Džigura savdabīgais rokraksts, kā viņš saka - "dvēseles saskaņa ar ķermeni", izveidojās vēl tālajos septiņdesmitajos gados un kopš tā laika būtiski nav mainījies. Viņa darbos dominē sievišķais, dievišķais un kosmiskais. Piemēram, viens no jaunākajiem tušas zīmējumiem veltīts fiziķiem, kas atklājuši Higsa bozonu. "Mani pārsteidza, ka viņi atklājuši daļiņu, kurai nav svara, atklājuši kaut ko, no kā radīta cilvēka dvēsele," viņš spriež. "Viņi, iespējams, atklājuši kā darbojas dvēsele."

Vairāki darbi veltīti mūzikai, jo Džigurs uzskata, ka arī skaņas viļņi var izveidot noteiktu kompozīciju. Viesojoties pie mākslinieka viņa Salaspils mītnē, fonā skan Kristīgais radio, taču grafiķi iedvesmo arī nejauši dzirdēti un redzēti skaņdarbi, piemēram, kāda rumāņu romu dziedāta dziesma televīzijā, kas reiz atstājusi uz viņu lielu iespaidu.

Džigurs vērojis arī Pētera Vaska un Artura Maskata svētku koncerta ierakstu Latvijas televīzijā. Viņa komentārs ir lakonisks: "Klausoties Vasku, likās, ka skaņas ir samocītas, bet Maskats šķita absolūti harmonisks. Savukārt, klausoties Šostakoviča mūziku, man katra skaņa šķiet tik dzidra kā kristāls."  

Arī Džigura grafikas darbi izturēti vienā ritmā, tie nav samocīti.

Džiguram arī tuvas zinātniskas un filosofiskas tēmas. "Es nevaru piekrist apgalvojumam, ka cilvēks nav pilnīgs," viņš saka. "Piemēram, pirmā dzīvības šūna, lai kas arī to būtu radījis - Dievs vai kāds cits... ja tā bija nepilnīga, tas viss cits ir nepilnīgs. Bet pirmā šūna bija pilnīga un viss ir pareizi. Pilnība radīja pilnību. Katrs kukainis, katrs dzīvnieks, katra puķe, katrs cilvēks ir pati pilnība." 

Viņš uzskata, ka ar laiku tiks izgudrots kaut kas, kas spēj atjaunināt cilvēka šūnas.

"Agrāk vai vēlāk cilvēkam nebūs citas izejas kā palikt nemirstīgam,"

viņš spriež.

Džigurs uzskata, ka cilvēkam jāturpina izpētīt šī Dieva radītā pasaule līdz katram sīkumam. Viņš savos pierakstos sameklē kādu latviešu tautasdziesmu. 

"Kukaini, ragaini, tev raibi svārki, ne tādi kungam, ne ķeizaram," viņš nolasa. "Ne reliģijā, ne kur citur neesmu dzirdējis, ka tik mīļi pateikts par kukaini. Salīdzināts ar cilvēku, ar milzīgu skaidrību un mīlestību. Tautasdziesmās ir iestrādāta milzīga gudrība, un agri vai vēlu pie tās mēs atgriezīsimies."

Džigura darbos bieži atveidots kails sievietes ķermenis. Taujāts, vai zīmējot prātā ir kāda konkrēta dāma, viņš atbild, ka "citreiz konkrēta, citreiz izdomāts sievietes tēls".

Paralēli grafikai un atsevišķiem krāsainiem eļļas/kartona darbiem, Džigurs jau kopš 20 gadu vecuma raksta dzeju. Lielākā daļa apkopota minētajā grāmatā, kur blakus dzejoļiem par mākslu, dvēseli iekļauti arī veltījumi draugiem un kolēģiem. "Kopumā 105 veltījumi deputātiem, mācītājiem, māksliniekiem," viņš piebilst. "Arī mākslas zinātniekam Jānim Pujātam, kurš bija nozīmīga personība manā dzīvē."

1989. gadā mugurkaula operācija apgrūtinājusi Pētera Džigura kustību spējas, taču tas neliedz turpināt radīt un domāt par mākslu. "Uznāk iedvesma, piemēram, jāuzzīmē 30 kompozīcijas, tad vienā rāvienā arī tās uzzīmēju," viņš skaidro. "Nospraužu mērķi un īstenoju." 

Lai tas kalpo arī par iedvesmu mums.

Uzziņai

Dzimis 1944. gada 11. aprīlī Balvos, drēbnieka ģimenē. No 1952. gada līdz 1959. gadam mācījies Balvu vidusskolā. 1964. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. 1964./65. un 1970./71. mācību gadā studējis Latvijas Mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās no 1974. gada. Darbi eksponēti Latvijas Republikas un ārzemju izstādēs - Vācijā, Francijā, Zviedrijā un citur. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1983. gada. Lielākā darbu kolekcija atrodas Balvu pilsētas muzejā, daži darbi ir Maskavā Tretjakova galerijā, Latvijas konsulātā Sanktpēterburgā, Latvijas Valsts mākslas muzejā, muzejā "Arsenāls" un privātkolekcijās visā pasaulē.