Trīs lielākie riski, ar kuriem saskarsies pirmie kolonisti uz Marsa

FOTO: Publicitātes foto

“Ja bez skafandra iziesiet uz Marsa, jūs nosalsiet līdz nāvei un jums nebūs ko elpot. Un, ja šie apstākļi jūs nenobeigs, tad radiācija to mierīgi var izdarīt,” tā par problēmām, kas sagaida kolonistus uz Sarkanās planētas, saka amerikāņu rakstnieks, grāmatas “Kā mēs dzīvosim uz Marsa” autors Stīvens Petraneks.

Petraneks ir viens no neskaitāmajiem ekspertiem, kas konsultēja “National Geographic” satriecošās dokumentālās drāmas “Marss” tapšanā. “Marsa” 2. sezona ir skatāma svētdienās. “National Geographic” ir apkopojis nopietnākos riskus, ar kuriem nāksies rēķināties ikvienai misijai uz Sarkano planētu.

Radiācija

Mūsu planētas magnētiskais lauks un atmosfēra dabiski aizsargā mūs no kaitīgā kosmiskā starojuma. Taču uz Marsa šīs aizsardzības nav, tādēļ Sarkanās planētas iemītnieki ir pakļauti lielākam apdraudējumam, kas ilgtermiņā palielina audzēju un ģenētisko mutāciju risku, kas var atstāt iespaidu uz jaundzimušiem bērniem. Iespējams, kolonistiem starojuma ietekmē var mazināties lēmumu pieņemšanas spējas.

“Protams, astronauti var dzīvot krātera dibenā, Saules staru ēnā, tā izvairoties no tiešas radiācijas, taču tas viņus neaizsargās no reālajiem slepkavām – kosmosa stariem. Lielais izaicinājums būtu uz Marsa atrast, piemēram, lavas cauruli vai alu, kurā var patverties no kosmosa stariem un radiācijas,” skaidro Petraneks.

NASA aprēķinājis, kas brauciens uz Marsu un sešu mēnešu atrašanās uz tā palielina astronautiem audzēju risku par aptuveni 5%. Kā iespējamais risinājums šobrīd tiek izskatīta iespēja apmest mājas ar Marsa augsni vai arī izveidot īpaši aprīkotas telpas, kur astronautiem atkopties no radiācijas ietekmes.

Samazināta gravitācija

Cilvēku muskuļi un kauli ir piemērojušies Zemes gravitācijas (smaguma) spēka pārvarēšanai. Uz Marsa smaguma spēks ir tikai 38% no ierastā, tādēļ astronautu muskuļi ātri atrofēsies, bez īpašas piesardzības pasākumiem tas var notikt gandrīz dažu dienu laikā. Turklāt regulāra trenažieru izmantošana ir tikai daļējs risinājums, jo samazinātā gravitācija rada problēmas kauliem, kuri straujāk nekā parasti zaudētu kalciju, un iekšējai ausij, kas atbild par ķermeņa līdzsvaru un var rezultēties kā vertigo un orientēšanās spēju zudumā. Daži zinātnieki pieļauj, ka samazinātā gravitācija var ietekmēt arī redzes asumu. Tiek pieļauts, ka zemāka gravitācija var radīt lielāku komplikāciju risku grūtniecības laikā un paildzināt uz Zemes dzimušu vecāku cilvēku mūžu. Taču pēdējie divi ir pieņēmumi, kuriem apstiprinājums vai noliegums būs jāmeklē reālās ekspedīcijās uz Sarkano planētu.

Tiesa, eksperti lēš, ka NASA speciālisti ilgstošajos kosmosā strādājošo astronautu novērojumos ir atraduši daļu risinājumu, kā ar vingrinājumiem un medikamentiem mazināt zemās gravitācijas izraisītās sekas. Savukārt futurologs Mičio Kaku, kuru skatītāji redzēs dokumentālajā drāmā “Marss”, pasmīn: ja uz Marsa rīkotu Olimpiskās spēles, tad labākie daiļslidotāji vai akrobāti varētu veikt četrus, piecus, sešus vai septiņus apgriezienus. Proti, vairāk nekā uz Zemes.

Mokoša garlaicība

Tiek pieļauts, ka garie mēneši kopā ar faktiski nelielu skaitu kolēģu un bez nozīmīgām izklaidēm būs sarežģītākā Marsa ekspedīcijas daļa. Tā pētījumos Marsa simulatoros pētnieki ir pamanījuši, ka eksperimentu dalībnieki saskaras ar t.s. trešā ceturkšņa sindromu. Proti, deviņu mēnešu misijas sākumā viss norit labi, bet tad rodas aizvien vairāk emocionālu problēmu un viszemākais punkts tiek sasniegts īsi pirms ceturtā ceturkšņa, tieši pirms noslēguma. Lieki teikt, ka vairākus gadus garā misijā uz Sarkano planētu vai, dzīvojot patstāvīgajā kolonijā, emocionālās veselības problēmas būs daudzkārt lielākas.

Izrādās, garlaicība nemaz nav tik ļoti izpētīta, tomēr tiek uzskatīta par stresa formu. Ja prāts netiek nodarbināts, tad tas “aizklīst” prom no reālās dzīves – sapņos, domās, pašizpētē. Ja šādi procesi ir pārāk ilgi, tas var apdraudēt smadzeņu normālu darbību. Hroniska garlaicība korelē ar depresiju un uzmanības deficītu. Tādēļ zinātniekiem ir jādomā, kā risināt situācijas, jo miljoniem kilometru no mājām garlaikots astronauts var sākt pavirši izturēties pret drošības procedūrām vai meklēt riskantas izklaides, lai tiktu galā ar garlaicību.

Ir zināms, ka tā reizēm gadoties polārajās ekspedīcijās Antarktīdā, kur garlaikoti pētnieki var iziet ārā 40 grādu salā, kārtīgi nesaģērbjoties un neinformējot savus kolēģus. “Antarktīdā ēkas ir briesmīgas. Protams, tām ir griesti un grīda, taču mājas nav iedvesmojošas. Cilvēkus iedvesmo darbs, ko viņi šeit dara. Misijas apziņa. Un tādēļ viņi te vēlas atgriezties gadu no gada. Tas pierāda ideju, ka var izveidot pieņemamu vidi neatkarīgi no tā, kur jūs atrodaties,” skaidro Petraneks.

Jebkurai šādai misijai reālākais risinājums ir precīzi pēc plāna noslogota ikviena nomodā pavadītā minūte. Ja ne citādi, tad svinot kādu pavisam muļķīgu notikumu vai gadadienu.

Materiāls tapis sadarbībā ar FOX International Channels grupas televīzijas kanālu National Geographic.

Uz augšu