Kāpēc Putins uzspridzināja Kerčas pulvermucu? (65)

Kas ir noticis?

25. novembra vakarā Krievijas karakuģi pie Krimas krastiem, tuvumā Kerčas jūras šaurumam (atdala Krievijas teritoriju no tās anektētās Krimas pussalas) atklāja uguni uz trim Ukrainai piederošajiem kuģiem, kuri bija ceļā no sava pastāvīgā bāzes punkta Odesā uz bāzes punktu Mariupolē, kura atrodas Azovas jūras krastos. Sadursme notika brīdī, kad Ukrainas kuģi tā arī nesaņēmuši no Krievijas akceptu par iespējām šaurumu šķērsot, nolēma doties mājup. Tomēr neilgi pēc atpakaļceļa uzsākšanas, tos nobloķējuši Maskavai piederošie kuģi, kuri kopā ar specvienību parūpējušies arī par Ukrainas kuģu aizturēšanu. Notikušo sadursmi ir apstiprinājušas abas iesaistītās puses – gan Krievija, gan Ukraina.

Tiesa, jāpiemin, ka atšķiras to interpretācijas par notikušo. Ukrainas puse saka, ka tā par savu kuģu pārvietošanu ir paziņojusi Krievijai jau iepriekš un ievērojusi visas starptautiskās kuģošanas drošības un brīvības normas, un nav centusies radīt liekas problēmas. Turpretī Krievija saka, ka ir notikuši klaji mēģinājumi pārkāpt valsts robežu un nav ticis reaģēts uz pavadošo Krievijas FDD Robežapsardzes dienesta likumīgo prasību apstāties. Papildus tam Ukrainas kuģi ir veikuši bīstamus manevrus, kuri izprovocējuši konfrontāciju. Interesanti arī tas, ka šīs pašas dienas priekšpusdienā Ukraina arī apsūdzēja Krieviju, ka Maskavas robežapsardzes kuģis nu jau tagad vienu no aizturētajiem kuģiem ir taranējis.

Šāda viedokļu sadursme nav nekas pārsteidzošs un ir novērojama praktiski visos jautājumos, kuri skar Krievijas nelegāli veikto uzbrukumu un destabilizējošās darbības Ukrainā. Tomēr viens ir skaidrs – neatkarīgi no patiesības, Krievijai nav tiesību ierobežot Ukrainas kuģu brīvu pārvietošanos cauri Kerčas šaurumam. Tas tāpēc, ka, neskatoties uz to, ka ir dažādas juridiskas interpretācijas par Maskavas un Kijevas tiesībām uz šo ģeogrāfisko teritoriju, 2003. gadā starp Ukrainu un Krieviju tika noslēgta vienošanās. Tās ietvaros abas puses ir vienojušās, ka Azovas jūra ir uzskatāma gan par iekšējiem Krievijas, gan arī par iekšējiem Ukrainas ūdeņiem. Abām valstīm ir vienādas tiesības uz to netraucētu izmantošanu. Tas pats attiecas arī uz Kerčas šaurumu. Šim apgalvojumam piekrīt arī prominenti starptautisko tiesību eksperti. Piemēram, Valentīns Šacs un Dmitro Kovals. Var arī papildus piemetināt, ka ANO Jūras tiesību konvencija liedz valstīm, kuras atrodas pie jūras šaurumiem likt šķēršļus šaurumu šķērsošanai. Prasība, kuru Maskava pārkāpa bloķējot Kerčas šaurumu ar tankeri, lai aizturētu kuģu virzību uz Mariupoli.

Līdz ar to Krievija šajā situācijā jau atkal ir rīkojusies kā agresore.

Tomēr rodas divi jautājumi – kāpēc tagad un kāpēc tieši šeit?

Kāpēc tagad?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, atliek apskatīties uz pagaidām notiekošo Krievijas iekšpolitikā. Vēl pagājušonedēļ britu raidsabiedrība BBC ziņoja, ka pēdējo mēnešu laikā būtiski ir samazinājies Vladimira Putina reitings. BBC atsaucās uz nevalstiskās pētniecības organizācijas «Levadas centrs» veikto aptauju, kura vēsta, ka par Putinu prezidenta vēlēšanās pašlaik būtu gatavi balsot 56% iedzīvotāju. Vēl pirms gada prezidenta reitings bija 66%. Daudzi analītiķi norāda, ka minētais reitingu kritums ir saistīts ar ekonomiskajām problēmām, ar kurām Krievijas iedzīvotāji saskaras jau kopš 2015. gada. Tas galvenokārt saistīts ar globālo naftas cenu krīzi un tās ietvaros krītošajiem patērētāju ienākumiem.

Putinu nav saudzējusi arī vēl pavisam nesen veiktā pensiju reforma, kuras ietvaros pensionēšanās vecums vīriešiem tika palielināts līdz 65 gadiem, bet sievietēm līdz 60

(jāatceras, ka vidējais dzīves ilgums vīriešiem Krievijā ir aptuveni 67 gadi, bet sievietēm – aptuveni 71 gads). Tās ietvaros daudzi iedzīvotāji uzskata, ka valsts liedz izbaudīt vecumdienas un cenšas no viņiem atbrīvoties uzreiz pēc darbspējas vecuma beigām. Situāciju vēl ļaunāku padara fakts, ka Putins par šo drosmīgo, taču Krievijas ekonomikai ārkārtīgi svarīgo reformu ir uzņēmies personīgu atbildību.

Jāatceras, ka jau vēsturiski ārpolitika ir bijusi vienas no Krievijas populārākajām zālēm iekšpolitisko problēmu risināšanai.

Nevar izslēgt, ka arī šajā gadījumā Maskava ir gājusi tai pierasto ceļu. Gluži vienkārši tāpēc, ka vairums Krievijas iedzīvotāju tic Putina proponētajiem ziņojumiem par Rietumu veikto agresiju un apdraudējumu viņu valsts pastāvēšanai. Ja pastāv šāda apdraudējuma izjūta, tad Putins var veiksmīgi pozicionēties kā aizstāvis pret ārvalstu tīkojumiem un labākais variants Krievijai nemierīgos laikos. Agresija Azovas jūrā šādā gadījumā kalpo kā Putina veids sabiedrībai atkal parādīt, ko varētu nozīmēt viņa aiziešana no Krievijas politiskās skatuves. Proti, sabiedrībai tiek uzdots jautājums – vai kāds cits manā vietā būtu tik izlēmīgs, lai nepieļautu šādas provokācijas no Ukrainas puses (kā situāciju pozicionē Krievijas oficiālā pozīcija)?

Kāpēc tieši šeit?

Atbildot uz otro jautājumu, nedaudz jāieskicē ģeopolitiskā situācija Azovas un Melnās jūras pierobežā pēc 2014. gada Krimas okupācijas. Ņemot vērā, ka Krima Krievijas skatījumā tagad tiek uzskatīta par neatņemamu tās teritorijas daļu, Maskava ir pieteikusi savas pretenzijas arī uz lielāko daļu no Ukrainai piederošajiem pussalas teritoriālajiem ūdeņiem. Tāpēc tā tagad redz sevi kā praktiski neapstrīdamu Azovas jūras saimnieci un De Facto uzvedas tā, it kā tai vairs nebūtu jāņem vērā 2003. gadā noslēgtās vienošanās nosacījumi. Papildus tam, Krievija savas jauniegūtās pozīcijas ir izmantojusi, lai ekonomiski kaitētu Ukrainai.

Runa šajā gadījumā ir par mākslīgi izveidotiem ierobežojumiem Ukrainas tirdzniecības kuģiem.

Ņemot vērā, ka Krimas okupācija ir liegusi Kijevai izmantot ekonomiski izdevīgās pussalas ostas, tā ir bijusi spiesta pārorientēt jūras kravu pārvadājumus uz Mariupoli un Berdjansku

(atrodas Ukrainas Austrumos, tieši pie Azovas jūras). Kā savā rakstā norāda LSM ārpolitiskās analīzes rubrikas «Status Quo» autore Sintija Tarasova, aptuveni 4/5 visu Ukrainas eksporta preču nonāk tieši minētajās divās pilsētās. Tomēr, lai preces atstātu Ukrainas teritoriju vai arī nonāktu tajā atpakaļ, ir nepieciešams šķērsot jau iepriekš minēto Kerčas šaurumu.

Krievija savukārt ir uzbūvējusi jaunu tiltu, kurš savieno Krievijas teritoriju ar tās okupēto Krimu. «Teju 19 kilometru garais tilts ir norobežojis vienīgo punktu, kas savieno Azovas jūru ar Melno jūru, tādējādi bloķējot kuģu satiksmi un attiecīgi arī apgrūtinot tirdzniecību,» raksta Tarasova.

Tas tāpēc, ka tas ir tikai 33 metru augsts un lielākie kuģi pilnībā piekrauti nevar izbraukt zem tā.

Papildus tam Krievija kopš šā gada aprīļa ir arī sākusi apturēt un pārbaudīt visus ienākošos kuģus, kuru ceļš ved uz un no minētajām Ukrainas ostām, tādējādi kavējot satiksmi un radot zaudējumus ekonomikai. Tarasova norāda, ka minētā Krievijas iejaukšanās Ukrainai līdz šim ir izmaksājusi līdz pat 35 miljoniem eiro gadā un ir pamats uzskatīt, ka situācija nākotnē varētu tikai pasliktināties. Būtiski arī atcerēties, ka Ukrainas ekonomiskā situācija pati par sevi nav ļoti spīdoša.

Politiskā situācija nenoliedzami ir nokaitēta un ir piesaistījusi arī zināmu starptautiskās sabiedrības uzmanību. Vēl pirms svētdienas konfrontācijas sākuma, Lielbritānija, ASV un arī ES publiski aicināja Krieviju ievērot starptautiskās kuģošanas brīvības nosacījumus.

Dīkā nav stāvējusi arī pati Ukraina – tā plāno apbruņot sev piederošās Azovas jūras teritorijas ar tai piederošo floti un ir paziņojusi par plāniem tur novietot papildu jūras kājnieku vienības un krasta artilēriju.

Kā norāda Briselē bāzētā domnīca European Council on Foreign Relations, jau pašlaik uz Azovu ir nosūtīti 270 īpašo uzdevumu vienības karavīri. Ir aktivizējušās arī diskusijas par pastāvīgas jūras spēku bāzes nepieciešamību. Tomēr šādas darbības ir izraisījušas arī pašas Krievijas atbildi. Tarasova norāda, ka šā gada jūlija, augusta un septembra laikā Maskava ir pārvietojusi 10 karakuģus un teju 40 patruļu laivas no Kaspijas jūras uz Azovas jūru.

Ņemot vērā Ukrainas veikto militarizāciju, Azovas un Melno jūru robeža, kā arī Kerčas šaurums ir pateicīga vieta, kur Putinam saviem iedzīvotājiem parādīt Rietumu sabiedrotās Ukrainas agresijas mēģinājumus pret to valsti.

Uzsvēršu – Putina prāt, mākslīgi izprovocētas agresijas. Jāilustrē, ka šeit pastāv arī vairums nepieciešamo priekšnoteikumu jaunas krīzes vai saspīlējuma izveidei. Piemēram, 1) divu savstarpēji naidīgi noskaņotu armiju pretstāve, 2) agresorvalsts, kura cenšas piegriezt ekonomiskas skrūves, un otra valsts, kura cenšas tam pretoties, 3) pašu jūrnieku dusmas un neapmierinātība par Krievijas darbībām, kuri pieprasa Ukrainas valdībai situāciju risināt. Vēl tam visam varam pielikt klāt faktu, ka Ukrainā tuvojas prezidenta vēlēšanas un Putins var skaisti pamatot, ka Porošenko tikai vēlas mākslīgi radīt krīzi, lai iegūtu papildu balsis par Ukrainai ārkārtīgi sāpīga jautājuma izlēmīgu risināšanu. Naratīvs, kuru jau veiksmīgi paspējuši paust atsevišķi Krievijas politiķi.

Ko tālāk?

Analizējot notikušo, neviļus rodas jautājums – vai mēs varam gaidīt jaunus ziņu virsrakstus par atjaunotu, daudz aktīvāku karadarbību Ukrainas austrumos un jauniem kara upuriem? Bumba šajā gadījumā pagaidām ir Ukrainas pusē. Ir jautājums, vai valsts prezidents Petro Porošenko patiesi vēlēsies veikt ko nosacīti radikālu, lai uz šā notikuma rēķina mobilizētu vairāk balsu. Domāju, ka tas ir maz ticami, jo Porošenko ir vitāli nepieciešams Rietumvalstu sniegtais atbalsts un tās nav ieinteresētas konflikta eskalācijas tālākā attīstībā. 

Tiesa, nevar izslēgt, ka pasludinātais ārkārtas stāvoklis varētu tikt pagarināts un izmantots, lai pakāpeniski minētās vēlēšanas atliktu un iegūtu vairāk laika sabiedrības atbalsta iegūšanai.

Runājot par Putina tālākajiem soļiem, prezidents, visticamāk, nevēlētos vismaz tuvākajā laikā žvadzināt ieročus atkārtoti. Galvenokārt tāpēc, ka arī viņam nav izdevīgi riskēt ar jaunām Rietumu sankcijām (lai gan nenoliedzami, ka viņš ir aprēķinājis ka dažas jaunas varētu tikt piemērotas). Kā intervijā portālam TVNET norāda arī Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis, konflikta eskalāciju Maskavai izdevīgāk būtu veikt arī no Doņeckas un Luhanskas, jo šajās teritorijās tā var slēpties aiz separātistu mugurām. Tomēr daudz kas arī būs atkarīgs no tā, vai Putina reitingi pēc šā notikuma sāks atkārtoti celties. Jebkurā gadījumā Ukrainas konflikts turpinās un varam joprojām ar bažām un šausmām skatīties kā Austrumeiropas lielākā valsts turpina cīnīties par savu brīvību. Vērtību, kura ir svarīga mums katram.