Vāveru pētnieki skaidro, kā vāveres atceras, kur paslēpušas riekstus

Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Royal Society Open Science”, secināts: dzīvnieki, kas rudenī vāc pārtikas krājumus, nedara to haotiski. Parasti tie izmanto vienu no divām stratēģijām: vai nu savāc visus krājumus vienuviet, vai sadala pa dažādām slēptuvēm. Lielākā daļa vāveru sugu ir otrās stratēģijas piekopēji.

“Šāds pārtikas krājumu glabāšanas veids, iespējams, ir veidojies tāpēc, ka tas samazina risku zaudēt visu pārtiku uzreiz. Citiem vārdiem, jo izkaisītākas ir barības slēptuves, jo mazāks risks, ka kāds izsalcis ienaidnieks iznīcinās pārtiku vienā reizē,” komentēja vāveru pētnieks Mikels Marija Delgado (Mikel Maria Delgado).

Pētījumā Delgado parādīja, ka vāveres savākto izkārto un glabā, vadoties pēc noteiktām raksturiezīmēm, piemēram, riekstu veida. Jau noskaidrots, ka šāda uzvedība ļauj dažādu sugu dzīvniekiem mentāli organizēt savus krājumus, kas vēlāk palīdz atcerēties to atrašanās vietu. Tas pierāda, ka vāveres savus krājumus neglabā haotiski.

“Es domāju, ka pētījumu kopums, kas saistīti ar vāveru paradumiem, skaidri demonstrē, ka šo dzīvnieku uzvedība nav nejauša. Izskatās, ka aiz katras rīcības slēpjas zināma stratēģija,” piebilda Delgado.

Tomēr kā šīs stratēģijas palīdz vāverēm vēlāk atcerēties, kur tās paslēpušas savu barību? Atkarībā no vāveres sugas un riekstu veida vāveres vidēji spēj atrast 95 procentus no paslēptajiem pārtikas krājumiem. Tas nozīmē, ka aiz tā slēpjas kaut kas vairāk nekā nejaušība.

Ilgi valdīja uzskats, ka vāveres vienkārši paļaujas uz ožu, kad meklē savus krājumus. Lai arī ožai noteikti ir nozīme, tomēr pēdējie pētījumi liecina, ka galveno lomu spēlē tieši atmiņa.

1991. gadā zinātniskajā žurnālā “Animal Behavior” tika parādīts, ka vairākas pelēkās vāveres, pat tad, kad noglabā krājumus tuvu vienu pie otra, vēlāk atgriežas tieši pie sava slēpņa, neaiztiekot “biedru” krājumus. Savukārt citos pētījumos atklājās, ka vāveres galvā izveido kaut ko līdzīgu teritorijas kartei, lai pēc tam varētu atrast slēpņus.

Atsevišķos gadījumos, piemēram, kad slēpni apklājis sniegs, vāveres nevar paļauties uz ožu, tāpēc nākas likt lietā atmiņu.

“Mēs nezinām precīzu mehānismu, tomēr, iespējams, vāveres izmanto dažādus iegaumētus pavedienus slēpņa apkārtējā vidē,” izdevumam “Live Science” teica Delgado.

Pēdējo gadu desmitu laikā pētījumos arī noskaidrots, ka vāveres veic rūpīgu pārtikas krājumu pārbaudi, proti, tās sākumā krietnu laiku novēro riekstus un sēklas, pirms apglabā tos. Tas varētu būt tāpēc, lai izvairītos no riekstu sapūšanas.

Turklāt vāveres ir ļoti viltīgas. Ja kāda cita vāvere ir blakus, tās tikai izliekas, ka apglabā krājumus, lai vēlāk tos apraktu kādā slepenā vietā. Tas nozīmē, ka vāveres varētu būt daudz gudrākas, nekā mēs domājam.