Nevienlīdzības slazdi bērniem Intervija ar Ričardu Vilkinsonu

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: kadrs no video

Ričards Vilkinsons uzskatāms par šodienas “popzvaigzni” zinātnieku un publicistu aprindās, kas meklē risinājumus cīņai ar nevienlīdzību ekonomiskā un tiesiskā izpratnē. Vilkinsons ir profesors Notingemas universitātē, sociālais epidemiologs, autors un advokāts, kurš Rīgā, pirms uzstāšanās LR Saeimā par bērnu labklājības politiku un nevienlīdzības postošo efektu uz sabiedrības izaugsmi, sniedz arī interviju TVNET.

Jūs esat daudz veicis pētījumus un rakstījis par nevienlīdzības postošo ietekmi uz sabiedrības attīstību. Kur šajā bildē atrodas bērni, bērnu nevienlīdzība un bērnu aizsardzības politika?

Bērni ir pirmie, kurus ietekmē nevienlīdzība sabiedrībā. Pirmkārt caur nevienlīdzības raisītajiem apstākļiem, kas izpaužas ģimenē. Nabadzības nospiedums var palikt uz visu mūžu - bērns būtībā ir jau piedzimis slazdā, no kura izlauzties nav tik vienkārši, kā to sludina populārajā kultūrā.

Nevienlīdzības riski, tieši sabiedrības un ekonomikas veicinātie nevienlīdzības riski, pārmantojas.

Mums ir pētījumi, kas parāda, ka pat ģenētiskā līmenī ir gēni, kas “ieslēdz” vai “izslēdz” noteiktu uzvedību, ja tu esi principā sabiedrībā atstumtais. Tad tu arī uzvedies kā atstumtais - pašam cilvēkam to ir praktiski neiespējami apzināties un kontrolēt šīs uzvedības indivīda līmenī.

Ko gan var darīt? Izskaužot nevienlīdzību sabiedrībā kopumā, mainās arī tās atsevišķo indivīdu uzvedības, kas, protams, sabiedrībai kopumā atmaksājas.

Otrkārt, bērni cieš ne tikai ģimenēs, bet nevienlīdzības dēļ tieši nabadzīgie bērni arī attīstītajās Rietumu izglītības sistēmās tiek atgrūsti skolā, viņi ir biežāk pazemoto klasesbiedru grupā. Šādas sistēmiskas attieksmes ietekmē samazinās viņu kognitīvās spējas, un galu galā tas samazina viņu iespējas attīstīties sabiedrībā un attīstīt arī pašu sabiedrību.

Turklāt šeit mēs nemaz nerunājam par zemo labklājības līmeni, kurš nes līdzi virkni aspektu, kas rezonē visu bērna mūžu, - kā pieeju pilnvērtīgai pārtikai, veselības aprūpei un citiem apstākļiem. Tās visas ir ilga termiņa problēmas.

Nevienlīdzība ir hroniska slimība visai sabiedrībai kopumā. Par to tiek dārgi maksāts, ja to neārstē.

Ja mēs runājam par sabiedrības izpratni, politiķu izpratni, izglītības sistēmā iesaistīto cilvēku izpratni - kā jūs to vērtētu? Cik “apzināta” ir nevienlīdzības problēma?

Es domāju, ka cilvēki apzinās, ka bērnu nabadzība ir postoša. Pirmkārt, bērnu nabadzība ir problēma un tā tiek par tādu atzīta. Nabadzība ekonomiskā perspektīvā tiek atzīta par problēmu visos Eiropas Savienības politikas līmeņos, un tas jau ir daudz. Bet nevienlīdzība nav atrisināma tikai ar naudu, jo caurvij visus sabiedriskās dzīves aspektus. Nabadzība ir neapšaubāmi jārisina ekonomiski, bet arī tiesiski, arī sociāli - jo nepietiek tikai “samaksāt atstumtajiem” un tad par viņiem aizmirst - tā ir kompleksa politika. Pilnīgi visās valstīs, ko esmu analizējis, vienlīdzības veicināšanai nav atvēlēts pietiekami daudz politiskās dienas kārtības laika.

Bieži pieminētā Skandināvija vienlīdzību skata visplašākajā spektrā, jo bērna labklājība ir viens aspekts, bet jauna cilvēka pilnvērtīga iekļaušanās sabiedrībā - nākamais, jauno vecāku, sirmgalvju, u.c., - visās sabiedrības dimensijās nevienlīdzība kalpo kā katalizators problēmām tālākās cilvēku dzīvēs un sabiedrības problēmām kopumā.

Pašnāvību skaits, noziegumu skaits, dzīves ilgums utt., - tie visi ir savstarpēji saistīti skaitļi.

Zinātniskās aprindās nevienlīdzību bieži sauc par “sociālo piesārņojumu” - jo tā ietekmē sabiedrību visās jomās, turklāt ilgtermiņā. Un tā neatrisinās pati par sevi. Tāpat kā piesārņojums.

Es domāju, ka mums ir nepieciešams konsekventi domāt par augstākām minimālajām algām un reālo darba samaksu cilvēkiem, bet visaugstākajā politiskajā līmenī arī jācīnās ar nodokļu nemaksātājiem, nodokļu paradīzēm. Saprotot nevienlīdzības postošos efektus, arī nodokļu progresivitātei ir jābūt jebkuras valsts dienas kārtībā. Ienākumi jāskata kā nevienlīdzības korekcijas mehānisms arī pirms nodokļu nomaksas.

Dati skaidri parāda, ka, piemēram, spēcīgu arodbiedrību esamība valstīs tieši korelē ar nevienlīdzības samazināšanos. Attiecīgi darba spēka pārstāvniecībai uzņēmumu valdēs ir jāpalielinās. Kooperatīvi, darbinieki kā īpašnieki uzņēmumiem - tādu politiku atbalstam noteikti ir vieta, ja runājam par nevienlīdzības mazināšanu. Ekonomikai arī jābūt demokrātiskai.

Kuras valstis tad ir uzskatāmas par priekšzīmīgām nevienlīdzības mazināšanā, ja runājam par attīstītajām Rietumu valstīm?

Es teiktu, ka nevienlīdzības problēma ir pilnīgi visās attīstītajās valstīs, ieskaitot arī Skandināviju. Skandināvija ir, protams, citiem priekšā, taču būtu maldīgi domāt, ka tas ir optimālais līmenis, kas būtu jāsasniedz. Sociālās un ekonomiskās plaisas parādās vēl iepriekš neprognozētos aspektos. Tas nozīmē, ka reizēm vienlīdzība ir paredzēta tikai noteiktām sabiedrības grupām, kas ir pretrunā vienlīdzības definīcijai kā tādai.

Ko var darīt, lai palielinātu sabiedrības kopējo izpratni par nevienlīdzības radīto postu un risinājumiem sabiedrības vienlīdzībai?

Es domāju, ka nepieciešams risinājums ir masu politiskās kustības un pārstāvniecība arī politikā, kas akcentē šo problēmu. Sociālā demokrātija ir gaužām racionāla ekonomiskā doma, ja neskatāmies uz mirkļa ieguvumiem, bet sabiedrības ilgtermiņa izaugsmi kopumā. Pēcpadomju valstīs sociālās demokrātijas doma ir izkropļota gan politiskajā piedāvājumā, gan sabiedrības izpratnē. Tas būtu maināms, jo ekonomikai un politikai šobrīd pietrūkst demokrātiskā puse, sociālā puse. Egalitārās valstīs vieglāk sasniedzami ir jebkuri ilgtermiņa mērķi, kaut vai, piemēram, vides aizsardzības mērķi. Uz sabiedrību ir jāskatās ilgtermiņā. Vienlīdzīgākas sabiedrības ir veselīgākas, stabilākās izaugsmē un, galu galā, arī laimīgākas.

*Ieinteresētajam lasītājam iespēja uzzināt vairāk:

Ričards Vilkinsona runa TEDGlobal par ekonomisko nevienlīdzību https://www.ted.com/talks/richard_wilkinson#t-236676

Ričards Vilkinsona un Keitas Piketas FutureFest2018 lasījums par nevienlīdzības ietekmi uz psihisko veselību https://www.youtube.com/watch?v=KJelcdQxEBA

Uz augšu