Digitālā diktatūra. Kāpēc tehnoloģijas apdraud demokrātiju? (5)

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Pixabay

Lai arī cik veiksmīgas demokrātiskās valstis būtu bijušas pēdējo simt gadu laikā, tās ir vien sīki punktiņi uz pasaules vēstures līknes. Monarhijas, oligarhijas un cita veida autoritārās pārvaldes formas tajā ir sastopamas daudz biežāk. Liberālās demokrātijas saistās ar tādiem ideāliem kā brīvība un vienlīdzība, kas mūsdienu cilvēkam šķiet neapstrīdami un neapgāžami, taču patiesībā ir daudz trauslāki nekā domājam; pie to triumfa 20.gadsimtā noveda tehnoloģiskie apstākļi, kas tagad apdraud šos pašus ideālus, amerikāņu žurnālam "The Atlantic" raksta vēsturnieks un filozofs Juvals Noa Harari.

"21.gadsimta otrajā gadu desmitā liberālisms sācis zaudēt ticamību. Skaļāk izskan jautājumi par to, vai liberālā demokrātija var kalpot vidusslānim, politika kļuvusi sašķeltāka un arvien vairāku valstu līderiem simpatizē demagoģija un autokrātija," norāda Harari. "Šīs politiskās pārbīdes cēloņi ir komplicēti, taču izskatās, ka tie saistīti ar tehnoloģisko attīstību. Tehnoloģija, kas deva priekšroku demokrātijai, tagad mainās; attīstoties mākslīgajam intelektam, tā varētu izmainīties vēl vairāk."

Informācijas tehnoloģijas un bioloģiskās tehnoloģijas ļauj ieskatīties mūsu iekšējā dzīvē - emocijās, domās un izvēlēs. Abām jomām savijoties, gaidāmas vēl nepieredzētas pārmaiņas sabiedrībā, cilvēku izvēles iespēju un, iespējams, arī vēlmju un dzinuļu noārdīšanās. 

"2018.gadā parastais cilvēks jūtas arvien mazsvarīgāks. "TED Talks", valdības domnīcās un augsto tehnoloģiju konferencēs tiek mētāti mistiski termini - globalizācija, blokķēde, gēnu inženierija, mākslīgais intelekts, mašīnmācīšanās - un vienkāršajiem cilvēkiem, kā vīriešiem, tā sievietēm, rodas sajūta, ka nekas no tā visa nerunā par viņiem."

20.gadsimtā notika masveida sacelšanās pret ekspluatāciju; cilvēki savu neatsveramo ekonomisko lomu gribēja pārvērst politiskā varā. Taču tagad "masas baidās no pašu nenozīmības un izmisīgi cenšas izmantot savu esošo politisko varu, kamēr vēl nav par vēlu", uzsver Harari. Tātad, piemēram, "Brexit" un Donalda Trampa kontekstā notiek pretējs process - daudzi cilvēki, kam joprojām piemīt politiskā vara, baidās zaudēt savu ekonomisko vērtību.

Jauna atkritēju šķira?

Liberālo demokrātiju pievilcība lielā mērā slēpjas decentralizētajā pieejā politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanā, ļaujot valstīm konkurēt savā starpā un nodrošināt augošu pārticību saviem iedzīvotājiem.

"Liberālisms samierināja proletariātu ar buržuāziju, ticīgos ar ateistiem, vietējos ar imigrantiem, eiropiešus ar aziātiem, solot ikvienam lielāku gabalu no pīrāga. Kamēr pīrāgs nepārtraukti kļuva lielāks, tas bija iespējams. Un varbūt pīrāgs vēl turpinās augt. Taču iespējams, ka ekonomiskā izaugsme nespēs atrisināt sociālās problēmas, ko rada tehnoloģiskā iejaukšanās, jo šāda izaugsme arvien vairāk balstās uz jaunu, graujošu tehnoloģiju ieviešanu."

Tehnoloģijas varētu izstumt cilvēkus no darba tirgus - tas ir viens no avotiem bažām par nākotni. Pagātnē tehnoloģijas ar cilvēkiem sacentās fiziskā darba sfērā. Taču tagad mums ar tām nākas konkurēt arī darbos, kas prasa kognitīvās prasmes, un varbūt nākotnē aktuāla kļūs vēl kāda trešā grupa ar spējām un prasmēm, ko piedāvāt var tikai cilvēki. Taču pat tādā gadījumā vairums jauno darbu, visticamāk, būs pieejami augsti kvalificētiem darbiniekiem, un tas neremdina mazkvalificēto darbinieku un zemo algu saņēmēju raizes. Turklāt, attīstoties mākslīgajam intelektam, varētu pakāpeniski pazust arī daļa darbavietu, kurās nepieciešama augsta inteliģence un radošums. 

Kā piemēru var minēt šaha pasauli. 1997.gadā dators uzveica pasaules čempionu šahā Gariju Kasparovu, taču vēl vairākus gadus pēc tam šaha industrija turpināja plaukt un zelt, bet datorus izmantoja jauno talantu apmācīšanai. Tomēr pēdējos gados datori tik labi apguvuši šahu, ka spēlētāji-cilvēki kļuvuši mazāk vērtīgi un nākotnē varētu kļūt pavisam maznozīmīgi. 2017.gada decembrī tehnoloģiju giganta "Google" programma "AlphaZero" uzveica datorprogrammu "Stockfish 8", kas 2016.gadā bija uzvarējusi pasaules datoru šaha sacensībās. Atšķirībā no "Stockfish 8" "AlphaZero" nevis mācījās no cilvēku sakrātajiem materiāliem un spēļu vēstures, bet gan ar mašīnmācīšanās principiem apguva šahu, spēlējot to pati pret sevi. Abas programmas izspēlēja 100 šaha mačus: "AlphaZero" uzvarēja 28 no tiem, bet 72 spēles beidzās ar neizšķirtu rezultātu. Programma ne reizi nezaudēja. Tā kā "AlphaZero" nebija mācījusies no cilvēkiem-šahistiem, tās uzvarošie gājieni un stratēģijas pieredzējušiem spēlētājiem šķita neparasti - radoši, varbūt pat ģeniāli.

Cik ilgu laiku "AlphaZero" prasīja šaha spēles apgūšana šādā līmenī? Četras stundas.

"Gadsimtiem ilgi šahu uzskatīja par cilvēces inteliģences augstāko lidojumu. "AlphaZero" ceļu no pilnīgas nezināšanas līdz radošai meistarībai veica četrās stundās bez neviena cilvēka norādījumiem."

Turklāt divas īpašības - savienojamība un spēja atjaunot zināšanas - mākslīgajam intelektam piemīt tādā mērā, ar ko cilvēki nevar sacensties. Piemēram, autovadītāji var nebūt informēti par jaunākajām izmaiņām ceļu satiksmes noteikumos un gadījumos, kad divi vadītāji nespēj veiksmīgi komunicēt par saviem nodomiem, var rasties avārijas situācija. Savukārt pašbraucošo automašīnu datorsistēmas var vienlaicīgi atjaunot ar jaunākajiem noteikumiem, ko tās tīšuprāt nepārkāps, turklāt tās var savienot savā starpā. Līdzīgi arī medicīnas jomā - ja tiek atklāta jauna slimība vai jauns medikaments, ar to acumirklī var papildināt miljoniem mākslīgā intelekta ārstu zināšanu datubāzi. Harari prognozē, ka automatizācijas revolūcija notiks maziem viļņiem - vecie darbi pazudīs, to vietā nāks jauni, bet arī jaunie būs pakļauti transformācijām. Tas nozīmē, ka cilvēkiem būs jāapgūst arvien jaunas zināšanas un prasmes, lai uzturētu savu konkurētspēju darba tirgū.

Digitālās diktatūras

Daudziem cilvēkiem zaudējot ekonomisko vērtību, visticamāk, mazināsies arī viņu politiskā vara. "Tās pašas tehnoloģijas, kas miljardus padarīs ekonomiski mazsvarīgus, arī ļaus tos pašus cilvēkus vieglāk uzraudzīt un kontrolēt," raksta Harari.

Daudzi cilvēki neuzticas mākslīgajam intelektam, jo baidās, ka tehnoloģijas sāks neklausīt cilvēku pavēlēm - kā tas bieži notiek zinātniskās fantastikas sižetos.

"Taču īsti nav pamata domāt, ka mākslīgajam intelektam izveidosies apziņa, kad tas kļūs vēl gudrāks. Mums drīzāk jābaidās no mākslīgā intelekta tāpēc, ka tas droši vien vienmēr klausīs savus valdniekus-cilvēkus un nekad nesacelsies. Mākslīgais intelekts ir rīks un ierocis, kam līdzīgu cilvēki vēl nekad iepriekš nav izveidojuši; ar gandrīz pilnīgu pārliecību var prognozēt, ka tas varenajiem ļaus vēl vairāk konsolidēt varu."

Vairākas valstis visā pasaulē - tai skaitā arī demokrātiskas valstis - veido vēl nepieredzēta apmēra novērošanas sistēmas. Piemēram, Izraēla okupētajā Rietumkrastā ieviesusi pilnīgas novērošanas režīma prototipu. Tā ir realitāte jau šodien - kad palestīnieši piezvana cits citam, publicē ziņu sociālajā tīklā "Facebook" vai mēro ceļu no vienas pilsētas uz otru, ļoti iespējams, ka viņu gaitām seko izraēliešu mikrofoni, kameras, droni vai datorprogrammas. Savāktos datus analizē ar algoritmu palīdzību, tādējādi ļaujot drošības spēkiem identificēt un neitralizēt jebko, ko tie uzskata par potenciālu draudu. Palestīnieši valda pār dažām pilsētām un ciemiem Rietumkrastā, taču izraēlieši kontrolē debesis un kibertelpu. Līdz ar to Izraēla ar pavisam nelielu karavīru skaitu būtībā kontrolē apmēram 2,5 miljonus Rietumkrastā dzīvojošo palestīniešu.

Taču diez vai šādas taktikas nākotnē būs sastopamas visur pasaulē. "Dažās valstīs varētu saglabāties brīvas izvēles un brīvu vēlēšanu fasāde pat tad, kad sabiedrības rokās ir arvien mazāk reālas kontroles," uzsver Harari. "Taču, kad kāds (vienalga - Sanfrancisko, Pekinā vai Maskavā) iegūs tehnoloģiskās iespējas manipulēt ar cilvēku sirdīm - efektīvi, lēti un lielā apmērā - demokrātiskā politika pārvērtīsies par emocionālu leļļu izrādi."

Pirmo pieredzi pasaule guva nesenajās vēlēšanās un referendumos, kad manipulatori izmantoja par vēlētājiem savāktos datus un spēlēja uz viņu aizspriedumiem. 

Vēsturiski autokrātijas pamatīgi "bremzējušas" inovāciju un ekonomiskās izaugsmes jomā. 20. gadsimta beigās demokrātiskās valstis parasti bija attīstītākas un pārtikušākas par diktatūrām, jo tās efektīvāk prata apstrādāt informāciju. Demokrātijā informācijas apstrāde un lēmumu pieņemšana tiek uzticēta dažādiem cilvēkiem un institūcijām, kamēr diktatūrās visa vara koncentrējas vienuviet. Ar 20. gadsimta tehnoloģijām šāda pieeja nebija efektīva - neviens nespēja gana ātri apstrādāt pieejamo informāciju, lai pieņemtu labāko lēmumu. Tāpēc Padomju Savienība pieņēma sliktākus lēmumus nekā tajā pašā laikā to darīja ASV, un tāpēc padomju ekonomika ievērojami atpalika no Savienotajām Valstīm, uzsver Harari.

Taču mākslīgais intelekts to varētu mainīt, jo ļauj centralizētā veidā ātri apstrādāt milzīgu informācijas apjomu. Tas pat varētu radīt priekšrocību centralizētām, nevis izkliedētām sistēmām. Atmetot ar privātumu saistītos jautājumus un vienā datubāzē sakoncentrējot visu informāciju par miljardu cilvēku, iespējams iegūt daudz precīzāku algoritmu nekā tad, ja datubāzē būtu vien daļēja informācija par vienu miljonu cilvēku. Autoritāra valdība, kas liktu visiem pilsoņiem nodot DNS paraugus un iegūtu piekļuvi to medicīniskajiem datiem, zināšanās par ģenētiku un medicīniskiem jautājumiem būtu vairākus soļus priekšā valstīm, kurās medicīniskie dati būtu privāti.

Jāpiebilst, ka daudzas jaunās tehnoloģijas - piemēram, blokķēde un kriptovalūtas - ļauj potenciāli decentralizēt varu. Tomēr šīs tehnoloģijas vēl ir bērnu autiņos, tāpēc grūti spriest, vai tās spēs līdzsvarot pašlaik vērojamo tendenci centralizācijas virzienā.

Lēmumu deleģēšana tehnoloģijām

Taču pat demokrātiskas valstis lēmumu pieņemšanu arvien vairāk varētu uzticēt tehnoloģijām - mēs paši to mīļuprāt darām.

"Iespējams, ka mēs labprātīgi arvien vairāk atteiksimies no autoritātes pār pašu dzīvi, jo no pieredzes mācāmies uzticēties algoritmiem vairāk nekā savām sajūtām, laika gaitā zaudējot spēju paši pieņemt lēmumus. Tikai padomājiet, kā divu gadu desmitu laikā miljardiem cilvēku uzticējuši "Google" meklētāja algoritmam vienu no pašiem svarīgākajiem uzdevumiem - atrast nozīmīgu un uzticamu informāciju. Jo vairāk mēs paļaujamies uz "Google", jo mazāk spējam patstāvīgi sameklēt informāciju. Jau šodien to, kas ir "patiesība", nosaka pirmie "Google" meklētāja sniegtie rezultāti."

Liberālā demokrātija un brīvā tirgus kapitālisms uz indivīdu raugās kā uz autonomu vienību, kas nepārtraukti pieņem lēmumus. Taču kas notiks, ja mēs arvien vairāk ļausim mākslīgajam intelektam pieņemt lēmumus mūsu vietā? Jau tagad mēs ļaujam "Netflix" izvēlēties filmas, ko skatīsimies, bet "Spotify" izraugās, kādu mūziku klausīsimies. Taču dažkārt tehnoloģijas palīdz pieņemt arī nozīmīgākus lēmumus.

"Kad sākam paļauties uz mākslīgo intelektu, lai izlemtu, kur studēt, kur strādāt, ar ko tikties vai pat precēties, cilvēka dzīve vairs nav nepārtraukta lēmumu pieņemšana un mūsu uztverei būs jāmainās. Demokrātiskas vēlēšanas un brīvais tirgus liksies mazāk jēdzīgas idejas. Varbūt arī reliģija un mākslas darbi. Iedomājieties, ka Anna Kareņina izvelk viedtālruni un prasa Siri, vai viņai vajadzētu palikt precētai ar Kareņinu vai arī iet pie grāfa Vronska. Vai Šekspīra lugu, kurā visus svarīgākos lēmumus pieņem "Google" algoritms. Hamlets un Makbets dzīvotu daudz komfortablāk, bet kas tā būtu par dzīvi?"

Ko darīt? Harari norāda, ka vispirms vajadzētu paplašināt mūsu izpratni par to, kā darbojas cilvēka prāts - un kā kultivēt inteliģenci un līdzjūtību. Ja pārāk daudz investēsim mākslīgajā intelektā, bet cilvēka prāta attīstīšanai atvēlēsim pārāk maz pūļu, tad tehnoloģijas nākotnē "tikai pastiprinās cilvēku dabisko muļķību un baros mūsu sliktākos (un, iespējams, vienlaikus arī spēcīgākos) impulsus, tai skaitā alkatību un naidīgumu", raksta vēsturnieks. 

"Raugoties uz to praktiskāk un ar lielāku steidzamību - lai izvairītos no visas bagātības un varas koncentrēšanās mazas elites rokās, mums jāregulē īpašumtiesības uz datiem.

Senākos laikos zeme bija visnozīmīgākais īpašuma veids, tāpēc politika bija cīņa par to, kurš kontrolēs zemi. Modernajā laikmetā mašīnas un rūpnīcas kļuva svarīgākas par zemi, tāpēc politiskā cīņa pievērsās mēģinājumiem kontrolēt šos svarīgos ražošanas līdzekļus. 21. gadsimtā dati aizēnos gan zemi, gan mašinēriju kā vissvarīgākais īpašums. Politika būs cīņa par datu plūsmu."

Taču tas ir grūtāks uzdevums. Dati ir vienlaikus visur un nekur, tie var pārvietoties gaismas ātrumā un tos var kopēt neskaitāmas reizes. Vai dati par manu DNS, manām smadzenēm, manu dzīvi pieder man? Vai tie pieder valdībai, uzņēmumam vai cilvēcei?

Cīņa par datu ievākšanu un uzkrāšanu ir jau sākusies. Ar to nodarbojas "Google" un "Facebook", Ķīnā - "Baidu" un "Tencent", kas galvenokārt darbojas kā "uzmanības tirgotāji" - sniedz mums bezmaksas informāciju, pakalpojumus un izklaidi, bet pēc tam pārdod mūsu uzmanību saviem reklāmdevējiem. Ja šīs kompānijas spēj notvert mūsu uzmanību, tās var ievākt ievērojamu daudzumu datu, kas ir vērtīgāki par reklāmas ieņēmumiem. "Mēs neesam viņu klienti - mēs esam produkts," uzsver Harari.

Datu nacionalizācija palīdzētu tos izraut no lielo kompāniju rokām, viņš norāda. Taču vēsture rāda, ka pārmēru varenu valdību kontrole nebūt nav labāka. 

"Mēs esam selekcionējuši paklausīgas govis, kas dod milzumdaudz piena, bet visādā citādā ziņā ir daudz mazattīstītākas par savām priekštecēm savvaļā. Tās ir lēnākas, mazāk ziņkārīgas un mazāk spējīgas. Mēs patlaban radām pieradinātus cilvēkus, kuri saražo milzīgu datu apjomu un funkcionē kā efektīvi čipi lielā datu apstrādes mehānismā, bet tie ir tālu no sava maksimālā potenciāla. Ja mēs nebūsim uzmanīgi, tad attapsimies situācijā, kad mazattīstītāki cilvēki ar pārattīstītu datoru palīdzību nodara kaitējumu paši sev un visai pasaulei."

Komentāri (5)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu