Intervija ar ārstu, kurš radīja "eitanāzijas sarkofāgu"
Piecas minūtes un tevis vairs nav

FOTO: Ekrānšāviņš no Vimeo video

Nīderlande eitanāziju legalizēja 2002. gadā, kas padarīja šo valsti par vienu no progresīvākajām attiecībā pret šo procesu. Savukārt 1996. gadā austrāliešu ārsts un eitanāzijas atbalstītājs Filips Ničke (Philip Nitschke) kļuva par pirmo ārstu, kas legāli administrēja nāvējošas injekcijas ievadi vienam no saviem pacientiem. Starptautiskajās diskusijās par eitanāziju viņš ir zināmākais un pretrunīgākais eitanāzijas atbalstītājs.

Nebūtu pārspīlēti Nički, kurš jau tiek dēvēts par Dakteri Nāvi, nosaukt arī par eitanāzijas guru. Viņš ir organizācijas “Exit International”, kas veicina brīvprātīgo eitanāziju, radītājs, kā arī pašnāvības rokasgrāmatas “The Peaceful Pill” autors.

Sākotnēji viņš par eitanāziju runāja tikai neārstējamu slimību kontekstā, tomēr vēlāk mainīja savas domas: viņš tagad uzskata, ka eitanāziju nedrīkstētu ierobežot kādi apstākļi vai kritēriji, jo katram indivīdam ir tiesības lemt par savu dzīvi.

FOTO: AFP / Scanpix

Pēdējos gados viņš ir pavadījis daudz laika, izstrādājot “Sarco” - ar 3D printeri izdrukājamu pašnāvības mašīnu, kas, kā saka pats ārsts, ļaus cilvēkiem mierīgi nomirt. Pateicoties šim izgudrojumam, Ničke ar saviem kolēģiem nokļuvis pamatīgas uzmanības vidū, tāpēc izdevuma “Tonic” žurnāliste Marjolēna de Jonga (Marjolein de Jong) pirms kāda laika nolēma uzdot ārstam dažus jautājumus par šo ierīci.

Ķersimies uzreiz pie lietas – ko jūs domājat par savu iesauku “Dakteris Nāve”?

Nu, pie tā pierod. Protams, es gribētu nedaudz jaukāku iesauku, tomēr tad man noteikti vajadzētu arī pievērsties kādai priecīgākai nodarbei.

Jā, jūs esat diezgan pretrunīga persona. Kā jūs kļuvāt ieinteresēts tieši šādā tēmā?

Patiesībā tā ir politiska lieta. Kad strādāju pie eitanāzijas legalizēšanas Austrālijā, es satiku ļoti daudzus cilvēkus, kas nebija fiziski slimi, tomēr vēlējās nomirt. Viena no tiem bija franču sieviete, akadēmiķe, kas plānoja nomirt 80 gadu vecumā. Nevis tāpēc, ka viņa bija slima, bet gan tāpēc, ka viņa uzskatīja, ka tas ir skaists laiks, lai dotos viņsaulē. Kad es sākumā atbildēju viņai ar skepsi, viņa atbildēja, ka man nav tiesību viņu tiesāt. Viņa teica, ka tas ir viņas lēmums, kas nav saistīts ar likumiem, kuriem es esmu piesiets kā ārsts. Daļēji pateicoties viņai, es mainīju savas domas un kļuvu pārliecināts, ka tiesībām uz nāvi ir jābūt katram saprātīgam cilvēkam.

Tas, pašsaprotami, ir visai pretrunīgs viedoklis. Kāds ir nopietnākais arguments, ko jums nācies atspēkot?

Visizplatītākais arguments ir tāds, ka nepastāv tāda lieta kā racionāla pašnāvība un vēlme nomirt rodas garīgas slimības rezultātā. Es tam nepiekrītu. Kāda vēlmi nomirt nevajadzētu censties ārstēt. Kāds cits arguments ir tāds, ka dzīve ir dāvana, par ko būtu jābūt pateicīgam. Mans pretarguments ir šāds: ja dzīve patiesi ir dāvana, tad cilvēkam ir ļauts šo dāvanu atdot prom, jo citādi tas ir lāsts, nevis dāvana.

Bet vai jūs zināmā mērā neesat atbildīgs un nepaskubināt cilvēkus veikt pašnāvību? Jūs tomēr tiem sniedzat tādu iespēju.

Es nedomāju, ka tas ir godīgi, jo, klau, es ticu, ka izvēlēties nāvi ir pareizi. Ja jūs man tagad teiktu, ka iesiet ārā nonāvēties, vai man jūs būtu jāaptur? Es tā nedomāju. Es ticu, ka jūs esat autonoma vienība, kas var brīvi lemt par savu dzīvi. Tas mani, protams, neiepriecinātu, tomēr tā ir jūsu izvēle. Šādos gadījumos es varu piedāvāt vienīgi iespēju nomirt mierīgi.

Bet vai jūs gadījumā nepamudināt cilvēkus veikt pašnāvību brīžos, kad bez jums viņš varbūt izvēlētos citu ceļu, piemēram, psihoterapiju?

To nekad nevar zināt. Varbūt cilvēki, kuri vēlētos nomirt, tad biežāk mestos zem vilciena riteņiem vai pakārtos. Cilvēks, kurš patiesi vēlas nomirt, bez manas ierīces izvēlētos brutālāku nāvi. Lielbritānijā pakāršanās ir viena no izplatītākajām pašnāvības metodēm. Cilvēki nezina alternatīvas, bet ir dzirdējuši, ka šī metode strādā labi, kā arī virve vienmēr ir pieejama. Es tikai gribu teikt, ka cilvēkam būtu jābūt iespējai nomirt mierīgi – vai nu ar “Sarco”, vai injekcijas palīdzību.

Ir cilvēki, kas neuztver “Sarco” pozitīvi, tomēr ir ļaudis, kas varētu iegūt no tā labumu. Piemēram, tas varētu būt kā drošības tīkls sirmgalvjiem, kas kļuvuši ļoti slimi. Apziņa, ka viņiem ir iespēja nomirt mierīgi un bez sāpēm, var sniegt tiem pēdējo prieka sajūtu dzīvē. Viņi zinās, ka tiem nav jāsper kāds izmisīgs solis, piemēram, jālec no augstceltnes vai jāmetas zem vilciena riteņiem.

Jūs uzskatāt, ka pašnāvība ir cilvēka tiesības. Tomēr kāpēc savā grāmatā “The Peaceful Pill” esat noteicis minimālo vecumu – 50 gadi?

Minimālais vecuma limits ir bieži apspriesta tēma. Mans personīgais uzskats ir tāds, ka pacientam ir jābūt pieaugušam un pie pilna saprāta, lai veiktu šādu lēmumu. Tiesa, ASV 2011. gadā šāds uzstādījums saņēma daudz kritikas. Es tiku apsūdzēts par to, ka izjūtu īpašu prieku, kad jauni cilvēki izvēlas veikt pašnāvību. Tieši tāpēc mēs noteicām vecuma limitu. Tas bija vienīgais veids, kā pierādīt, ka mēs neatbalstām pašnāvību starp jauniem cilvēkiem, tomēr tas nemaina manu filozofisko viedokli par šo tēmu.

VIDEO: FILIPS NIČKE PREZENTĒ EITANĀZIJAS IEKĀRTU "SARCO"

“Sarco” ļauj pacientam izvairīties no eitanāzijas procesa sākuma stadijām, kamēr ārsts tikai kalpo kā “vārtu sargs”. Vai ārsts tiešām ir nepieciešams? Tas nav līdzīgi kā es ieietu aptiekā un nopirktu kādus pašnāvības medikamentus bez receptes?

Pēc manām domām, ārsts nav nepieciešams, tomēr joprojām pastāv apstākļi, kas cilvēkam ir jāņem vērā, piemēram, pilns saprāts. To var noskaidrot īpašā tiešsaistes aptaujā. Nākotnē to varēs daudz efektīvāk un precīzāk par ārstu noteikt mākslīgais intelekts.

Jūs atbalstāt arī ideju, ka “Sarco” varēs izmantot cilvēki, kas sirgst ar depresiju. Vai viņi var saprātīgi pieņemt šo lēmumu?

Depresijas slimniekiem arī nepieciešams veikt testu, kas nosaka to garīgās spējas un stāvokli. Daudziem depresijas pacientiem joprojām ir spēja saprast, ka nāve ir paliekoša. Depresija nav izslēdzošais faktors, kad mēs runājam par “Sarco”. Tiesa, ja cilvēks ir tik slims vai depresijas nomākts, ka tas nespēj veikt testu, tad “Sarco” tam nebūs derīgs.

Vai jūs varat pastāstīt, kā tieši darbojas “Sarco”?

Pašu konteineru var izdrukāt ar 3D printeri. Tas izmanto šķidro slāpekli, ko var iegādāties pilnīgi legāli. Kad cilvēks ir apsēdies ierīcē, tajā sāk izdalīties slāpeklis. Pēc pusotras minūtes cilvēks sāk justies dezorientēts – līdzīgi kā sadzēries mazliet par daudz alkohola. Bet pēc vēl dažām minūtēm cilvēks zaudē samaņu. Pēc piecām minūtēm viņš ir miris. Vienīgais veids, kā kontrolēt ierīces darbību, ir no iekšpuses, tāpēc nav iespējams ar to kādu noslepkavot. Ir iespējams arī izvēlēties tumšu vai caurspīdīgu ierīces stiklu, tāpēc to var nogādāt sev vēlamajā vidē. Es ceru, ka ierīces rasējumi būs pieejami publiski 2018. gadā. Pirmā ierīce, visticamāk, tiks uzbūvēta Šveicē, jo tur ir radusies interese par to, kā arī tā būtu pilnīgi legāla.

Runājot par skatu un vidi, ko pacients var izvēlēties. Kādam skatam jūs pats dotu priekšroku savas nāves mirklī?

Es ar ierīci dotos uz Austrālijas ziemeļiem un “Sarco” novietotu tuksnesī saulrieta laikā. Tomēr, no otras puses, būtu diezgan sarežģīti uz turieni nogādāt slāpekli, jo tas ir tāls ceļš un slāpeklis slikti saglabājas.

Starp citu, nesen es saņēmu savus pirmos nāves draudus. Nezinu, vai tas bija kāds fundamentālists vai nelegālo eitanāzijas medikamentu tirgotājs.

Ja cilvēks, kurš atrodas “Sarco”, pēkšņi pārdomā, vai tajā ir kāda “panikas poga”?

Jā, tajā ir avārijas izeja, kas nekavējoties atveras, ja uz tās uzspiež. Tādā veidā ierīcē ieplūst skābeklis. Bet ir iespējams arī nospiest “stop” pogu.

Ko par jūsu uzskatiem domā jūsu ģimene?

Mana māte bija liela manu ideju atbalstītāja. Pēdējos savas dzīves gadus viņa pavadīja pansionātā, jo nespēja viena pati dzīvot mājās. Viņa ienīda pansionātu un vēlējās nomirt. Tiesa, viņa nebija slima, tāpēc šāda iespēja viņai tika liegta. Arī es nevarēju viņai palīdzēt, jo visi zinātu, ka es esmu nāves nesējs. Apziņa, ka pastāv izvēle, viņai būtu liels atvieglojums.

Vai jūs esat saņēmis nāves draudus no eitanāzijas pretiniekiem?

Pēdējo divdesmit gadu laikā, par laimi, esmu saņēmis tikai dažus nāves draudus. Kā jau minēju, nesen es saņēmu pirmo šāda veida vēstījumu, un es nezinu, kas bija cilvēks, kurš to sūtīja. Savukārt publiskos pasākumos mums ir augsta līmeņa apsardze.

Uz augšu