Limuzīna kareivīgā radiniece: bruņumašīna “Imanta” laiku lokos

FOTO: Publicitātes foto

Kopš 9. novembra Rīgas Motormuzejā skatāma unikāla interaktīva izstāde, kurā pirmo reizi klātienē ir iespēja apskatīt un izdzīvot stāstu par vienu no slavenākajiem spēkratiem Latvijas armijas vēsturē – bruņumašīnu “Imanta”.

Laikā starp diviem pasaules kariem jaunās Latvijas valsts armijai līdz ar citu bruņojumu piederēja desmit bruņumašīnas. Līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena – cik zināms Rīgas Motormuzeja speciālistiem, tās pārdotas vai zudušas 2. pasaules kara kaujās. Tomēr vēsturnieku un kolekcionāru aprindās jau labu laiku klīduši nostāsti par bruņumašīnas “Imanta” detaļām. 1941. gadā, atkāpjoties PSRS karaspēkam, bruņumašīna tikusi sašauta pie kādām mājām Liepnā, liecības par šo kauju atrastas vācu armijas atskaitēs. Tādēļ Rīgas Motormuzejs 2017. un 2018. gadā organizēja divas ekspedīcijas, kuras vainagojās ar panākumiem – to laikā tika atrastas 30 oriģinālās bruņumašīnas “Imanta” detaļas.

No militārā viedokļa bruņumašīna “Imanta” nebija pati spēcīgākā – varētu pat teikt, ka visvājāk bruņotā. Taču leģendārais Latvijas armijas spēkrats ir piedzīvojis četras dzīves – divus miera un divus kara periodus, ticis sašauts un atkal atjaunots, bijis gan vājš, gan krietni bruņots, dedzis karstās liesmās un nu kļuvis par vienu no Latvijas brīvības cīņu simboliem. “Imantas” piedzīvojumi ir patiešām spriedzes filmas cienīgi.

1915 – 1917 / No limuzīna līdz kaujas zirgam

“Imantas” pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākuma bagātajā un modernajā Londonā, kur cilvēki varēja atļauties greznas lietas. 1908. gadā angļu uzņēmums “Sheffield-Simplex Motors Ltd” izgatavoja pirmo automašīnu, kuru tolaik reklāmas saukļos dēvēja par visskaistāko auto pasaulē. “Sheffield-Simplex” ražoja automobiļus tikai individuāliem pasūtījumiem, un 1913. gadā auto cena bija 695 sterliņu mārciņas, ekvivalents aptuveni 100 000 eiro mūsdienās. Toties par to klients varēja izvēlēties auto krāsu un individualizētu virsbūves konstrukciju, kā arī pielāgotus sēdekļu izmērus. Pirmos modeļus 1911. gadā aizstāja modelis LA7 ar sešu cilindru 4,7 litru motoru un 30 zirgspēku jaudu, bet vēlāk arī elektrisko starteri, kas bija “Sheffield-Simplex” atbilde uz konkurenta “Rolls-Royce” leģendāro “Silver Ghost”.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, “Sheffield Simplex Motors Ltd” sāka militāras produkcijas ražošanu, un lepnais limuzīns kļuva par pamatu bruņumašīnai. 1915. gadā Krievija iegādājās 25 “Sheffield Simplex” bruņumašīnas, taču tas izrādījās gaužām neveiksmīgs pirkums. Pēc lauka izmēģinājumiem bruņumašīnas tika atzītas par kaujas darbībai nepiemērotām. Tikai 8 mm plānās bruņas nevarēja aizsargāt apkalpi pat no šauteņu un ložmetēju uguns tuvcīņā. Limuzīna šasijai četrtonnīgais korpuss izrādījās pārāk smags, un tā nebija paredzēta darbībai bezceļa apstākļos. Civilās limuzīna versijas spieķu riteņi nebija pietiekami izturīgi. Arī 30 zirgspēku dzinējs bija pārāk vājš četras tonnas smagai mašīnai. Un bez tam šis izstrādājums maksāja divarpus reizes dārgāk nekā miera laika limuzīns. Tā Pirmo pasaules karu “Sheffield simplex” nīka bezdarbībā Petrogradā.

1918–1920 / Ceļš uz Latviju

1918. gada pavasarī Maskavā Latviešu padomju strēlnieku divīzijas sastāvā tika izveidota Bruņumašīnu nodaļa. Tajā iekļāva trīs bruņumašīnas, arī vienu “Sheffield Simplex”, kas ieguva nosaukumu “Imanta” un kopā ar pārējām gada beigās tika nosūtīta uz Latviju, kur karoja pret Latvijas Pagaidu valdības un Igaunijas karaspēku. 1919. gada 22. maijā, kad Landesvērs un vācu Dzelzsdivīzija ieņēma Rīgu, visas trīs latviešu strēlnieku divīzijas mašīnas atradās pilsētā remontā, un vācieši tās sagrāba kā trofejas. Pēc Cēsu kaujām un vācu aiziešanas no Rīgas 1919. gada jūlijā tās nonāca latviešu karaspēka rokās.

Jaunizveidotās Latvijas valsts armija strauji auga – no 500 karavīriem 1919. gada janvārī līdz 73 000 vīriem 1920. gada janvārī. Auga ne tikai cilvēku skaits, bet arī tehniskais aprīkojums un bruņojums. 1919. gada jūnijā latviešu karaspēks ieguva pirmos bruņu vilcienus, jūlijā – pirmās bruņumašīnas un lidmašīnas, bet decembrī – tankus. 1919. gada novembrī “Imanta” cīnījās pret Bermonta komandēto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju. Kaujas laikā bermontiešiem “Imantu” izdevās sagrābt, bet pēc trīs dienām Latvijas armija to atguva.

1920–1939 / Starp Pirmo un Otro pasaules karu

“Imanta” nebija vienīgā Latvijas armijas bruņumašīna: no 1919. līdz 1940. gadam Latvijas armijas sastāvā to pavisam bija desmit. Viena no tām, “Lāčplēsis”, kas reizē ar “Imantu” ieradās no Maskavas, tika zaudēta kaujās ar bermontiešiem, bet divas 1937. gadā pārdotas pilsoņu karā ierautajai Spānijai. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Pirmā pasaules kara laika bruņumašīnas tika vairākkārt pārbūvētas un modernizētas.

1939. gadā, saasinoties starptautiskajai situācijai, armijas modernizācijas projekta ietvaros tika plānota pārdesmit modernu angļu tanku iegāde. Tāpat 1939. gada beigās Latvija mēģināja iegūt bruņojumu no Padomju Savienības, pasūtot 26 vieglos tankus T-26. Tomēr nevienu no tiem Latvijas armija līdz valsts okupācijai 1940. gada jūnijā nesaņēma. Otrā pasaules kara sākumā Latvijas armijas rīcībā esošās bruņumašīnas bija morāli un fiziski novecojušas. “Imanta” atradās armijas rezervē un līdz kara sākumam netika aktīvi izmantota.

1940–1941 / Pēdējā kauja

1940. gada februārī Latvijas Kara ministrija noslēdza līgumu ar akciju sabiedrību “Vairogs” par bruņumašīnas “Imanta” pārbūvi un modernizāciju. Šī, jau trešā, pārbūve paredzēja ne tikai bruņu korpusa pārlikšanu uz jaunas Ford-Vairogs kravas auto šasijas, bet arī 3,6 litru astoņu cilindru motora ar 85 zirgspēkiem iebūvēšanu. “Imantai” tika uzstādīta jauna degvielas tvertne, sajūgs, ātrumkārba un apgaismes iekārta, nomainītas bremzes un riteņi. Stūre tika pārcelta no kreisās uz labo pusi, un mašīnas aizmugurē iebūvēta otra stūre, kas sevišķi noderēja atkāpjoties vai brīžos, kad strauji jāmaina braukšanas virziens. Salīdzinājumam – 1939. gadā modernākā bruņumašīna Vācijā bija Sd.Kfz. 231 8-Rad, kas svēra 8,3 tonnas un bija aprīkota ar 2 lielgabaliem, ložmetēju un 150 zirgspēku dzinēju, bet PSRS – 5,1 tonnu smagā BA-10 ar lielgabalu, 2 ložmetējiem un 50 zirgspēku dzinēju.

1941. gada jūnijā daļa agrākās Latvijas armijas bruņutehnikas atradās Sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusa sastāvā. Bruņumašīna “Imanta” bija šī korpusa Atsevišķajā izlūku bataljonā. Vācijas armijai strauji virzoties uz austrumiem, korpusa daļas no Latvijas teritorijas atkāpās uz Krieviju. 1941. gada 4.jūlijā, pārvietojoties uz Gulbeni, izlūku bataljona kolonna nonāca vācu apšaudē. “Imanta” tika sašauta un pamesta uz visiem laikiem. Toreiz septiņgadīgais Daumants Bijons, pie kura mājām pērn atrastas “Imantas” detaļas, atceras tēva teikto – viņš stāstījis, ka pēc šī notikuma bruņumašīnas bojāejas vietā vairākus gadus nav augusi pat zāle. Vietējie zemnieki vēlāk sadalījuši “Imantu”, izmantojot tās detaļas saimniecības vajadzībām – piemēram, automašīnas spārns kalpojis, lai rijā nodalītu dažādus dārzeņu veidus.

Tagad, pateicoties īpaši veidotai jaunākās paaudzes 3LCD lāzertehnoloģijai un 3D hologrāfiskajām projekcijām, par “dzelzs bruņinieku” dēvētā bruņumašīna no jauna atdzimusi interaktīvā izstādē Rīgas Motormuzejā. Modeli pilnībā var aplūkot četros dažādos laika posmos un izbaudīt tā piedzīvojumus – kaujas, pārbūves, saimnieku maiņu, funkcijas maiņu un citus notikumus vairāk nekā 20 gadu garumā.

Uz augšu