safari pa bezceļiem.

Atgriezušies civilizācijā, nolemjam nosvinēt šo faktu, pagaršojot hurmas, kas tieši nogatavojušās. Augļi redzami aiz žoga, bet noplūkt tos neizdodas. Palīgā nāk mūsu šoferis Romāns, kurš sāk sarunu ar dārzniekiem. Viens no viņiem - padzīvojis opītis - aicina mūs dārzā, cienā ar vīnu un augļiem, katram izdala pa hurmai. 

Romāns skaidro, ar ko hurma atšķiras no tās paveida "koroļoka" un kā izvēlēties visgardāko augli, bet mēs baudām vīnu un sasmaidāmies.

Lūk, laime, kādu Latvijā tikpat kā nepazīstam, - kad pilnīgi nepazīstams cilvēks uzaicina tevi ciemos, rūpējas par tevi kā par tuvu draugu un gatavs līst vai no ādas laukā, lai tevi iepriecinātu.

Kutaisi: pilsēta, ka pieteikusi karu noziedzībai

Kutaisi apciemojam caurbraucot - nakšņojam un brokastojam mājīgajā viesnīcā "Best Western Kutaisi Hotel", bet uz pilsētu lielākoties noraugāmies caur mikroautobusa logu. Pamanām, ka tur aktīvi notiek būvniecība. Dažus tūrisma objektus gan paspējam novērtēt. Laukumu pilsētas centrā rotā Kolhīdas strūklaka ar dzīvnieku figūrām. 

Izrādās, ka šīs skulptūras ir seno Kolhīdas caru zelta statuešu un rotājumu palielinātas kopijas. Strūklaka rotāta ar zeltītām zirgu skulptūrām - arī tās ir seno statuešu replikas, kaut arī izskatās pavisam mūsdienīgas. Jāatgādina, ka divtūkstoš gadus pirms mūsu ēras Kutaisi bija senās valsts Kolhīdas galvaspilsēta - tās pašas Kolhīdas, kas pieminēta mītā par argonautiem un zelta aunādu. Tiesa, no tiem laikiem pilsētā tikpat kā nekas nav saglabājies.

Pagrozījušies ap strūklaku, dodamies uz Gruzijas parlamenta ēku, ko varas decentralizācijas nolūkā no Tbilisi pārcēla uz Kutaisi. Parlaments atrodas jaunuzceltā stikla puslodē pilsētas nomalē - apkārt tukšums, tuvumā vien guļamrajons. Nevarētu teikt, ka tur kūsā dzīvība. Tālāk mūs nelaiž apsargi. Bet mēs arī pārāk neraujamies: ēka izskatās tukša - sēžu šodien nav.

Vakaru pavadām vienā no Kutaisi restorāniem, izbaudot gruzīnu daudzbalsīgo dziedāšanu. Četri puiši dzied ģitāras pavadījumā, repertuārā - no "Suliko" un citiem tautas hitiem līdz estrādes kompozīcijām. Dzied skaisti. Pauzēs starp dziesmām apspriežam pasaulīgās lietas. 

Mūsu gide Marika stāsta par Kutaisi cīņu ar noziedzību. No 80. gadu beigām līdz apmēram 2005. gadam pilsēta bija mafijas kontrolē. Viss mainījās, kad pie varas nāca Mihails Saakašvili, kurš esot izsludinājis karu pret "likumīgajiem zagļiem" un krimināllikumā ieviesis īpašus pantus par sadarbošanos ar noziedzīgajiem grupējumiem. Aizturētajiem videokameras priekšā esot uzdots viens vienīgs jautājums: "Vai tu esi "likumīgais zaglis"?" Ja aizturētais atbildēja apstiprinoši, viņš bija atzinis savu vainu un saņēma sodu, bet saglabāja savu statusu kriminālajās aprindās. Ja atbildēja noliedzoši, aizturēto atlaida, bet savu statusu noziedzīgajos grupējumos viņš zaudēja. Daudzi atzinās, citi centās aizbraukt no valsts, taču viņus notvēra Interpols. Dažus nošāva Krievijā. Tagad villā, kur kādreiz dzīvoja viens no ietekmīgākajiem mafiozi, ierīkots policijas iecirknis. Simboliski.

Nākamreiz pastāstīšu, ko vērts apskatīt Kutaisi apkaimē. Un tur ir ko redzēt - brīnišķīgā Prometeja ala, Satallijas dabas parks ar dinozauru pēdu nospiedumiem, pazīstamais balneoterapijas kūrorts Chaltubo, kura ūdeņos esot ārstējies Staļins, Berija, politbiroja locekļi un miljoni vienkāršo PSRS iedzīvotāju...