Ar zobenu izlauztais ceļš? Mūsu karoga izcelsmes versijas

FOTO: Cēsu vēstures un mākslas muzejs

Mūsu nacionālais karogs ir viens no senākajiem Eiropā. Tas nav izdomāts, bet gan dokumentāli fiksēts XIII gadsimta hronikā. Tomēr tā vēsture nav viennozīmīga – visticamāk, karogs radies vācu bruņinieku ordeņa ietvaros un izmantots cīņā pret zemgaļiem Nameja vadībā.

Eksistē arī mazāk zināma versija: balto līniju asinīs izcirta letu zobens; sākumā līnijas bija diagonālas. Šajā gadījumā karogs iegūst pavisam citu jēgu.

Cēsis pamatoti tiek uzskatītas par Latvijas karoga šūpuli, savukārt mūsu karogs – par vienu no vecākajiem Eiropā, iesāk Cēsu vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks Tālis Vigo Pumpuriņš.

1997. gadā

FOTO: Cēsu vēstures un mākslas muzejs

 "Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Livonijas Atskaņu hronikās saistībā ar 1279. vai 1280. gada notikumiem pieminētais karogs ir vienīgais no XIII gadsimtā dokumentāli aprakstītajiem Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu karogiem. “Jāsaprot, ka karoga prototips ir literārs, jo arheoloģisku atradumu - auduma vai ādas fragmentu nav. Līdz ar to interpretācija ir patvaļīga. Ne proporcijas, ne krāsu toni mēs nezinām.”

Pumpuriņš saka, ka mūsu karogs, atšķirībā no citu valstu karogiem, kuru izcelsme balstīta leģendās, reāli eksistējis un hronists – visticamāk, Livonijas ordeņa brālis, to fiksējis.

Šajā laikā Latvijas teritorijā risinājās dramatiski notikumi - Vidzemi krustneši jau bija iekarojuši, bet zemgaļi Nameja vadībā gatavojās karagājienam uz Vidzemi. Livonijas ordeņa maršals Gerhards fon Kacenellenbogens bija saņēmis izlūku ziņas par Nameja uzbrukumu Rīgai un un aicināja palīgā papildspēkus.

Pēc restaurācijas

FOTO: Cēsu vēstures un mākslas muzejs

Cēsu komturejas vienība – ordeņbrālis ar simt latviešu zemessargiem kaujas laukā ieradās ar sarkanbaltsarkano karogu.

Karoga izcelsme nav skaidra, lai gan versijas ir divas – karogs varētu būt radies Cēsu latviešu vidē pirms ordeņa laika vai arī vācu bruņinieku ordeņa ietvaros. Vēsturnieki, kuri pētījuši latviešu karoga izcelsmi, pieļauj, ka ticama varētu būt arī otra versija, jo tolaik bruņinieku ordenī pastāvēja kārtība karavīru vienībām iedalīt karogus. Arī Atskaņu hronikā karogs ir saistīts ar ordeņa pili Cēsīs. Lai nu kā, bet hronists rakstīja: "Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt."

Lija Poga ar karogu 1997. gadā

FOTO: Cēsu vēstures un mākslas muzejs

Turpmākos gadsimtus neviens par karogu neinteresējās. Kad 19. gadsimta 70. gados Tērbatas Universitātē Kronvaldu Atis kopā ar latviešu studentiem pulcējās literārajos vakaros un mēģināja izveidot korporāciju, tad viens no dalībniekiem, kurš bija lasījis Atskaņu hroniku, ieminējās par sarkanbalti sarkano karogu. Eiropas studentu vidē kopš Lielās franču revolūcijas modē bija tā sauktie “trikolori”.

Latviešu studenti topošās korporācijas "Lettonia" karogam vēlējās sarkanu, baltu un zelta krāsu.

Tomēr korporācijai “Letonija” apstiprināja zaļi-zili zeltītu karogu, stāsta vēsturnieks. 19.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā aktualizējās proletariāta sarkanais karogs. 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš. 1916. gadā Valmierā strādājošais literāts, žurnālists un skolotājs Jānis Lapiņš pamatojoties uz Atskaņu hronikas tekstu, uzzīmēja nacionālā karoga metu. Karogu uzšuva viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane.

FOTO: Cēsu vēstures un mākslas muzejs

“Tas ir pirmais zināmais audumā izšūtais latviešu nacionālais karogs un glabājas Cēsu muzejā,” saka vēsturnieks.

Karogu muzejam 1997. gadā uzdāvināja Lapiņa meita Lija Poga, kuras tēva dzimtās mājas atradās Veselavā - Cēsu tuvumā.

Matrača drēbi latvieši nepieņems

“Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas notika demonstrācijas, kurās parādījās dažāda sarkanā toņa un krāsu proporciju karogi. Tāpēc mākslinieki prātoja, ka vajadzīgs vienots karogs. Mākslas zinātnieks Oļģerts Grosvalds iestājās par to, lai visas svītras būtu vienāda platuma, bet Jānis Lapiņš atbalstīja “zelta griezumu”,” stāsta Pumpuriņš. Tomēr mākslinieki akceptēja karogu, kur baltā svītra šaurāka par sarkanajām. Šādu karogu ieteica gan mākslinieks Ansis Cīrulis un fotogrāfs Jānis Rieksts, gan mākslinieks Valdemārs Tone. Neliela polemika izvērsās arī presē.

FOTO: Cēsu vēstures un mākslas muzejs

Kad valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits ieminējās par vairākām baltām svītrām karogā, rakstnieks Linards Laicens atbildēja, ka latvieši tādu “matrača drēbi kā amerikāņu karogs” nepieņems.

Tieši viņš uzstāja, ka Latvijas valsts karogā jābūt tumši sarkanai krāsai.

Plašas diskusijas par karogu šajā laikā notika arī kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā, stāsta Cēsu muzeja pārstāvis. “Kad igauņiem vajadzēja definēt karoga zilo krāsu, viņi izvēlējās rudzupuķu zilo, bet tad tribīnē kāpa viens no parlamentāriešiem un klāstīja:

“Parādiet, kur dabā ir konstanta rudzupuķu zilā krāsa? Ēnainā vietā augušai rudzupuķei ir viens tonis, saules pusē augušai cits.” 

Domājot par karoga krāsām, bija jāņem vērā arī praktiski jautājumi. Karogu izmanto flotē, un ir svarīgi, lai tas būtu saskatāms no liela attāluma arī lietū un miglā, bet, piemēram, igauņu zili melni baltais sajaucās ar viļņu mestajām putām.”  Vēsturnieks saka, ka Igaunijas karogs dzimis Tērbatā studentu vidē, bet Lietuvas karogu sastādīja speciāli veidota komisija. Kad 1918. gada 18.novembrī proklamēja Latvijas valsti, karoga proporcijas un krāsa likumdošanā vēl nebija definētas. Latvijas Valsts karogu un ģerboni Satversmes sapulce ar likuma spēku apstiprināja tikai 1921. gada 15.jūnijā.

FOTO: Cēsu vēstures un mākslas muzejs

Ar zobenu izlauztais baltais ceļš karogā

Vēstures entuziastam un pasaules apceļotājam Andrim Geidānam ir teorija par mūsu karoga izcelsmi un letu nacionālo ieroci – letu īso zobenu, kas tiek izmantots kaujās līdz 10., 11. gadsimtam.

«Latviešu folklorā letu īsais zobens apzīmēts kā «trejasmens», ko daudzi cilvēki šodien neuztver. Letu īsajam zobenam ir trīs aktīvās asmeņa virsmas – cirtnis, šķeļošā un griezošā asmeņa daļa - trīs asmeņi.

Tas visu laiku bijis mums blakus, bet mēs par to neinteresējamies, jo tas neatbilst tam skaistajam materiālam, ko gribam redzēt, - skandināvu vikingu grezni izrotātajiem zobeniem.

Taču tajā ir daudz lielāka estētika, raksturs, un ar to saistīta īpaša cīņas metode. Tas izskaidro arī milzīgās augstās aproces uz latgaliešu vīriešu kreisās rokas. Tā bija noderīga, jo tuvcīņā, izmantojot īsu ieroci, kreisā roka nedrīkst būt neaktīva.

FOTO: Cēsu vēstures un mākslas muzejs

Viduslaiku cilvēks ir praktisks, un tā nav rotaslieta, tā nepieciešama, lai palielinātu rokas trieciena spēku.

Sevī jūtu misionārisku vēlmi izcelt šo ieroci un pateikt – lūk, ir priekšmets, ar kuru mūsu tauta var asociēt savu ļoti garo ceļu līdz tai Latvijas daļai, kurā šobrīd mitināmies.

Letu karogs – sarkans lauks ar baltu/sudraba horizontālu vai, iespējams, diagonālu svītru tiek uzskatīts par otro senāko Eiropā. Baltais ceļš un apkārt asinis, kas mūsu karogā, šajā kontekstā iegūst pavisam citu jēgu. Viduslaiku heraldikā reti redzam tīri horizontālas līnijas. Letu zobens bija tas, kurš izlauza šo balto ceļu.

19.gadsimtā nacionālromantisma periodā latviešu karogā baltā diagonālā līnija tika noguldīta horizontāli, sekojot tā laika pasaules vadošo valstu horizontālajam vai vertikālajam dalījumam karogos.

Taču sākotnēji tā, iespējams, bija diagonāla, tādējādi atspoguļojot letu ceļu no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem.

Pirmais karogs. Cēsis

FOTO: Cēsu vēstures un mākslas muzejs

«Tajā brīdī, kad baltā svītra uz sarkanā fona nostājas pa diagonāli, karogs mums dod kustību, šobrīd mēs esam horizontāli plaknē un nekas nenotiek, mums vajadzīga kustība!» saka Geidāns.

Uz augšu