Latvijas pirmajā simtgadē mainījušies gan karogi un specdienesti, gan valdošās partijas un labklājības līmenis. Bet vai citāda ir arī sabiedrība un kā ir mainījies pats cilvēks? Par to otrdien Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā "1:1" stāstīja teologs un rakstnieks Juris Rubenis.
Juris Rubenis vairākus gadu desmitus kalpoja kā mācītājs Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, taču šā gada februārī Rubenis pieņēma, kā viņš pats saka, iespējams, vienu no smagākajiem lēmumiem savā dzīvē - nolikt mācītāja krustu. Šobrīd viņš strādā kā garīgās attīstības skolotājs un darbojas Integrālās izglītības institūtā, kur vada seminārus un lekcijas par meditāciju un cilvēka garīgo izaugsmi.
Vaicāts, kāda Rubenim ir sajūta par 2018.gada Latviju, teologs norāda: "Es domāju, ka esam izgājuši cauri noteiktai attīstībai. Brīvība ļauj cilvēkam izpaust pašam sevi. Nebrīvās sabiedrībās tu esi ierobežots, un līdz ar to tu sevi neredzi. Šajos nepilnajos trīsdesmit gados mēs esam varējuši izpaust sevi un uzdurties savām robežām. Tad, kad tu izpaud sevi, tu neizbēgami nonāc pie savām robežām.
Nonākšana pie robežām dažkārt var radīt vilšanos, un tu nevilšus sāc pie tā vainot citus; bet tajā pašā laikā tur ir arī kas labs - mēs saprotam, ka mums ir jauni uzdevumi un ka mums ir jātiek tālāk par savām robežām. Lielais jautājums ir - kā to spēt?
Un šeit mēs nonākam pie garīguma (..). Ja manī ir robežas, tās robežas būs arī ārpusē. Tad mēs varam dusmoties cits uz citu un uz sabiedrību (..), bet, lai kaut kas mainītos, pārmaiņām ir jānotiek mūsos iekšā."
Rubenis skaidro: ja paši nemainīsimies, tad nonāksim no vienas vilšanās pie otras. "Mūsu lielais uzdevums ir saprast, kas ir tas, kas mūsos traucē veidot citādāku sabiedrību, attiecības un pārvaldi," saka teologs, piemetinot, ka vēlme garīgi pieaugt nekad nenāk piespiedu kārtā.
Vaicāts, kā ikvienam spert soli uz pārmaiņām sevī, Rubenis skaidro: "Garīgumu var mācīties katrs cilvēks, kas sajūt neapmierinātību ar sevi. Pirmajā brīdī, kad kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta, mēs esam neapmierināti ar pārējiem.
Bet tad kādā brīdī mēs sākam saprast, ka esam daļa no sistēmas. Un visa sabiedrība nedarbojas pietiekami labi, jo tā sastāv no tādiem cilvēkiem kā es. Tātad, ja manī notiek pārmaiņas un tās ir lēnas, tad ar pārmaiņām sevī es varu mainīt lietas."
"Ap mums ir gana daudz senu un gudrības pilnu tradīciju, kam mēs nedrīkstam vīzdegunīgi paiet garām, sakot, ka tās ir pagātnes muļķības," secina Rubenis.
Lūgts dalīties ar viedokli par čekas maisu atvēršanu, Rubenis saka: "Jāņem vērā, ka netiks publicēti visi saraksti. Mēs neiegūsim informāciju par visiem, kas ir bijuši aģenti. Otrkārt, katra situācija ir rūpīgi jāizvērtē. Treškārt, īstas morāles tiesības izsacīt kādus slēdzienus ir tikai tiem cilvēkiem, kuri paši ir dzīvojuši tajā laikā un sastapušies ar tā laika grūtībām. Tas [PSRS] galīgi nebija vienkāršs laiks."
Vaicāts, vai pastāv recepte, kā "dzīvot ilgi un laimīgi", teologs atbild noliedzoši, sakot: "Nē, receptes nav. Bet pastāv trīs svarīgi vārdi: patiesums, mīlestība un drosme. Tie ir trīs lieli vārdi, ap kuriem griežas visa pasaule un attiecības. Neviens cilvēks nav gatavs attiecībām un dzīvei. Mēs varam mācīties attiecības attiecībās un dzīvi dzīvojot."
"Pašas lielākās lietas ir tuvāk, nekā mēs domājam, un īstenībā tās vienmēr ir tepat; ja vien esmu vērīgs un uzmanīgs, es varu izlasīt nepieciešamās norādes un atbildes tajā vietā un laikā, kur es atrodos. Būsim uzmanīgāki! Tajā slēpjas lielas iespējas!" aicina Rubenis.
