“Literatūra ir dvēseles izaugsmes ceļš. Tā ir dvēseles pieslīpēšana caur gara vēstījumu vai emociju devu,” intervijā projektam “Bibliotēka” saka Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone. Nupat projekta mājas lapā publicēta desmit minūšu video intervija ar bijušo kultūras ministri, kurā viņa dalās stāstā par literatūras nozīmi viņas dzīvē.
“Bez tā jau personība nemaz īsti nevar nobriest, jo ar mūsu ikdienišķo pieredzi cilvēkam ir par maz. Ar vienu dzīvi ir par maz. Caur grāmatām mēs saņemam šo daudzo, daudzo dzīvju kvintesenci un emociju kvintesenci, dzīves modeļu, attieksmju, attiecību kvintesenci, kas mūs lielā mērā padara par to, kas mēs esam. To var noreducēt līdz tādam varbūt ļoti vienkāršam teicienam – “es esmu tas, ko es lasu” jeb “es lasu un es esmu”, intervijā stāsta Kārina Pētersone.
Viņas stāsts filmēts monumentālā bibliotēkā, kurā Kārina Pētersone uzaugusi. Citu projekta “Bibliotēka” stāstu vidū šis ir unikāls, jo LNB Atbalsta biedrības direktore runā par dzimtas saistību ar literatūru vairāku paaudžu garumā.
Daloties pārdomās, Kārina Pētersone uzsver latviešu literatūras nozīmību katra latvieša dzīvē, kā arī nepieciešamību pēc pasaku lasīšanas, bērnam veidojoties: “Man liekas, ka mēs par maz novērtējam klasisko pasaku lomu cilvēka dzīvē, meklējot, kas ir jālasa mūsu bērniem. Pasakās ir kaut kādi pasaules attiecību arhetipi iebūvēti. Mēs tagad saviem mazajiem bērniem lasām tikai šodien tapušus darbus, kas nereti ir ļoti augstvērtīgi un ļoti skaisti izdoti. Tomēr man liekas, ka tos vajadzētu drusku pamiksēt un sabalansēt ar folkloru – ar to, kas ir izkristalizējies cauri gadsimtiem, jo tur nāk kaut kāds dzīves modelis līdz. Man tā bail, ka mēs nepazaudējam to gudrību, kas nāk no senām krātuvēm.”