Bērni ugunī, sekss ar dieviem, antioksidanti un “neatstāj kapu bez uzraudzības”. Kā pagarināt dzīvi līdz bezgalībai? Grāmatas apskats

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Lēda uz savas ādas izbauda sengrieķu dieva fizisko dabu, stājoties miesiskos sakaros ar Zevu gulbja veidolā. Petera Paula Rubensa glezna (1600). Museum of Fine Arts, Hjūstona, Teksasa

FOTO: Stīvens Mazo (Stephen Mazoh), Wikimedia Commons

Jēzus augšāmcelšanās, zombiji, antioksidanti, ugunī ielikti bērni, katli ar cilvēka miesu, aprīšana, barošanās, dievu miesa un mākslīgais ķermenis. Tie ir tikai daži no jēdzieniem, kas atrodami Oslo Universitātes profesora, reliģiju pētnieka Dāga Eistena Ennšē grāmatā “Nemirstības vēsture”, kas balstīta zinātnē, bet uzrakstīta vieglā, populārā valodā. Grāmatu latviešu valodā izdevusi izdevniecība “u.c.”

“Tas retais, kas vieno visus cilvēkus, ir zināšanas, ka mēs mirsim. Alternatīva ir vienkārša un vienlaikus pilnībā nesasniedzama: kāpēc mēs nevarētu dzīvot mūžīgi – gan miesā, gan garā?” Tā grāmatas ievadā raksta Dāgs Eistens Ennšē - viens no visvairāk tulkotajiem norvēģu akadēmiskajiem pētniekiem pasaulē. Pazīstams ar pētījumiem par augšāmcelšanās tēmu grieķu un kristiešu reliģiskajos uzskatos un fizisko nemirstību. Ennšē publicējis arī rakstus par reliģiju un cilvēktiesībām, reliģiju un popkultūru, reliģiju un seksu, kā arī telpas izpratni kultūras kontekstā. Grāmatu no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone.

Vai ir iespējams atturēt ķermeni no novecošanas? Kas notiks tad, ja laiks zaudēs varu pār mums? Un kas patiesībā atšķir Jēzus augšāmcelšanos no zombijiem?

Tie ir jautājumi, kurus autors uzdod. Ennšē stāsti par nemirstību ir tik aizraujoši, ka 240 lappušu biezo grāmatu gribas izlasīt neatraujoties - vienā paņēmienā.

Autors mums meistarīgi izrāda seno civilizāciju mītus, kas arī šodien ietekmē mūsu domāšanu un ikdienu. Viņš runā par nemirstīgo dvēseli grieķu reliģijā un nemirstīgo ķermeni kristietībā līdz pat vampīriem un zombijiem mūsdienās, iezīmē robežas starp reliģiju, literatūru, zinātni un populāro kultūru, kas atklājas dialogā ar mūsu ikdienišķajiem centieniem dzīvot un būt mūžīgi jauniem – sportošanu, veselīgu uzturu un plastisko ķirurģiju. Turpinājumā daži citāti no grāmatas.

Saldētavā, bez asinīm - gatavs mūžīgai dzīvei?

“73 gadus vecais psiholoģijas profesors Džeimss Bedfords 1967. gadā kļuva par pirmo cilvēku, kurš uzņēmās atbildību par ticību krionikai un veiksmīgi tika sasaldēts uzreiz pēc nāves saskaņā ar Kūpera un Etingera principiem. Sasaldēto profesoru pēc 24 gadiem izmeklēja, un viņš joprojām bija labā stāvoklī, iegremdēts šķidrajā slāpeklī savā, cerams, pagaidu atdusas vietā Kalifornijas dienvidu daļā.

Tomēr āda bija nedaudz mainījusi krāsu, un nāsis bija “saplacinātas, acīmredzot tās sākotnējās sasaldēšanas laikā bija saspiedis sausā ledus gabals”. Toties viss pārējais izskatījās samērā labi, viņam tā optimistiski guļot ar puspievērtām acīm.

Tā, ieslēgts lielā kapsulā, viņš guļ joprojām. Kopš tā laika aptuveni divi simti vīriešu un sieviešu ir likuši sevi sasaldēt cerībā uz mūžīgo dzīvi, lielākā daļa – visu ķermeni, citi – tikai atdalītu galvu. Tie galvenokārt ir cilvēki, kuri vēlas nodrošināt nākotni un investē tajā lielus resursus. [..] Krionika jeb pārliecība, ka sasaldēšana ir mūžīgās dzīves atslēga, piesaista aizvien vairāk piekritēju. Krioniķu apvienības – vai, ja vēlaties, draudzes – sastopamas vairākās vietās Ziemeļamerikā un Eiropā. Kopumā pasaulē šobrīd ir apmēram divi tūkstoši pašpasludinātu krioniķu, kuri jau ir veikuši priekšdarbus, lai pēc nāves viņus varētu sasaldēt.

FOTO: Manchester Art Gallery, Wikipedia Commons.

Tomēr nepietiek mājas saldētavā iegulties līdzās zivju pirkstiņiem un saldētiem dārzeņiem. Parasti saldētavā ir labi ja -20 grādu, kas ne tuvu nav pietiekami, lai ilgāku laiku saglabātu cilvēka ķermeni. [..] Krionika paredz, ka cilvēks pēc nāves tiek pakļauts pamatīgam procesam. Tiklīdz ir apstiprināts klīniskās nāves fakts, tiek nolaistas asinis. To vietā asinsvadi un plaušas tiek piepildīti ar glicerīnu, lai izvairītos no apsaldējumiem. Pēc tam līķis tiek ietīts alumīnija folijā un ievietots tvertnē ar sauso ledu, kas uztur -79 grādu temperatūru. Visbeidzot līķis tiek pārvietots uz lielu kapsulu, kur to uzglabā šķidrā slāpeklī -196 grādu temperatūrā. [..]

Tātad krionikas evaņģēlijs nozīmē, ka nākotnes zinātnei būs jāspēj šos atkausētos ķermeņus izdziedēt no tā, kas atņēmis tiem dzīvību, un tas bieži vien ir vairuma ķermeņu funkciju pilnīgs sabrukums vecuma vai slimības dēļ. Tiem, kuriem sasaldēta tikai galva, klāt nāk pārliecība, ka nākotnē būs iespējams radīt vai transplantēt jaunu ķermeni, pieaudzējot to pie atdalītās galvas. Citiem vārdiem, krioniķu ticībai ir jābūt spēcīgai un neviltotai.”

Drīz būs par vēlu. Putni mielojas ar kritušajiem karotājiem. Apēstiem tiem nebūs ne vismazāko cerību uz nemirstību. Krūka no Evijas, 7. gs. p. m. ē., Eretrijas Arheoloģiskais muzejs

FOTO: Fāgs Esitens Ennšē

Nāve nav obligāta

“Dažviet ūdeņos ap Japānu un dažos Vidusjūras apgabalos peld kāds neievērojams dzīvnieciņš, ne garāks par puscentimetru. Un tomēr ir pamats uz medūzu Turritopsis dohrnii paskatīties vērīgāk. Proti, šis mūsu ārkārtīgi attālais radinieks ir atradis to, ko cilvēce meklējusi gadu tūkstošiem ilgi, - tas ir nemirstīgs. Turritopsis dohrnii dzīves cikls sākumā ir tāds pats kā citām medūzām. Tā sākas kā ola un attīstās par mazu kūniņu. Kūniņa pieķeras pie kādas cietas virsmas, kur turpina attīstīties un kļūst par polipu koloniju. Kolonija atgādina kaudzi nelielu šķīvīšu, un no tās cita pēc citas atraujas atsevišķas medūzas. Citas medūzas mirst no vecuma, ja vien (kā vairums) tā vai citādi nav gājušas bojā pirms tam.

Taču Turritopsis dohrnii ir citāda – tā spēj atgriezties jaunībā, tā spēj atkal kļūt par polipu. Tai nav jākļūst vecai, tā vienmēr var pagriezt savu dzīves ratu atpakaļ un atkal kļūt jauna.

Tādējādi nebeidzamā riņķa dancī starp jaunību un briedumu Turritopsis dohrnii var dzīvot mūžīgi. Tomēr tikai dažām, ja vispār kādai, izdodas pilnībā izbaudīt mūžības potenciālu. Tās tiek apēstas vai nomirst no slimībām vai ievainojumiem. Taču šīs mazās medūzas pierāda, ka dabas likums, kas paredz, ka visiem ir jānoveco un jāmirst, nav absolūts. Novecošanas procesu iespējams apvērst.

FOTO: Publicitātes foto

Turritopsis dohrnii nav vienīgais piemērs tam, ka nāve ne vienmēr ir vienīgā izeja. Dzēlējzarndobumaiņu tipa hidru ģints dažu aseksuālo sugu pārstāvji pēc pieauguša īpatņa vecuma sasniegšanas, šķiet, nenoveco vispār. Tādā nepārejošas jaunības stadijā tie teorētiski var dzīvot mūžīgi. [..] Arī mūsu, cilvēku, dabā ir nemirstības sēkla, taču līdz šim tā nekādu mierinājumu nav sniegusi. Cilvēka vēža šūnas ir demonstrējušas spēju nemitīgi augt un turēties pie dzīvības. Tieši to sīkstais dzīvības spēks rada problēmas saslimušajiem. Vienlaikus vēža šūnas sev izdara lāča pakalpojumu, jo, atņēmušas dzīvību vēža slimniekam, arī pašas iet bojā. Taču kas notiek, ja vēža šūnām tiek dota iespēja turpināt dzīvot neatkarīgi no personas, kuras daļa tās sākotnēji bijusi?

Kad amerikāniete Henrieta Leksa 1951.gadā nomira ar dzemdes kakla vēzi, vairākas vēža šūnas tika paņemtas un izolētas optimālos apstākļos laboratorijā. Šūnu kolonija ir dzīva joprojām, nemitīgi dalās un neizrāda nekādas pazīmes, ka grasītos mirt.

Šādi vismaz daļa Henrietas Leksas ir kļuvusi fiziski nemirstīga. [..] Mūžīgi jaunību atgūstošās Turritopsis dohrnii medūzas, mūžam jaunās hidras, sevi labojošie plakantārpi panārijas un nemirstīgās vēža šūnu kolonijas paši par sevi netuvina cilvēku nemirstībai. Tie liecina, ka mirstīgums kā tāds dabā nav neizbēgams. Lai mēs varētu sasniegt nemirstību, mums jāizmaina mūsu daba. [..]

Dāgs Eistens Ennšē

FOTO: publicitātes

Daļa to, kuri tic nemirstībai, ir daudz darījuši, lai sekotu savai ticībai. Ne tikai sasaldētie krioniķi ir rīkojušies, nevis tikai sēdējuši un gaidījuši brīnumus. Un ne tikai 2045 Initiative atbalstītāji ir pārliecināti, ka 2045. gadā mēs varēsim svinēt uzvaru bioloģiju un beidzot iegūsim nemirstību. Tātad nebūtu slikti nodzīvot līdz tam laikam. Ja naudas netrūkst, ir miljons iespēju darīt kaut ko, kas, iespējams, palēnina ķermeņa noārdīšanos. Pieejams bezgalīgs daudzums vitamīnu, minerālvielu, hormonu, antioksidantu, visi koncentrētā formā, tos visus iespējams uzņemt brokastīs, uzdzerot ekoloģisku apelsīnu sulu. Rejs Kurcveils, grāmatas “Singularitāte ir tuvu” (The Singularity ir Near) autors, katru dienu dzerot 150 dažādu tabletīšu, lai brīdī, kad būs atklāts ceļš uz nemirstību, būtu ne vien dzīvs, bet arī lieliskā formā. Tā kā 2045. gadā viņam būs 97, viņš atrodas zināma izaicinājuma priekšā.”

Grāmata norvēģiski izdota 2016. gadā Cappelen Damm izdevniecībā un paguvusi izpelnīties plašu sabiedrības uzmanību. Līdz šim latviski izdoto darbu vidū nav pētījumu, kas specifiski pievērstos nemirstības jēdziena izpētei, līdz ar to šis būs pirmais nemirstībai veltītais izdevums latviešu valodā.

Jolanta Pētersone tulko lielākoties no norvēģu un zviedru valodas. Viņas pirmais tulkojums tika izdots 2001. gadā, un kopš tā laika ir iznākusi virkne grāmatu viņas tulkojumā, tostarp norvēģu pasaku krājums, Ērlenna Lū darbi “Mulejs” un “Kurts četrās grāmatās”, biogrāfisks romāns par Henriku Ibsenu u. c.

Izdevniecība “u.c.” ir valodnieka un kultūras aktīvista Snorres Karkonena-Svensona un viņa domubiedru iniciatīva ar mērķi pievērst uzmanību tām nišām un auditorijām, kuras Latvijas grāmatniecībā ir samērā maz pārstāvētas. Šobrīd “u.c.” izdod ziemeļvalstu literatūru, esejistiku un grāmatas, kas saistītas ar valodniecību.

Diskusija ar norvēģu cilvēktiesību aktīvistu un reliģiju pētnieku Dāgu Eistenu Ennšē notiks 13. novembrī plkst. 19.00 izdevniecības "u.c." Valodu mājā Avotu ielā 33, Rīgā. Saruna notiks viņa grāmatas "Nemirstības vēsture" atvēršanas ietvaros. Diskusijā piedalīsies arī tulkotāja Jolanta Pētersone, mitoloģiju pētnieks un filozofs Toms Ķencis, diskusiju vadīs LU Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Reinis Norkārkls. 

Uz augšu