"Piedzimt par latvieti Latvijā – tas ir kā vinnēt loterijā neticamu laimestu," saka režisors Alvis Hermanis, kurš kopā ar savu Jaunā Rīgas teātra jauno aktierkursu nupat Latvijai simtgadē uzdāvinājis netverami skaistu dāvanu -  Jāņa Akuratera "Kalpa zēna vasaru".

Kārlis Skalbe savulaik Akurateru nodēvēja par «laikmeta saucēju», un tāds vienmēr bijis arī Hermanis. Spurains un nepieradināms, viņš aizrautīgi kritizējis sabiedriskos un politiskos procesus valstī, nebaidoties būt neērts un nesaprotams sabiedrībā dominējošajam viedoklim. Viņa izrādes ir kā antropoloģiski latviešu nācijas pētījumi, kas dažkārt uzšķērž sāpīgas patiesības un jaunatklāsmes, kuras mēs labprātāk paslaucītu pagultē. Hermanis drīkst. Ne jau tāpēc, ka viņš ir starptautiskas slavas apvīts režisors, kurš savas izrādes iestudē ārpus Latvijas robežām un kuru aicina vadīt teātrus Maskavā, Berlīnē un Cīrihē, bet tāpēc, ka viņš mīl šo zemi un cilvēkus. Tāpēc, ka tikai tie, kas mīl, drīkst atļauties teikt mums patiesību, lai cik sāpīga tā būtu.

Svētku nedēļā portāls TVNET aicināja režisoru uz sarunu par neaizsniedzamo jaunību, Latviju globalizācijas laikmetā un latvieti.

Jānis Akuraters savu jaunības atmiņu grāmatu “Kalpa zēna vasara” sarakstīja, dzīvodams tālu prom no Latvijas. “Kaut kādā ziņā mēs visi šodien esam "tālu prom no Latvijas”,” jūs sakāt izrādes pieteikumā. Kas ir tā Latvija, pēc kuras izrādē ilgojas jūsu kalpa zēns?

Akuratera vai mūsējais?

Mūsējais, jūsējais.

Nu tad par visu pēc kārtas. Akuraters šo darbu sarakstījis Norvēģijā.

Oslo.

Jā, pie tam – 27 gadu vecumā. Viss šis darbs ir liela ilgošanās pēc jaunības, kas pagājusi un tamlīdzīgi, bet izrādās, ka viņam toreiz bija tikai 27 gadi. Taču izskatās, ka tajā laikā, pirms 100 gadiem, rakstnieki, lielie klasiķi, nemirstīgos darbus sarakstījuši 20 gadu vecumā. Par šo izrādi man būtu daudz ko stāstīt. Pirmkārt, man kā režisoram tā ir īsta, pilnvērtīga izrāde, tas nav nekāds “studentu darbiņš”.

Izrāde, protams, ir par jaunību, un šie jaunie cilvēki, kas tagad ir Jaunā Rīgas teātra studijas audzēkņi, viņi patiešām ir jauni, profesijā pilnīgi iesācēji, apmācīti tikai divus mēnešus, bet viņi ir “jaunības eksperti”. Bieži vien ar lugām, kur galvenie varoņi ir ļoti jauni cilvēki (kaut vai tas pats slavenais “Romeo un Džuljetas” piemērs, kur galvenie varoņi ir 15 vai pat 14 gadus veci jaunieši), liels paradokss ir tas, ka teātrī, tās iestudējot, ir liela neatbilstība vecuma ziņā. Pat ja viņus tēlot cenšas jauni aktieri, viņi ar saviem profesionālajiem trikiem un tehniku jau vairs nav tik nevainīgi un trausli, kādiem viņiem vajadzētu būt pēc [iestudējamā] materiāla. Šis ir tieši tāds gadījums, jo Akuratera stāsts ir par jaunību – tik ļoti abstrakti trauslu un nevainīgu – gluži kā zirnekļu tīklam pieskarties...

Izrāde "Kalpa zēna vasara"

FOTO: Jānis Deinats

Jaunā Rīgas teātra jaunajam kursam nav profesionālā instrumentārija, toties ir tā pilnīgi autentiskā jaunības kvalitāte, bez kuras šis darbs, manuprāt, nebūtu iespējams uz skatuves. Es, piemēram, šo darbu neuzņemtos iestudēt ar viņiem pēc gadiem četriem, kad viņi jau būtu apmācīti un mācētu to tehniski ļoti veikli izdarīt. Tas vairs nebūtu tas. Piecdesmitajos, sešdesmitajos gados franču kinorežisors [Robērs] Bresons vienā brīdī pārstāja filmēt lielās kinozvaigznes, bet ņēma cilvēkus no ielas, lai būtu autentiskā enerģētika, kas nāk no viņiem.

Viss šis darbs ir kā spēlēšanās ar asociācijām, mūsu atmiņām un, skatoties izrādi, es  domāju -  kā divdesmitgadīgs rīdzinieks var zināt šīs sajūtas – varbūt pirmā mīlestība nemaz vēl nav bijusi, varbūt arī to, kā smaržo laukos nopļauts siens, viņš nemaz nezina.  Bet tas acīmredzot bija mērķis – veidot izrādi šādi.

Jā, šie zēni un meitenes, kas sākumā stādās priekšā – viens no Čiekurkalna, viens no Grīziņkalna, no Rīgas centra, no Latvijas laukiem... mūsdienu 21. gadsimta jaunieši satiekas ar Akuratera pasauli.

Akuraters, protams, ir pamanījies uzrakstīt ārkārtīgi skaistu, romantisku, tēlainu stāstu, kuru es uztveru ne tikai kā stāstu par jauniešiem, bet arī par Latvijas jaunību. Kad Latvija vēl bija jauna, jo, manuprāt, Latvija tagad tomēr ir veca.

Visi saka – “Latvijas valsts vēl tik jauna”. Nu, kāda jauna, simts gadi! Kas tikai nav noticis!

Toreiz, kad Latvija bija jauna un nevainīga,  tieši tad tas arī ir - pirms simts gadiem.

Tomēr, atgriežoties pie jūsu izrādes pieteikuma, ka "kaut kādā ziņā mēs visi esam tālu prom no Latvijas", kas ir tā Latvija, kuras jums pietrūkst, kuras nav?

Tad man tagad jāuzmanās, lai es neizklausos kā pilnīgs opis. Tās ir tādas objektīvas lietas. Pirmkārt, latvieši nāk no dabas un laukiem, mēs neesam kā Vakareiropas tautas, kuras pieder pie pilsētnieku civilizācijas. Tas arī ir iemesls tam, kāpēc esam tik švaki kristieši – tāpēc, ka joprojām kaut kādā ziņā esam pagāni, kaut arī Jāņu svinēšana kļūst tāda šķidrāka. Noskatījos [filmu] "Baltu ciltis", tur tie akcenti, manuprāt, diezgan pareizi salikti.

Ar ko atšķiras baltu ciltis no pārējās Vakareiropas ciltīm un tautām? Ar to, ka mēs esam pagāni, mēs esam no dabas nākuši. Un, jo mazāka paliek saite ar dabu, jo mazāk mēs esam latvieši.

Bet tas ir globāls process – atsvešināšanās no dabas.

Jā, protams, no tā nav iespējams izvairīties, bet tam var pretoties.

Jebkuriem globāliem procesiem nav uzreiz ar prieku jāpadodas, tiem vienmēr var pretoties.

Kā indiāņiem - kā jūs latviešus esat nosaucis kādā no savām intervijām?

Jā, latvieši ir indiāņi. Latvieši ir čukčas. Latvieši ir maza tauta, kurai būs arvien grūtāk saglabāt sevi. Viens piemērs - mēs tikko bijām viesizrādēs Gruzijā, Tbilisi. Producenti mūs vadāja pa Gruziju - Kahetiju, tur, kur tie vīna dārzi, kur ir tā gruzīnu lauku dzīve. Un tad viņi bija drusku samulsuši, kad es viņiem sāku pareģot, kas notiks ar Gruzijas laukiem, kad viņi kļūs par daļu no Eiropas Savienības, par globālisma skatuvi un daļu no tās. Es  stāstīju, kas notiek ar laukiem Latvijā, virs kuriem lidinās helikopteri.

Ārkārtīgi skaisti šie lauki izskatās – viss zaļš... meži, bet tā ir vienkārši, liela, skaista, tukša zeme.

Kā stāsta mani lauku kaimiņi, visa lauksaimniecības politika Latvijā ir balstīta uz to, lai atbalstītu bagātos, nevis vidējos fermerus, par ko laikam jāpateicas Zemnieku savienībai, jo tāda visu laiku bijusi šī politika.

FOTO: TVNET

Gruzijai īsti nav izvēles – vienā pusē ir “Lielais kaimiņš”, otrā – Eiropas Savienība.

Es jau arī nesaku, ka Latvijai būtu jāstājas ārā no Eiropas Savienības, es tikai vēlreiz atkārtoju, ka visam var tomēr pretoties un saglabāt savas intereses, savu pašapziņu - to visu var kaut kā mēģināt savienot. Tas nebija nemaz tik sen, es atceros, kā pirms kādiem desmit gadiem man, vīnu dzerot ar dažiem mūsu pašu ministriem, bija privāta saruna. Tas bija tad, kad uztaisījām izrādi “Melnais piens” - par Latvijas lauku iznīkšanu. Un viņi teica: “Klau, nu ko jūs varat par tiem laukiem ņemties – jo ātrāk latvieši sapratīs, ka nākotne ir pilsētās, jo ātrāk jaunieši ies prom no laukiem, jo Latvijas ekonomikai būs labāk un labāk.”

Es domāju, ka tā ir tā lielā kļūda, ka mūsdienu politiķi par politiku uzskata ekonomiku. Kā Solžeņicins teica, jo viņš pirmais tam pievērsa uzmanību, politika – tā nav ekonomika. Politika – tas ir par civilizāciju, par kompleksām vērtībām. Un ekonomika ir tikai daļa no tā.

Bet mūsdienu globālisms ir cilvēkus tā pārliecinājis, ka viņi arī sevi izjūt kā patērētājus, viņi pat nav pilsoņi.

Viņi ir patērētāji – daļa no lielā, kopējā tirgus funkcijas. Viņi ir priekš tam, lai būtu patērētāji. Tādā veidā tautas, nācijas arvien vairāk tiek nonivelētas, visi kļūst aizvien līdzīgāki viens otram, nav vairs atšķirību.

Vienīgais, kas latviešus vēl kaut kā vieno (latvieši jau arī tagad ir tik dažādi), ir tikai valoda. Jebkuru tautu jau pirmkārt vieno valoda, jo gan nabagie, gan bagātie, liberāļi un konservatīvie – mēs visi joprojām runājam latviešu valodā. Arī latviešu valoda, protams, kļūst aizvien plānāka – lūk, vēl viens iemesls, kāpēc es studentu iepazīstināšanu ar skatuvi gribēju sākt ar “Kalpa zēna vasaru” - latviešu valodas dēļ. Lai no paša sākuma viņiem kā kamertonis ir īsta, skaista, pilna latviešu valoda.

Runājot par Akurateru un mūsu ministriem... Akuraters, kā zināms, bija viens no neatkarīgās Latvijas dibināšanas iniciatoriem, viņš piedalījies visos Latvijas valsts veidošanas procesos. Vai Akurateram būtu vieta šodienas Latvijā?

Salīdzināt Akuratera politiskos uzskatus, politiskās stadijas, caur kurām viņš toreiz izgāja, ar mūsdienām ir ļoti riskanti. Mēs ar studentiem bijām Akuratera muzejā, un mums stāstīja garas un interesantas epizodes par Akuratera saistību ar sarkanajiem teroristiem. Es vienmēr šādos gadījumos domāju – ja Rainis nebūtu paspējis nomirt pirms padomju okupācijas... mēs zinām, ka Rainis bija riktīgs sarkanais, sociāldemokrātu karognesējs...

mēs nezinām, varbūt viņš sēdētu pie viena galda ar Vili Lāci un Kirhenšteinu. Es negribu apvainot Raini, bet mēs to nezinām.

Tā laika kreisais vai pilnīgi komunistiskais patoss, kas piemita arī daudziem mūsu vecajiem latviešu klasiķiem un romantiķiem, tas viss ir ļoti slideni. Kā būtu, ja būtu - kā viņi uzvestos šodien un kurā pusē būtu? Mēs redzam, ka kreisākie politiķi Rietumu pasaulē, viņi strādā ciešā sazobē ar bankām. Brīnišķīgs piemērs ir [Emanuels] Makrons. Cilvēks – baņķieris, kurš tagad runā kreisos lozungos. Kur beidzas viens un sākas otrs – grūti improvizēt par šo tēmu, tur iespējams jebkas.

Kā būtu, ja būtu? Un iespējams, ja Rainis būtu dzīvojis padomju okupācijas laikā, viņš šobrīd būtu “čekas maisos”. Jūs esat pārmetis latviešiem morālo relatīvismu – spēju neredzēt un neatzīt savas kļūdas. Vairāk nekā 20 gadus muļļātais “čekas maisu” jautājums ir viens no šādiem piemēriem.

Padomju Savienībā man daudz nesanāca padzīvot -  tikai kā pionierim. Kad biju tajā vecumā, kādā šobrīd ir mūsu studenti, tad arī tās varas mainījās. Mēs mācījāmies kinoaktieru studijā,  viens puisis bija kaut ko nogrēkojies ar skrejlapiņām un mūs – vairākus čaļus – sauca uz Stūra māju. Es nezinu, varbūt es arī tāpēc varu atrasties kaut kādos ziņotāju sarakstos.

Mani drusku samulsināja tas, ka kaut kur lasīju, ka Jānis Rokpelnis, kurš pats atzinās, ka viņš pat ir parakstījies un viņam ir segvārds, viņa tajos sarakstos pat nav. Savukārt Dzintra Geka, kurai tiek pārmests, ka viņa šajos sarakstos it kā esot, ar viņu tā nav noticis. Es pazīstu Dzintru Geku kā cilvēku un Pētera Vaska, kurš izrādei “Kalpa zēna vasara” komponējis mūziku, sievu, es nekad mūžā nespēju iztēloties, ka Dzintra Geka kaut ko varētu darīt pret latviešu tautas interesēm. Es par to visu domāju. Tas totālais kolaboracionisms vienkārši bija kopēja spēle, kurā visi piedalījās... jo visi jau bija spiesti iet 1. maija demonstrācijās, stāties oktobrēnos, pionieros, komjauniešos.

FOTO: TVNET

Tas bija veids, kā izdzīvot.

Es pat teikšu vairāk, tas bija vienīgais veids, kā Padomju Latvijas apstākļos latvieši varēja saglabāties.

Pretējā gadījumā – ja pilnīgi visi ieietu mežā vai uzvestos kā Gunārs Astra (gods un slava viņam!), tad mūs - visu tautu - tāpat kā Krimas tatārus vienkārši aiztransportētu tālu, tālu prom. 

Es esmu dzimis 1965. gadā, un man, protams, nav atmiņu par tiem laikiem, kad čeka saistījās ar līķiem, asinīm un smagiem noziegumiem. Manas atmiņas par padomju laikiem – tas jau ir Brežņeva noriets, tas bija tāds farss, kas tur notika. Bez šaubām, es apzinos, ka viena liela sabiedrības daļa bija šīs sistēmas upuri, viņu dzīves ir sagandētas. Es negribu, lai kādam ir priekšstats, ka es aizstāvu tos, kas sadarbojās ar čeku, bet tad man jāprasa – kā tas ir iespējams, ka tagad ir tik daudz profesionālu čekistu, profesionālu komunistu, kas šobrīd joprojām ir svarīgas personas faktiski visās partijās... viņi sēž parlamentā.

Nezinu, kad čekas maisi ies vaļā, esmu pārliecināts, ka tur būs ļoti daudz tādu cilvēku, kas Latvijas neatkarības atjaunošanai ir devuši tik lielu ieguldījumu, kādu nav devis neviens no tiem, kas toreiz vienkārši sēdēja virtuvē un pukstēja, bet īstenībā visi sadarbojās pēc pilnas programmas.

Nevajag aizmirst, ka pirmkārt tie bija radošie cilvēki, kas astoņdesmito gadu beigās sāka Atmodu - tie bija rakstnieki, aktieri, komponisti. Tagad Latvijas medijos ir tāds "foršais stils" – ņirgāties par aktieriem vai kultūras darbiniekiem, kas piedalās politikā, kas kaut ko pasaka par politiku, kā tas ir manā gadījumā.

Kad bija Atmoda, tikai radošajiem cilvēkiem bija drosme, visi pārējie, es atvainojos, bija mīzēji. Visi tie, kas tagad ir biznesā un tamlīdzīgi, visi bija vai nu komjaunieši vai klusi kolaboranti.

To vajag atkārtot un atkārtot simtiem reižu – Atmodu Latvijā sāka radošie cilvēki.

Pirms vairākiem mēnešiem žurnāls “Ir” saistībā ar “čekas maisiem” uzlika uz vāka Džemmas Skulmes, Stradiņa, Maijas Tabakas bildes, Peteru. Viņi bija spiesti taisnoties, ka nav bijuši čekisti. Tas ir ļoti, manuprāt, neģēlīgi. Tā ir nelietīga attieksme pret tiem cilvēkiem.

FOTO: Jānis Deinats

Padomju Latvijas laikus es atceros ar to, ka kultūras darbinieki bija vienīgie, kas rusifikācijas, okupācijas apstākļos uzturēja kaut kādu latviskās identitātes atmiņu. Mēs taisījām izrādi par Aivaru Neibartu, kurš bija pilnīgs panks, hipijs, viņš pilnīgi nepiedalījās visā, bet viņam arī nebija nekādas auditorijas, viņu jau neviens nepublicēja, viņam bija sava margināla publika. Tie, kuri toreiz strādāja teātros, darbojās literatūrā, komponisti – viņi spēlēja šo spēli pēc padomju noteikumiem, lai varētu kaut vai uzturēt sarunu latviešu valodā. Teātri bija vienīgā vieta Rīgā, kur latvieši nāca un kur uz skatuves varēja runāt latviešu valodā.

Kāda ir izeja? Process ir sācies. Saraksti tiks publiskoti.

Būs raganu medības.

Kas būtu jādara šobrīd? Un kam?

Katrs gadījums būtu jāskata atsevišķi. Viņi gan sola, ka to darīs, bet es neticu, ka tā būs. Ļoti daudzi tika šantažēti, viņiem nemaz nebija citas iespējas. Nesen viena krievu žurnāliste stāstīja par savu kolēģi, kura no Maskavas emigrēja uz Kanādu un aizveda līdzi visu ģimeni. Viņa pārtrauca jebkādu profesionālo darbību, jo pirms gada viņu uzaicināja Maskavā uz tām pašām struktūrām, kas ir čekas mantotāji, un viņu pirmais jautājums bija: “Jums esot meita. Viņai esot 12 gadi. Nu tad jau viņa vairs nav nekāds bērns. (Un pauze.)” Viss, viņa aizgāja mājās, sakravāja mantas un pazuda. Veidi, kā cilvēkus šantažēt, lai piespiestu viņus sadarboties, bija bezgala rafinēti. Bet, kā jau teicu, ir milzīga atšķirība starp tiem, kas sadarbojās ar čeku Brežņeva laikos (ko tad viņi tur stučīja – par kaut kādām anekdotēm vai “nepareizām” dziesmām pie ugunskura) un tiem, uz kuru rokām ir asinis. Tas Zālamana lēmums būtu – katrs gadījums būtu atsevišķi jāizskata un jāizskaidro.

No “čekas maisiem” atgriezīsimies pie mūsdienu politiskās vides. Pirms kāda laika jūs teicāt: “Mūsdienu mākslas un sabiedrības avangardā tuvākajā laikā būs konservatīvisms, bet ne tādā izpratnē kā senils naftalīns. Tas būs modernais konservatīvisms. Arī politikā un ikdienas dzīvē.” 13. Saeimas vēlēšanās Latvijā ievērojamu vēlētāju balsu skaitu guva Jaunā konservatīvā partija (JKP). Jūsu prognozes ir piepildījušās. Vai esat apmierināts?

To, ko es teicu, es negribētu saistīt ar konkrēto kontekstu. Godīgi sakot, neesmu baigi iedziļinājies katras partijas programmā, bet, ja jautājums bija par Bordāna partiju, tad es  kā vērotājs no malas tur konservatīvismu dzirdu tikai nosaukumā. Jo konservatīvisms pirmkārt tomēr ir kaut kādas vērtības. Bordāna partija, kā saprotu, ir vairāk fokusējusies uz korupcijas apkarošanu. Kaut arī nosaukumā tas vārds ir, viņi akcentus salikuši pavisam citus, un man nav nekāda pamata uzskatīt, ka tā ir konservatīva partija. Varbūt būs, bet mēs to vēl nezinām. Man jāsaka, ka vairāk interesējos par pasaules, ārvalstu politiku.

Arī tagad man šķiet, ka daudz lielāka ietekme uz Latvijas nākotni būs nevis vēlēšanām, kas tikko bija Latvijā, bet 2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanām. Esmu par to pārliecināts.

Jūs savulaik esat uzsvēris emigrācijas nozīmi latviešu nācijas attīstībā, to uzsvēris arī Akuraters: kad “latvietis nonāk plašajā Krievijā vai Sibīrijā, viņš atmostas kā no savāda miega. [..] viņš sāk sevi salīdzināt ar citām tautām un jautāt sev: kas viņš ir un kādēļ viņš tagad te atrodas? [..] Viņš spiests pārdomāt savu nākošo likteni - dzīvot vai mirt.» Jūs abi gribat teikt, ka mierīgos apstākļos, savā zemē, mēs ieslīgstam atpakaļ letarģiskajā miegā?

Piespiedu emigrācija ir šausmīga traģēdija. Arī es savā mūžā esmu mēģinājis kļūt par emigrantu, tas bija deviņdesmito gadu sākumā, gribēju kļūt par amerikāni, bet tā nebija piespiedu emigrācija, kaut gan man Sarkanā armija dzinās pakaļ, jo vēl nebija beidzies mans iesaukuma laiks. Bet to gluži nevar saukt par piespiedu emigrāciju, kā tas bija mūsu trimdiniekiem.

Ņujorkā parkā es iepazinos ar vecu onkulīti. Viņš bija itālis, kurš uz Ameriku pārvācies tā gadsimta sākumā kā mazs puika.

Viņš uzzināja, ka arī es esmu tikko atbraucis, un teica: "Jā, joprojām es jūtos kā puķe, kas ir izrauta no dārza un pārstādīta puķupodā. Man šī sajūta ir visu mūžu."

Tie cilvēki, kas atstājuši valsti pēdējo 25 gadu laikā, tas ir pilnīgi kas cits.

Vai jūs nosodāt šos cilvēkus?

Cilvēki ir dažādi. Es viņus nenosodu, bet vienkārši nesaprotu.

Man liekas, ka piedzimt Latvijā par latvieti – tas ir kā vinnēt loterijā neticamu laimestu, es patiešām tā domāju.

Pēdējos piecpadsmit gadus vairāk esmu strādājis ārpus Latvijas. Līdz ar to arvien vairāk esmu izjutis to manu pilnīgo atšķirību no citiem tur. To, ka mans redzespunkts, tas, kā  skatos uz pasauli un lietām, ir ļoti savādāks un unikāls. Tās sajūtas, izjūtas, tās ir tādas iracionālas lietas. Arī tas, ka mēs esam tik maza tauta,

īstenībā mēs esam kaut kāda bezmaz pilnīgi slepena nācija, slepena valsts, neviens pat tā īsti nezina, pat neinteresējas par mums. Mēs dzīvojam kā tādi mazi dīvainīši kaut kādās mazās aliņās starp lieliem akmeņiem... Jā, mēs esam tā kā pa ceļam visiem un visi var uzkāpt. Es to izjūtu tikai kā dāvanu, ka ir šāds konteksts.

Esmu domājis par sevi, kāda būtu mana dzīve, mans liktenis, mans profesionālais liktenis, ja es būtu piederīgs kaut kādām lielajām tautām. Tas viss jau notika – man savulaik bijuši darba piedāvājumi vadīt valsts teātri Maskavā, teātrus vācu valodas zemēs – Berlīnē, Cīrihē.

Es varēju kā mūsu operdziedātāji daži dara – vienkārši atbraukt uz šejieni tikai uz Ziemassvētku koncertiem un aizmirst to visu. Bet es vienkārši nevaru... es nevaru... Tā pat nebija kaut kāda racionāla izvēle. Arī par to ir šī izrāde.

Ko mums kā nācijai dod šī atrašanās visiem pa kājām?

Cilvēkiem interesanti ir tikai tie, kas atšķiras no pārējiem, kuriem ir kaut kāda sava īpatnība, kaut kas savs.

Tie, kas kļūst vienādi, kā visi, ir garlaicīgi. Viņi dzīvo garlaicīgas dzīves. Viņi ir kā hunveibini, kā Ķīnas Mao laikos, kad visi staigāja vienādās uniformās. Tāda ir mūsdienu globālā pasaule – rokās vienas un tās pašas ierīces, ģērbjamies tajās pašās drēbēs, jo visos supermārketos ir Zara, H&M un Valentino un pilnīgi viss tas pats sortiments, visi skatās vienas un tās pašas Netflix filmas, ēd tos pašus ēdienus, domā vienas un tās pašas domas. Sajūtu, galvas līmenī - visur vienkārši viens un tas pats.

Mazai tautai šajā ziņā ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Mazajām tautām sarkanā lampiņa, ja kaut kas ir bīstami, iedegas daudz ātrāk. Piemēram, pirms dažām dienām visā Eiropā bija kampaņa - dažādas mākslinieku grupas dažādās valstīs pasludināja, ka mēs likvidējam visas nacionālo valstu robežas, tagad būsim Eiropas tauta, tas bija vesels hepenings. Viņiem tās sarkanās lampiņas nedeg. Viņi kaut kā nejūt apdraudējumu.

Modernais konservatīvisms, kuru kaut kad pieminēju un kurš, manuprāt, ir risinājums, nozīmē to, ka mēs neizliekamies, ka nedzīvojam 21. gadsimtā, bet gribam runāt savā valodā, kas nav pašsaprotami, jo valodu var pazaudēt ļoti ātri. Es iztēlojos, ka iespējami divi scenāriji – globalizācijas šļūdonis notiks ļoti ātri un, iespējams, pēc kādiem 20 gadiem situācija būs pilnīgi savādāka arī ar tehnoloģiju attīstību. Vai arī iespējams pretējs variants, kad jauno tehnoloģiju dēļ arvien vairāk cilvēku būs bez darba, viņi būs “liekie cilvēki”, bet demokrātiskās vēlēšanas atceltas nebūs un viņiem, šiem “liekajiem cilvēkiem” tajās būs arvien lielāks vairākums un tiks atrasts kaut kāds balanss starp to, lai nācijas saglabātu savu identitāti un vienlaikus neslēptos starp pagātnes spokiem.

Un tam nav nekāda sakara ar nacionālismu. Tas pats Makrons sakarā ar Pirmā pasaules kara beigām, viņš pretnostādīja nacionālistus pret patriotiem. Esmu lepns saukt sevi par nacionālistu, ar ko es arī Rietumos visus kaitinu, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam paturēt savu valodu, savu kultūru un savu identitāti. Jo īpaši tik maza tauta kā mēs.