Vieta, kur atdusas īstie Lāčplēši, – Rīgas Brāļu kapi

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: LETA/Edijs Pālens

Lāčplēša dienas ietvaros visā Latvijā norisinās dažādi atceres pasākumi, lai godinātu un pieminētu Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus. Valsts svētku dienas pasākumi gaidāmi arī Rīgas Brāļu kapos, kam šajos svētkos ir īpaša nozīme – šis Latvijas memoriālais ansamblis, kas veltīts I pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušajiem karavīriem, savulaik ir iesvētīts tieši Lāčplēša dienā, 1936. gada 11. novembrī.

Rīgas Brāļu kapi ir izcilākais un arī arhitektoniski nozīmīgākais memoriālais ansamblis, kura radīšanā un projektēšanā piedalījies arī slavenais latviešu tēlnieks un Brīvības pieminekļa autors Kārlis Zāle.

Kopumā Brāļu kapos ir apbedīti aptuveni 2000 karavīru, kuru skaitā ir latviešu strēlnieki, kas krituši Brīvības cīņās, Latvijas brīvvalsts armijas kareivji un virsnieki, 1941.-1942. gadā mirušie nacionālie partizāni, komunistiskā režīma upuri, Latvijas leģiona un policijas bataljona kareivji un Otrajā pasaules karā kritušie kareivji un partizāni.

Šobrīd Rīgas Brāļu kapi ir valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis.

No nelielas smilšu kāpas līdz memoriālam

Lai gan oficiāli Brāļu kapi ir atklāti 1936. gadā, vietu tiem izraudzījās jau 1914. gadā. Tolaik bija sācies Pirmais pasaules karš un Rīgas dome jau rudens sākumā saņēma cariskās Krievijas kara ministrijas lūgumu apglabāt kritušos karavīrus vienuviet. Atsaucoties uz lūgumu, drīz vien Aleksandra Ievainoto lietu komiteja, kas darbojās Kara ministrijas paspārnē, karavīriem atvēlēja nelielu kāpu uzkalniņu blakus Meža kapiem, aptuveni piecus kilometrus no pilsētas centra – Sarkandaugavas, Mežaparka un Brasas robežpunktā. Turpmāk šos apbedījumus bija plānots apstādīt ar kokiem un iežogot, izveidojot īpašus brāļu kapus.

Brāļu kapos jau 1915. gada 15. oktobrī apglabāja pirmos kritušos strēlniekus, taču karš turpinājās un kāpās jau gulēja arvien vairāk mirušo kareivju, bet teritorijā paredzēto apbedījumu skaits bija ierobežots – šeit apglabāt varēja vien tikai 146 kritušos.

Šā iemesla dēļ kapu teritoriju nācās vēl paplašināt un izstrādāt kapsētas plānu, tāpēc Rīgas pilsētas valde 1915. gada sākumā nolēma šo darbu uzdot pilsētas Dārzu valdei. Jaunās apbedījumu vietas izveidei valde piesaistīja Rīgas pilsētas galveno dārznieku Andrejsu Zeidaku.

Rīgas Brāļu kapu vārtu mets, 1928. gads 

FOTO: Wikipedia

Tomēr kapu platībai palielinoties un kritušo skaitam pieaugot, kapu teritoriju nemitīgi nācās pārplānot un paplašināt.

Pēc kara presē parādījās ziņas, kas pieprasīja, lai tautas svētnīcu pienācīgi uzkopj un izveido, lai rādītu, ka tauta nav aizmirsusi tos, kuri savu galvu nolikuši, lai Latvija taptu brīva valsts.

1920. gadā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ierosināja iedibināt īpašu Brāļu kapu komiteju un valsts budžetā piešķirt līdzekļus šīs apbedījumu vietas izkopšanai un izdaiļošanai. Līdz ar budžeta piešķiršanu un komitejas izveidošanu, sāka spriest par kapu arhitektonisko un māksliniecisko nozīmi un turpmāko kapu labiekārtošanu, kurai par pamatu ir jāņem Zeidaka radītā ainava. Drīz vien kapu izdaiļošanas projektam tika rīkoti veseli divi konkursi – 1921. gadā, kas izrādījās neveiksmīgs, un 1922. gadā. Dalībai otrajā konkursā īpaši tika pieaicināts Kārlis Zāle, kas Rīgā bija ieradies, lai startētu konkursā par Brīvības pieminekļa projektu. Konkursa rīkotājiem Zāles piedāvātais Brāļu kapu projekts nelika vilties, un drīz vien, 1924. gada 18. novembrī, svinīgā ceremonijā tika ielikts pamatakmens, bet kapu iesvētīšana notikusi 1936. gada Lāčplēša dienā – 11. novembrī.

Uzcelts par ziedojumiem

Rīgas Brāļu kapu memoriālo ansambli veido trīs daļas: “Pārdomu ceļš” ar liepu aleju 205 metru garumā; “Varoņu trase” ar mūžīgās uguns altāri un ozolu birzi un kapulauks, kuru noslēdz “Latvijas siena” ar galveno kapu skulptūru grupu – sērojošas Mātes Latvijas tēlu ar kritušajiem dēliem. Viss Rīgas Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir izcirsts no zemes dzīlēs esošā Allažu šūnakmens, taču dažviet ir izmantots arī smilšakmens un Itālijas travertīns. Kopumā kapi aizņem deviņus hektārus lielu platību.

Brāļu kapu autori memoriālu izplānojuši tā, lai apmeklētāja gājiens pa kapiem līdzinātos simboliskam svētceļojumam.

Tas sākas jau pie desmit metrus augstajiem vārtiem, kuru kolonnas rotā divas jātnieku grupas, bet priekšā paveras skats uz 457 metru attālumā esošo Mātes Latvijas tēlu. Pārkāpjot pāri vārtu slieksnim, tālāk ir jāmēro “Pārdomu ceļš” gar liepu aleju, līdz tiek sasniegta mūžīgā uguns, kuru ieskauj ozolu birzis. No altāra paveras skats uz Latvijas sienas skulptūru grupu un kapu lauku. Abpus altārim ir izbūvētas kāpnes, kas tālāk ved uz iedziļināto kapulauku, bet tas noslēdzas pie Mātes Latvijas skulptūru grupas – deviņus metrus augstās Mātes Latvijas skulptūras un sienas, kuru rotā četri latviešu karavīru tēli jeb Latvijas novadu, Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales simboli. Katra kapa kopiņa ir atzīmēta ar vienādiem kapakmeņiem – taisnstūra formas Raunas dolomīta plāksnēm, uz kurām uzrakstīts kritušā vārds, dienesta pakāpe, miršanas gads un datums. Taču starp šiem vārdu akmeņiem Brāļu kapos ir atrodamas vairākas plāksnes, uz kurām rakstīts “Nezināms”.

FOTO: LETA

Kaut gan kapu izveidei valdība piešķīra nelielu finansiālu atbalstu, galvenais finansējuma avots tiem bija tautas ziedojumi. Kopā Rīgas Brāļu kapu izbūves izmaksas esot sasniegušas aptuveni divus miljonus latu.

Restaurāciju veic pat Padomju okupācijas laikā

Īpaša nozīme kapu memoriālam bija tieši valsts svētku, Lāčplēša dienas un Latvijas valsts pasludināšanas dienas, svinēšanā, kā arī mirušo piemiņas dienas atzīmēšanā. Diemžēl šos svētkus Brāļu kapos ilgi atzīmēt neizdevās – jau divus gadus pēc uzbūvēšanas, 1939. gadā, notika pēdējā Lāčplēša dienas parāde un svecīšu nolikšana pie Mātes Latvijas. Otrais pasaules karš izjauca ieceri pabeigt vārtu skulptūru “Senči”, bet pēc padomju okupācijas par to nācās aizmirst. Savukārt 1958. gadā kapos guldīja arī Otrajā pasaules karā kritušos kareivjus un partizānus.

Lai gan padomju okupācijas laikā pret latviskiem simboliem un vērtībām tika vērsts genocīds, par Brāļu kapu ansambli tomēr rūpējās un 1958. gadā tos pat daļēji atjaunoja, piemēram, tika nomainīts sākotnējais iesegums ar dzelzsbetona plāksnēm.

Tomēr vienlaikus remontdarbos tika novāktas un iznīcinātas “savu nozīmi zaudējušās detaļas”, piemēram, Latvijas ģerbonis, Lielais krusts zem Mātes Latvijas, kapu krusti un citas kapu detaļas. Lieki gan būtu piebilst, ka padomju laikos šeit likt svecītes 11. un 18. novembra svētkos bija aizliegts un to varēja uzskatīt par sodāmu noziegumu.

FOTO: Reuters/ScanPix

80. gados Brāļu kapos pasāka kompartijas veterānu, personālo un militāro pensionāru apbedīšanu. Atmodas laikā, tautai izdarot uz Latvijā valdošajām varasiestādēm, šī ķengāšanās drīz tika apturēta un apbedījumi Brāļu kapu teritorijā tika apturēti. Savukārt teju pirmajos gados pēc padomju okupācijas beigšanās sākās runas par Brāļu kapu atjaunošanu. Pēc ilgākas plānošanas un samērā gausiem restaurācijas darbiem, 2006. gadā sākās apkopšanas darbi Brāļu kapos un to sagatavošana plašāka mēroga atjaunošanas darbiem. Jau 2014. gadā noslēdzās restaurācijas darbi, kuros atjaunoja tēlnieciskās grupa “Māte Latvija ar kritušajiem dēliem”, veikts Svētās uguns terases remonts, remontēti depozitāriji, atjaunotas vairākas sienas un fragmenti, nomainītas bojātās un uzliktas trūkstošās smilšakmens kapa uzrakstu plāksnes, veikta kapličas rekonstrukcija, renovēti celiņi un ierīkots saimnieciskais sektors.

Uz augšu