Horeogrāfe Adviljone: Mums nav tiesību ar savu nevarību nodot cilvēkus, kas veidoja Latviju

Deju lielizrādes “Abas malas” horeogrāfe Dace Adviljone.

FOTO: Anna Jurkovska

“Nebūs melots, ja teikšu, ka dejošanai kā darbībai, esot deju kolektīvā, reizēm ir pakārtota nozīme. Te sadejojas pāri un veidojas ģimenes, un tad dzimst bērni un tad viss turpinās dejojošos bērnos un mazbērnos...” vaicāta par tautas deju mūsdienās, stāsta 18. novembra centrālā kultūras pasākuma – deju lielizrādes “Abas malas” horeogrāfe Dace Adviljone.

Viņa, saka, ka tikpat nozīmīga kā dejošana, ir svarīga ir kolektīva sadzīve, “dzīve” un kolektīvs. “Kopīgi koncerti, kopīgi braucieni, kopīgas grūtību pārvarēšanas, gatavojoties nozīmīgiem pasākumiem, kopīgi piedzīvojumi un jaunības trakulības,” saka Dace.

Žanri ir dažādi, bet pamatiem ir jābūt

Runājot par to, kāda ir tautas deja mūsdienās, Dace pauž: “Manuprāt, ļoti spilgti iezīmējas vairāki tautas dejas attīstības atzari. Ir kolektīvi un horeogrāfi, kas meklē jaunas izteiksmes veidus, meklējot folkloras un tautas materiālos, ir tādi, kas ļoti turas pie skatuviskās dejas un stila. Tāpat ir horeogrāfi, kas tautas deju miksē ar moderno deju, un to varētu saukt arī par folkbaletu. Katram no šiem žanriem ir savi piekritēji un noliedzēji.”

“Man vairāk ir bažas par tautas deju un tās pamatiem nākotnē, jo šobrīd arī bērnu dejā arvien vairāk ienāk mūsdienu dejas elementi. Ja šajā vecumā neiemācīsim tautas dejas pamatus un elementus, tautas dejas nebūs. Visi dejosim latviski - mūsdienīgi, taču, nezinot ne polkas, ne dažādos satvērienus, aptvērienus.  Ar to, manuprāt, piedāvājot un izvēloties dejas bērnu kolektīviem šobrīd nedaudz grēkojam,” uzskata horeogrāfe.

Kopā ar tautas deju – vēl pirms savas dzimšanas

Vaicāta, kad un kā sākās Daces mīlestība uz tautas deju, horeogrāfe atbild – “visticamāk, manā gadījumā jārunā par pēctecību un paaudzēm tautas mākslā. Esmu kopā ar tautas deju vēl pirms savas dzimšanas, jo mana mamma ir zināmā tautas deju ansambļa „Zelta sietiņš” mākslinieciskā vadītāja,” stāsta Dace.

Viņa atzīst - bērnība pagāja VEF kultūras pilī.

“Redzēju kā dzīvo un strādā mana mamma un Zelta sietiņš, un Pionieru pilī (tagadējā Prezidenta pils) dejoju TDA „Uguntiņa” rindās pie izcilās horeogrāfes Aijas Baumanes TDA „Rotaļa”,” viņa atminas. 

Dace atzīst – hoeogrāfam dzīve no dejas nav atdalāma - - jā, kolektīva vadītāja darbs jau nebeidzas, aizverot treniņu zāles durvis.

“Patiesi, kopš savas dzimšanas esmu dzīvojusi iekš tautas mākslas un to izdzīvojusi  - pieredzējusi tautas dejas attīstību gan Padomju laikos ar pionieru dejām, gan Atmodu ar folkloras atdzimšanu, gan tautas dejas attīstību tagad! Un esmu bijusi klāt lielai daļai no “Zelta Sietiņa” deju un programmu dzimšanā..., un arī “Rotaļā” es dejoju laikā, kad radās lielākā daļa  no Baumanes dejām. Man laimējies būt starp izcilām un radošām personībām!” stāsta Dace, atzīstot, ka tad jau tālākā attīstības gaita bijusi ļoti loģiska – Dace dejoja tautas deju pati, tad sāks strādāt pie savas mammas Zelta Sietiņā, pēc tam mācījās J.Vītola Latvijas Valsts Konservatorijā, kur ieguva Maģistra grādu, un kopš 2011. gada viņa ir kopā ar vidējās paaudzes deju kolektīvu „Mana rotaļa” un veido dejas abiem kolektīviem.

“Tautas deja irmans izteiksmes žanrs tādēļ, ka līdz matu galiņiem esmu tautas dejā...” saka Dace.

“Abas malas” – radošs projekts, kas audzis līdzīgi kā bērns

Deju lielizrādē “Abas malas”, kas notiks “Arēnā Rīga”, 17., 18. un 19. novembrī, uz vienas skatuves būs redzami vairāki žanri – ne tikai tautas deja, bet arī laikmetīgā deja un balets. “Dejotāji pārkāpj savas deju pieredzes robežas, dejojot sev svešus deju žanrus, jo esam visi vienā kopīgā projektā, jo sadarbojamies un meklējam labāko risinājumu izrādes labā,” saka Dace.

Atskatoties uz gatavošanās periodu, tautas deju horeogrāfe smaidot atzīst: “Tas bija bezgala aizraujoši - būt klāt mūsu kopīgā projekta dzimšanā un attīstībā, kas reizēm kā bērns, kas aug, dažkārt dzīvo savu dzīvi, runā pretī un dara no mums neatkarīgas lietas...”

Mums nav tiesību ar savu nevarību nodot cilvēkus, kas veidoja Latviju

Horeogrāfe  atzīst, ka laika posms, gatavojoties “Abām malām”, ir bijis arī izziņas laiks Latvijas vēsturē, gan lasot, gan skatoties, mēģinot izprast valsts rašanos un gājumu.

“Ai, cik tā trausla bijusi sākumposmā, bet cik spēcīga ir bijusi cilvēku vēlme un  pārliecība – Latvija būs! Un mums nav tiesību viņus ar savu nevarību un žēlošanos viņus nodot! Cik spēcīgs ir bijis latviešu latvietības saglabāšanas instinkts visos laikos. Gan 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad ekspedīcijas vāca gan tautas gara mantas – dejas, dziesmas, pasakas, gan sadzīves priekšmetus, tautas tērpus. Tāpat arī šis latvietības saglabāšanās instinkts Padomju laikā, - kad atdeva nodevas dižajai padomijai, bet tad dejojām un dziedājām tā, kā gribējām (nu labi – gandrīz, kā gribējām). Tieši tad radušies darbi, ko tagad saucam par Zelta fondu,” pauž Dace.

Tamdēļ jāsaka - augt var tikai tas, kam ir dziļas un stipras saknes pagātnē - un mūsu izrāde “Abas malas” ir tieši par to.

Te man iederīgs šķiet citāts Kārļa Skalbes “Runām un rakstiem” – šie vārdi vislabāk raksturo, kā es jūtos:

„Kā man gribētos pavadīt šo dienu klusībā, bez lieka trokšņa un bravūras. Kas gan bija Latvija savā sākumā? Klusas domas, kas tagad piepildās uzvaras troksnī, sapnis, kas nāca pār mums kādā laimīgā stundā. Lepna un bagāta Latvija kļūs tikai tad, ja mūs uz priekšu neatlaidīgi turēs savā varā klusa un vienkārša darba un pienākuma apziņa.”

“Tiešām novērtēju ikkatru mirkli, ko varēju būt kopā ar bezgala radošiem cilvēkiem, kuri piedalījās šī uzveduma tapšanā! Vai varēs atkārtot? Tādos mērogos, kur satiekas ne tikai dažādu žanru deja un mūzika, bet arī kinematogrāfisks stāsts un tas viss salikts vienotā veselumā, domāju, ne tik drīz. Tomēr pamati ir ielikti, kas zina...”

Uz augšu