Andris Vilks: "Satriecošu iespaidu uz mani atstāja Knuts Hamsuns"

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Andris Vilks

FOTO: kadrs no video

Andris Vilks ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors jau kopš 1989. gada. Grāmatu un literatūras pasaule viņa pārziņā ir vairāk nekā jebkuram citam cilvēkam Latvijā. Kādi ir Andra Vilka personīgie uzskati par literatūru, kādas grāmatas viņu veidojušas un kādu lasāmvielu viņš izvēlas šobrīd, lasi šajā rakstā, kas tapis speciāli Tvnet no projekta “Bibliotēka” vēl nepublicētajiem intervijas fragmentiem.

Savā ziņā jūs varētu nosaukt par mūsu nācijas grāmatu galveno glabātāju, tomēr kas literatūra ir jums pašam?

Par literatūru var runāt gan plašākā, gan šaurākā nozīmē. Literatūra šaurākā nozīmē droši vien ir daiļliteratūra – romāni, dzeja un tamlīdzīgi. Savukārt literatūra plašākā nozīmē ir faktiski viss, kas jebkad ir publicēts, – grāmatās, žurnālos, laikrakstos un šobrīd arī elektroniskā formātā. Arī tā ir literatūra.

Ja runājam par literatūras nozīmi manā dzīvē, tad līdz studiju gadiem man bija svarīgāka tieši tā literatūras “šaurākā nozīmē” daļa. Es daudz lasīju, man ir bijis tiešām daudz piedzīvojumu ar literatūru un rakstniecību. Vēlāk tas mainījās, jo izvēlējos profesiju, kurā neizbēgami nonācu saskarē ar plašāku skatījumu uz literatūru. Literatūra ir arī vēsture, māksla, ekonomika, enciklopēdijas un daudz kas cits – tagad šis viss man ir literatūra, un, izvēloties profesiju, man bija ar to jāsāk saskarties jau profesionāli. 

Kādām grāmatām jūs dodat priekšroku, kad jāizvēlas lasāmviela?

Man pašam ir svarīgi lasīt zinātnisko literatūru. Tā kā man piemīt liela interese par dažādiem laikmetiem, vēsturiskiem periodiem, vislabprātāk es lasu par dažādiem pagātnes laika posmiem gan pasaules, gan Latvijas kultūrā, un ne tikai kultūrā – arī plašāk, piemēram, par apgaismības vai renesanses laikmetu. Tās ir tēmas, kas mani patiešām interesē kā lasāmviela.

Konkrētus autorus nosaukt būs grūti, tomēr to vidū noteikti ir gan mūsu pašu latviešu vēsturnieki un pētnieki, kas raksta, gan arī aizrobežu autori. Jo īpaši mani uzrunā tie meistari, kas ir rakstījuši par literātiem, jo īpaši par 18. gadsimta beigu apgaismības laikmetu. Konkrēti var minēt Kaspara Kļaviņa rakstus un publikācijas, akadēmiķi Strazdiņu un virkni citu autoru. 

Andris Vilks Nacionālajā bibliotēkā

FOTO: kadrs no video

Piekritīsiet, ka grāmatas veido cilvēku? Kādas grāmatas ir veidojušas jūsu personību?

Tie noteikti ir vairāki slāņi. Viens no tiem ir saistīts manu tiešām lielo interesi par dzeju. Grūti pat to saukt vienkārši par interesi, jo, man veidojoties, tas noteikti bija kaut kas vairāk. Tā bija nemitīga vēlme sekot līdzi praktiski visiem dzejas darbiem, dzejas procesiem, kas notika 70. gadu otrajā pusē un 80. gados Latvijā. Tas bija laiks, kad sabiedrība pulcējās pie Raiņa pieminekļa Dzejas dienās – tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku. 

Minot konkrētu darbu autorus, es īpaši gribētu izcelt Aleksandru Čaku. Viņš droši vien bija ļoti izšķirošs autors, kas veidoja manas literārās intereses – tās, kas attiecas uz latviešu literatūru, noteikti. Būtiska loma bija arī Regīnas Ezeras darbiem. Tomēr dzeja… Jā, tā tomēr man bija tāda nu spēcīga lieta. 

No Rietumu autoriem vislielāko, pat patiešām tādu satriecošu iespaidu uz mani atstāja Knuts Hamsuns.

Joprojām nesaprotu, kā padomju laikos viņa darbus atļāva izdot, tomēr tā tas notika, un viņa darbi ļoti, ļoti iespaidoja mani un manu personību un domāšanu.

Ja jums būtu jāiesaka kāda grāmata, kas jāizlasa katram latvietim, kura tā būtu?

Nē, to jūs no manis nevarat sagaidīt (smejas). Katram cilvēkam ir jāmeklē sava interese, tāpēc es atsakos jebko kādam ieteikt. Ceļš pie grāmatām katram ir jāatrod pašam. Katram ir jāmeklē sava interese un sava kaut kāda saskaņa sevī iekšējā ir jāmeklē. Bieži vien to var atrast pilnīgi negaidītā veidā un kaut ko pilnīgi citu. Man ļoti negribas nodarboties ar vienas vai otras grāmatas ieteikšanu. Varbūt tāpēc, ka studējot mums, bibliotekāriem, bija tāds kurss, kurā mēs mācījāmies tieši šos ieteicošos lasīšanas paņēmienus, un tas man no tiem laikiem ir tāpat kā komjaunatne. Līdz ar to ļoti negribu nevienam neko ieteikt – katram ir jāmeklē savs.

Uz augšu