Dejas mūža garumā: Aigars Svars nespētu iedomāties sevi citur

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Aigars Svars

FOTO: No personīgā arhīva

Jau pavisam drīz Latvijā notiks kārtējais starptautiskais sporta deju festivāls Baltic Grand Prix 2018. Festivāls šogad notiks jau 37. reizi un norisināsies 3 dienas - no 14. līdz 16. decembrim. To jau daudzus gadus rīko bijušais dejotājs, treneris, tiesnesis un sacensību organizators Aigars Svars. Tā kā arī es esmu daudzus gadus dejojusi un saistījusi savu dzīvesveidu ar deju pasauli, man ir īpašs prieks, ka ir iespēja Aigaru Svaru uzrunāt klātienē. Tiekamies viņa kabinetā, kur notiek lielais organizēšanas process. Skaties, kur gribi, viss ir par un ap dejām.

Sākam sarunu par to, ka bijušajiem dejotājiem mēdz būt grūti raudzīties uz dejām no malas. Kad saku, ka man tad parasti jāraud, Aigars Svars smejas. Minot lielo deju festivālu, kas tuvojas, kādreiz tam bijis cits nosaukums. “Savulaik sacensības saucās "Gadu mijā". Tas viss sākās, ja es pareizi atceros, 1982. gadā Dobelē. Kā jau jaunam deju skolotājam, ejot iekšā deju pasaulē, bija tik daudz jautājumu un neskaidrību, un nekad jau nedomāja 35 vai 37 gadus uz priekšu, kas notiks. Domāja par rītdienu. Pirmajās sacensībās Dobelē, kā man stāv atmiņā, vispār bija tikai kādi pieci klubi. Es centos aicināt tādus līdzvērtīgus klubus, lai pāri var reāli sacensties. Ja atsauktu visus spēcīgos Rīgas klubus, visi zaudētu, un viss - vari aiziet no dejām,” deju organizators smejas.

“Tā ka bija līdzvērtīga konkurence, un gadu gaitā tas aizvien auga un auga. 1992. gadā pasākums pārcēlās uz Jūrmalu. Bija tāda dziednīca "Rīgas līcis". Tur sacensības notika kādus septiņus gadus - pat vairākas reizes gadā. Pat uzradās vairāki rīkotāji. Bet tā vieta visiem patika. Zāle nebija liela - restorāna zāle, un uz beigām vēl atklājām sporta zāli, kas atradās lejā un bija lielāka. Tāpat kā Jūrmala radās nejaušības pēc, tikpat nejauši es nokļuvu Rīgā. Kopš 1997.gada laikam viss notiek Rīgā. Sākās ar Skonto halli. Pirmos trīs gadus pasākums bija savienots ar ļoti populāro Skonto balli. Tā tika rīkota slēgtai publikai, tas saplūda kopā ar atvērto deju pasākumu. Viegli nebija sākuma stadijā, bet viss pamazām aizgāja. Katrā ziņā jāsaka paldies Guntim Indriksonam, ar kura sievu Vitu mēs toreiz dejojām vienā klubā Rīgā - VEFā. Tā tas viss aizsākās. Pēc tam jau atkal kļuvu patstāvīgs. Pasākums bijis gan Olimpiskajā sporta centrā, gan Arēnā Rīga, un tagad pēdējos gados Ķīpsalā. Ķīpsalā tāpēc, ka pasākums ir kļuvis tik liels, ka vienā zālē to ir nereāli sarīkot. Dalībnieku ir tik daudz, un pasākums notiek trīs dienas, divas no tām ir pat vienlaicīgi uz trim deju laukumiem. Tur ir Koka halle, otra - Metāliskā, un uz balkona dejo iesācēji, skates dejotāji, meiteņu solo, hobijdejotāji. Uz tādām sacensībām arī pat meiteņu solo un iesācēji grib braukt, un brauc dejotāji ne tikai no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, bet tagad jau arī no Kazahijas, Krievijas ir interese. Pasākums ir izaudzis līdz 7. vietai pasaules neoficiālajam sporta deju pasākumu reitingam. Tur ir iekļauti visas pasaules deju pasākumi, konkursi, festivāli - visi dejotāju pasākumi.”

Aigars Svars ar partneri

FOTO: No personīgā arhīva

“Aigars stāsta, cik tas ir grūti uztaisīt kaut ko tik lielu un grandiozu: “Mūsu komandā mēs esam faktiski 2-3 cilvēki. Kabinetā šeit es esmu viens. No septembra man nāk palīgi - meitenes, kas vai nu vēl dejo, vai beigušas dejot. Kad ir brīvs, viņas var atnākt pastrādāt. Pluss ir tas, ka visa sadarbība ar viesnīcām, ar ēdināšanu, ar Ķīpsalu, ar televīziju, pamatā tā ir sadarbība ar cilvēkiem jau gadiem, un visi ir zināmi. Ir pat tā, ka daudzas lietas notiek telefoniski vai e-pastos. Ir pat tā, ka es pat cilvēku, teiksim, mārketinga dāmu, ar kuru mēs sarakstāmies, neesmu pat redzējis. Komanda, ja tā rēķina visu astoņkāji vai simtkāji, tad, protams, tā ir liela, bet tādi, kas te sēž un rukā, tā nav.”

Kā Aigars sācis dejotāja gaitas pats, viņš atceras: “Tā atkal ir cūcene. Dobele, 1969. gads, un uz turieni ir atbraucis deju skolotājs no Rīgas Guntis Ozoliņš. Viņš tajā laikā bija populārs - Ilgvara Kalniņa audzēknis, ļoti pietuvināts Ilgvaram tajā laikā. Visi Rīgas krutākie cilvēki braukāja pa visu Latviju, un Guntis Ozoliņš pēc stundām visus mūs, 4. klases skolēnus sasauca zālē, 45 minūtes visu ko rādīja un lika dejot. Manuprāt, mūzika bija no skaņuplatēm. Tas bija wow, salīdzinot ar to, kas bija tautiskajās dejās, kur es arī gāju no piecu gadu vecuma. Tur trinkšķināja uz klavierēm, šeit - skaņuplates. Pagāja nodarbība, un skolotājs... (Aigars pieceļas un parāda man skolotāju bildēs.) Es, starp citu, vācu arī Latvijas deju vēsturi. Šajā bildē, kas varbūt neko īpašu neizteiks, te ir tas Ilgvars Kalniņš, kas toreiz bija vadošais, un tas ir Guntis Ozoliņš. Te ir Aivars Vēvers, kurš arī bija liels funkcionārs, Ernests Poreiters. Šī ir tāda slavena bilde. Ernests Poreiters ir seškārtējs Latvijas čempions. Šādā zālē notika pirmais amatieru turnīrs Vecrīgā.”

FOTO: No personīgā arhīva

“Guntis Ozoliņš vienkārši parādīja uz to un to - zēni, meitenes - nāciet ceturtdien uz pirmo izlases mēģinājumu. Uz mani neparādīja, bet man ļoti iepatikās tā pirmā stunda. Mans solabiedrs Andris caur vecākiem bija pazīstams ar Gunti Ozoliņu, un tad mēs ar Andri sapratām, ka Guntis nepierakstīja, kuram ir jāiet un kuram nav. Aiziešu! Tā arī aizgāju, un tā es vēl šodien te esmu.”

“Laika gaitā izmācījos Jelgavā par inženieri mehāniķi, bet diploms pēc septiņiem mēnešiem tika nolikts nost. Šis viss ir nevis grūti, bet baigi interesanti, un es varu darīt to, kas man patīk un ko gribu, nevis ko man kāds liek. Jāierodas astoņos darbā un piecos viss?”  - Aigars Svars stāsta, ka tā nevēlētos strādāt. Ja hobijs ir darbs, tad viss ir vienkārši, spriežam.

“Es kaut kad esmu skaitījis, cik man bijušas partneres. Man šķiet, ka kādas sešas, ja rēķina no ceturtās klases līdz kamēr es beidzu dejot 25 gadu vecumā. Tas ir normāli, tas nav nekas.”

FOTO: No personīgā arhīva

Dejām ir bijuši dažādi nosaukumi laika gaitā. Kā tās pareizi saukt - par balles dejām, sporta vai modernajām?

“Viss patiesībā ir vienkārši,” viņš saka. “Sporta dejas ir tad, kad pāri sacenšas, trenējas un iet uz to, lai viņi sacenstos. Tās dejas, ko mācās, lai varētu dejot ballē, tām nosaukumi ir viesību dejas, sadzīves dejas, modernās dejas, balles dejas, sarīkojumu dejas. Varbūt ka ir vēl kaut kādas. Sarīkojumu dejas bija vairāk padomju laikā. Bet pats pirmais nosaukums, ko esmu atradis, ir viesību dejas.

1925. un 1926. gadā, pirms vairāk nekā 90 gadiem, tā Latvijas deju skolotāji sašķēlās. Viena daļa bija, kas braukāja pa Eiropu un mācījās, veda uz Latviju dejas, lai mācītu citus. Daļa jau bija sapratuši, redzējuši Eiropā, ka var sacensties, un visu to ieviesa Latvijā. Savukārt otra puse uzskatīja, ka nē, tās ir viesību dejas un viss. Nekādu sacensību tur nevar būt. Tā viņi sašķēlās.”

Kādreiz bija runa arī par to, ka sporta dejas būšot iekļautas olimpiādē. Cilvēki mēdz domāt, ka tā tāda māksla vien ir, bet tie, kas zina, slodze dejotājiem ir milzīga. “Tie ir novirzieni - sporta novirziens un otrs, pat nevaru pateikt, kāds ir otrs novirziens.” Ja sacenšas, tad ir sporta dejas, un ar to droši vien visu var izskaidrot.

FOTO: No personīgā arhīva

Deju pasaulē ar laiku ir notikušas lielas pārmaiņas. “Tērpi, viss ir kļuvis sarežģītāks. Tās kompozīcijas, ko kādreiz dejoja pieaugušie, tagad dejo jau juniori. Brīžiem skaties un liekas muļķīgi rumbā vai vēl kādā dejā redzēt bērniem tēlojam mīlas ainu, bet vecāki grib. Grib, lai sarežģī, lai ir interesantāk, lai bērnam neapnīk, un tad liek iekšā  pieaugušo lietas, un tas izskatās komiski. Tas ir mans vērtējums. Kad dejas ir kļuvušas tik sarežģītas, tad sākas strīds, kur jau ir akrobātika un kur ir deja. Deja nedrīkst kļūt par vingrošanu. Tad tā vairs nav deja.”

Treniņi vienmēr ir noslogoti, tāpat kā sacensības. Vaicāts, kāda ir profesionāla dejotāja ikdiena un cik liela ir viņa slodze, Aigars grimst pārdomās:

“Atceros, kā bija man, kāda bija ikdiena saistībā ar dejām. Bija 2. kurss, mācījos Jelgavā, tad sāku mācīt dejas Dobelē. Kā beidzās mācības, tā  braucu uz Dobeli, tur 2-3 stundas, skrēju uz autobusu, kur mani gaidīja vecmamma ar pankūkām. Iekāpu mikriņā, ēdu pankūkas, braucu uz Rīgu, uz VEF kultūras pili, uz savu treniņu. Beidzās treniņš, gāju turpat netālu, kur dzīvoja krusttēvs, pārgulēju nakti, septiņos no rīta - projām uz Jelgavu. Skaidrs, ka nekam citam laika nepaliek.”

FOTO: No personīgā arhīva

Runājam par to, ka sacensību rītos, brīvdienās, ļoti agri jāceļas un jāgatavojas. Īpaši daudz laika aizņem dejotājām sakārtot matus. “Tagad tas ir atsevišķs bizness, kur deju mačos brauc firmas. Man uz Grand Prix pieteikušās trīs firmas no ārzemēm un divas mūsējās, tātad - piecas. Firmas speciāli brauc uz mačiem, pat no Maskavas, taisīt frizūras. Dejotāji piesakās pie viņiem, un, ja nav viņa firma, viņš pat nebrauc uz mačiem. Viņiem vajag speciālas frizūras. Ir cilvēki, kas specializējas, un ir tāds pakalpojums.”

Kas bijuši veiksmīgākie Latvijas deju pāri? Viņš rāda deju katalogu, kur pa gadiem redzamas pāru izcīnītās vietas pasaulē, sākot ar 1992.gadu, no Baumaņiem līdz mūsdienām. “Kuru īpaši izcelt? Vakar bija viens, šodien ir cits. Ja jāizceļ viens šodien, tad acīmredzot Edgars Līnis un Elīza Ancāne (standartdejās), kuri dejos arī Baltic Grand Prix un kuri pasaules reitingā, ja nemaldos, ir 11.vietā. Latīņos (Latīnamerikas dejās) ir Marts Smolko un Tīna Bazikina. Meitene no Tallinas, kura sagāja kopā vienā pārī ar Martu. Viņi dejo profesionāļu līgā un ir otrie pasaulē. Baltic Grand Prix būs arī viņu demonstrējums. Viņus salīdzināt arī grūti, jo katrs ir savā nišā.”

FOTO: No personīgā arhīva

Arī deju pasaulē esot intrigas, viņš saka: “Kur nav intrigu? Tās ir visur. Gan tiem, kas rīko sacensības, ir savas intrigas, par dejotājiem man grūti pateikt, to es nezinu. Neesmu tajā vidē. Nezinu, vai tur griež kleitas un plēš kurpes, neesmu dzirdējis. Varbūt nav. Var gadīties, ka, deju pārim aizejot uz citu klubu, tam iepriekšējam ir dusma kaut kāda...”

Vērtēšanai ir pieci pamatkritēriji, pēc kuriem vērtē, ir sava secība, un kopā veidojas tas tēls, kas dejo, un tiesneši meklē atšķirības un labāko. Finālā katram pārim ir sava vieta. Nevar būt divas vienādas vietas. Tagad ir jauna sistēma, kuru cenšas ieviest. Tā vēl attīstās. Ir četri dažādi kritēriji. 12 tiesneši ir sadalīti pa četros blokos un katri trīs vērtē savu kritēriju. Kritēriji mainās katru dejjā. Nav viegli pārorientēties no vecās domāšanas uz šo, un šī jaunā vērtēšana nedod pārliecību, ka tā ir pareizia bet tā varbūt ir vecā cīņa ar jauno. Vērtēšana ir pietuvināta daiļslidošanai, kad pāris iepriekš nezina savas vietas. Ir bezgala daudz sporta veidu, kur tu nesaproti, kā veidojas rezultāts, - daiļslidošana un vingrošana, piemēram. Tas ir mīnuss, ka īsti nevar saprast, kas ir kas.”

“Kādreiz vietas rādīja pēc katras dejas, un tas bija ļoti interesanti skatītājam, savukārt dejotājiem, tiem, kam rāda pirmo vietu, tiem ir forši, ir dopings, bet, kam rāda sesto vietu finālā, viņš ir sagrauts un psiholoģiski nolikts.

Jaunajā sistēmā rāda punktu summu.”

FOTO: No personīgā arhīva

Par kurioziem gadījumiem Agars Svars stāsta, ka stāstīšanas vērts esot jau tas vien, kā viņš esot nokļuvis dejās: “Bija gadījums pirms 10 gadiem, kad mači bija Arēnā.

Vērtēšana tagad tiek apkopota datoros, ir programmas, kas rēķina, un reiz uzkārās datorsistēma. Pāri jau bija izvirzīti uz nākamo kārtu dejot, atkal uz nākamo, viss it kā kārtībā, bet paralēli daudzi pamana, ka tālāk tiek tādi pāri, kuriem nevajadzētu tikt. Netiek tādi, kam ir jātiek. Kaut kas nav riktīgi. Beigās atklājās, ka datorsistēma ir uzkārusies un visi rezultāti ir nepareizi. Toreiz grupā bija vairāk nekā 90 dalībnieku...

Tas viss atklājās, tika apturēti mači, skaidrs, ka liela  kļūda, divi paralēlie laukumi, un viens laukums ir noštopējies un vakara daļa vairs nevar normāli notikt, jo te nav pabeigušies mači. It kā viss būtu jāsāk no sākuma, bet tie, kas izkrituši, jau aizgājuši prom. Es nezinu, kā toreiz dzīvs paliku. Tas kaut kā beidzās. Biju pārliecināts, ka pie manis neviens vairs nebrauks. Bet viss atrisinājās.”

Cits gadījums: “Olimpiskajā sporta centrā, kad bija ziema, viss sasnidzis. Zāle pilna, un kaut kas bija ar elektrību. Tā jau ar gaismām jauda bija tik liela! Bija ģenerators katram gadījumam, un, protams, zālē pazuda gaisma, un ģeneratoru nevarēja palaist.”

Savulaik, braucot uz sacensībām Itālijā, bijusi problēma ar vīzām. “Divi autobusi, daudz dejotāju, bet vienam autobusam nav paspēts uztaisīt Austrijas tranzītvīzas. Mūs nelaida iekšā Austrijā. Tad mēs braucām apkārt ar abiem autobusiem - Slovākija, Ungārija, Slovēnija. Tur vīzu nevajadzēja. Tas bija pārdzīvojums.” Esot bijuši visādi gadījumi.

“Domāju, ka visiem var iemācīt dejot. Pie manis uz deju kursiem ir nākuši visādi cilvēki. Pa pāriem un pa vienam. Sievas atvelk vīru vai draudzene draugu. Viens vīrs bija pilnīgs lācis, bet pēc 2-3 gadiem viņš daudzmaz iemācījās.”

Vaicājot, ko Aigars darītu, ja viņa dzīvē nebūtu dejas, viņš nopūšas un saka: “Es negribu domāt par tādu variantu. Ja būtu dzīvē jālieto tas inženiera-mehāniķa diploms, gan jau būtu viss ok, bet viss sagrozījās tā, kā ir.”

Uz augšu