Trešdien, 21. novembrī, Latvijā kārtējo reizi viesojās uzņēmējs, vizionārs, zinātnieks un rakstnieks Gunters Pauli. Ja kādam, līdzīgi kā bija man, ir vājas zināšanas par to, kas tad īsti ir šis cilvēks, tad ziniet, tas ir vīrs, kura dēļ no kafijas biezumiem mēs drīz iegūsim olas, bet no akmeņiem – grāmatas.
Lai arī zināma izglītība un vairākas izlasītas grāmatas ir svētījušas arī mani, tomēr par Gunteru Pauli pirms tam dzirdējis neko nebiju. Iespējams, tāpēc, ka kafijas biezumus sviežu miskastē, ābolus lieku plastmasas maisiņā un par atkritumu šķirošanu atceros tikai tad, kad no Vācijas atbrauc radinieki un vaicā, kur ir bumbiera seržu miskaste. Tieši tāpēc, kad, ziņkārības un bibliofila instinktu vadīts, nonācu preses konferencē, kurā tika īsi prezentēta šā cilvēka grāmata un idejas, uzreiz sapratu – cilvēki kā es ir viena no šā vīra mērķauditorijām.
Protams, pārliecināt mani, ka būtu jāpievēršas zaļākai vai zilākai domāšanai, viņam neizdevās, jo esmu pārāk slinks, tomēr viņa idejas saprotu un drīzumā plānoju arī izlasīt viņa grāmatu. Tas, lai saprastu, cik lielas pūles jāpieliek, lai sāktu domāt zili.
Beļģijā dzimušais zinātnieks (dēvēšu viņu tā, jo titulu šim kungam ir ārkārtīgi daudz) Gunters Pauli vispār pasaulē ir ļoti plaši pazīstams. Grāmata “Zilā ekonomika 3.0” (The Blue Economy), kas Apgādā Zvaigzne ABC nupat izdota arī latviešu valodā, ir pasaules bestsellers un publicēts vairāk nekā 40 valodās. Tomēr tā ir tikai viena no vairāk nekā 20 grāmatām pieaugušajiem, ko šis autors ir sarakstījis, kaut arī preses konferencē viņš atzina, ka nav jau nekāds rakstnieks. Jāpiemin, ka līdz ar šo nopietno darbu izdotas arī trīs šā vīra bilingvālās grāmatas bērniem: “Piecas dabas valstis”, “Siržu karalis” un “Vai āboli lido?”.
No Pauli varēja secināt, ka galvenā viņa ideju mērķauditorija ir jauni cilvēki. Tas, protams, ir loģiski, jo nespēju iedomāties, kas būtu jādara, lai piedabūtu 70 gadu vecu vecmāmiņu vai vectētiņu sākt tomātus audzēt jūras ūdens siltumnīcās bez ūdens, bet dienišķo aliņu pirkt nevis veikalā, bet uzbrūvēt no burkāniem. Tas ir diezgan jauki, jo uzreiz var visu atbildību uzvelt saviem bērniem. Pauli zināja teikt, ka, pēc viņa aplēsēm, pietiktu ar divām trim paaudzēm, lai “zilā ekonomika” planētu glābtu no posta, tāpēc visiem iesaku jau tagad sākt saviem bērniem mācīt, kā enerģiju ražot no vaļiem.
Es apbrīnoju šo vīru. Viņš ir lielisks piemērs tam, kādam būtu jābūt cilvēkam, lai dzīve patiešām kļūtu labāka mums visiem. Kā viņš pats saka – vispirms ir jāmaina domāšana. Tiesa, manu domāšanu jau sen ir saindējis cinisms un pesimisms, tāpēc to mainīt vairs nav iespējams.
Redziet, visvairāk man literatūrā nepatīk utopijas žanrs. Antiutopija – lūk, tā ir manta, bet utopija... kaut kā es nespēju iztēloties pasauli tādu, kādu savās vīzijās uzbūris Pauli.
Manuprāt, viņš nav ņēmis vērā vienu visai svarīgu faktoru, proti, cilvēks ir alkatīgs un slinks radījums, kurš darīs visu, lai vajadzīgajā brīdī apstākļi kalpotu viņa un tuvinieku interesēm.
Neviens taču negrib upurēt peļņu, brīvību vai savu laiku skaistākas nākotnes vārdā. Nu vismaz lielākā daļa cilvēku ne. Savukārt zilā ekonomika lielā mērā paredz šāda veida grūtības.
Bet varbūt patiesi labāka, zaļāka, zilāka nākotne slēpjas mūsu bērnos, kas, ja tiks audzināti pareizi, tiks mīlēti, loloti un mācīti, sapratīs, ka planēta Zeme iet uz grunti un jāsāk kaut ko darīt lietas labā. Varbūt tiešām šī un citas Pauli grāmatas būs labākā dāvana bērniem nākotnē. Gara acīm jau sāku redzēt, kā mani bērni zviln koka mājas verandā un lasa grāmatas, kas darinātas no akmeņiem, tad izdzertās kafijas biezumos viņi iestāda šitaki sēnes, kuras vēlāk izbaro veselīgām vistiņām. Pēc kāda laika uz galda kūp omlete, kas izmaksājusi vien dažas karotes čibo kafijas.
Kaut kā arī tas viss man joprojām izklausās pēc utopijas, tomēr, dievs dod, lai es kļūdos.
/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)