"Bobrovkas dvēsele", "Sibīrijas latviešu mamma"... Kā tikai nesauc šo sievieti, kura vairāk nekā 30 gadus strādā Bobrovkas jeb Augšbebru kultūras namā - ciemā, kura simt iedzīvotāji sarunājas latviski vai vismaz saprot latviešu valodu. Iepazīstieties - Olga Vakenguta, kura visu mūžu domā latviski par spīti tam, ka ir dzimusi Krievijā un Latviju pirmoreiz apciemoja pēc kāzām.

Ceļojuma laikā pa Transsibīrijas maģistrāli, apstājoties pieturvietās un braucot vilcienā, mēs savā starpā sarunājāmies latviešu valodā. Tā var apspriesties par tēmām, kas apkārtējiem nav jāzina. Piemēram, veikalā pārdevējs nekādi nesapratīs, vai jūs gatavojat nākamās intervijas jautājumus, vai arī spriežat par produktu cenu un svaiguma pakāpi.

Taču Bobrovkā tā nevar. Kādreiz šeit nebija pastāvīga veikala un iedzīvotājiem bija jāgaida, kad piebrauks "veikals uz riteņiem". Pateicoties vietējā individuālā komersanta pūliņiem, pirmās nepieciešamības preces ciemā tagad vienā vietā var iegādāties ik dienas.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

"Mums laikam vēl ūdens jānopērk," Mārtiņš man saka latviešu valodā.

"Kādu jums ūdeni - gāzētu vai negāzētu?" krievu valodā paprasa Bobrovkas veikaliņa pārdevēja.

"Kādreiz latviešu valoda šeit bija neoficiālā valoda - te dzīvoja gandrīz tikai latvieši. Kad es vēl biju jauna meitene, tad jaunatne savā starpā sarunājās latviski. Diemžēl mūsdienās tas daļēji ir zudis.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Šeit ir daudz jaukto laulību - latvietes apprecējās ar vietējiem igauņiem, vāciešiem, krieviem.

Valodas prasmes daļēji zudušas arī tāpēc, ka agrāk jaunās ģimenes dzīvoja kopā ar vecāko paaudzi un mazbērni runāja tajā valodā, kurā vecmāmiņa. Tagad Bobrovka ir pārkrievojusies, arī skolā māca tikai krievu valodā," skaidro Olga Vakenguta. Mūsu vizītes dienā viņai bija darīšanas Omskā, taču viņa izbrīvēja dažas minūtes, lai kultūras namā ar mums sasveicinātos.

Par pašu Bobrovkas ciemu, ko dēvē par "Sibīrijas mazo Latviju", un tā ikdienu mēs citreiz pastāstīsim plašāk. Pašlaik gribam uzsvērt tikai pašu svarīgāko - šeit dzīvo nevis represēto latviešu pēcnācēji, bet gan to latviešu, kuri labprātīgi pārcēlās vēl Stolipina laikos cariskajā Krievijā.

Katrs, kurš tur apmetās, saņēma trīs rubļus. Tolaik par tādu naudu varēja uzcelt māju.

Kādreiz te bija divi ciemi, bet pēc kolektivizācijas Bobrovka kļuva "kompaktāka" - tagad šeit ir aptuveni 50 mājas, kas izvietotas ciema centrālās un vienīgās ielas abās pusēs. Ielu tā arī sauc - "Centrālā".

  • Olga Vakenguta vairāk nekā 30 gadus pildīja Bobrovkas kultūras nama direktores pienākumus. Lielā mērā tieši pateicoties viņai šeit tika saglabātas latviskās tradīcijas un paražas.
  • Olga apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
  • Olgas Vakengutas priekšteči uz Sibīriju pārcēlās 1897.gadā.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

"Valoda saglabājas ģimenē. Mums šeit, Bobrovkā, liels atbalsts bija Rīgas televīzijas viesošanās 1991. gadā. Kopš 1998. gada mūs katru gadu apciemo skolotāji no Latvijas - šo gadu laikā te paviesojušies 14 vai 15 pedagogi. Papildus valodai viņi arī pastāstīja par latviešu kultūru, svētku tradīcijām, mācīja tautasdziesmas. Es no 1979. gada vadīju kultūras namu - gāju pie vecmāmiņām, mēs ar krievu burtiem pierakstījām latviešu tekstus un mācījāmies tos. Daudzas sievietes, kuras tagad strādā kultūras namā, pavisam mazas nāca pie mums uz mēģinājumiem. Tagad viņas pašas vada folkloras kopu," stāsta Vakenguta.

2001.gadā Latvijā notika Jura Podnieka studijas uzņemtās filmas "Viens ciems Sibīrijā" pirmizrāde.

Vietējie stāsta - daudzi no filmā redzamajiem cilvēkiem vairs nav starp dzīvajiem. 

Pateicoties kinolentei, daudzi pirmoreiz uzzināja par Bobrovku. Cilvēkiem radās interese, un "viss sagriezās". Olga Vakenguta nodibināja daudzus kontaktus, piedalījās pārrunās un rakstīja projektus, lūdzot ciemam piešķirt līdzekļus kultūras pasākumiem un skolas būvniecībai, noformēja nepieciešamos dokumentus.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

- Olga, jūs lieliski runājat gan krievu, gan latviešu valodā. Kādā valodā jūs domājat?

- Es domāju latviski. Visi vārdi manā galvā vispirms dzimst latviešu valodā, un tikai tad es tos pārtulkoju krieviski. Biju astoņus gadus veca, kad sāku mācīties pirmajā klasē. Tad  vēl nemaz nerunāju krievu valodā. Manas saknes ir latviskas un vāciskas. Bērnībā vācu valodu pratu labāk nekā krievu.

- Vai bieži esat Latvijā?

- Pēdējoreiz biju 2014.gadā. Bet vispār Latvijā pirmoreiz pabiju tikai pēc kāzām - aizbraucām ar laulāto draugu. Viņš ir vietējais, bobrovkietis, septiņus gadus strādāja par kluba vadītāju. Pēc kāzām aizgāja kolhozā un atdeva man savu darbu. Es mācījos Omskā, bet atgriezos dzīvot šeit - tā arī mēs šeit iedzīvojāmies. Bērni izauguši; jaunākā meita strādā Baltijas centrā Tarā. Vecākā meita dzīvo Omskā, strādā bērnudārzā un arī propagandē latviešu kultūru, pat bērnudārza izrādēm taisīja tautastērpus. Par sevi jāatgādina, sevi vajag popularizēt, jo zem guloša akmens ūdens netek.

Lai kas arī notiktu, ir jākustas. Bobrovkai lielu atspēriena punktu deva tas, ka 1997. gadā pie mums atbrauca Kembridžas Universitātes doktorants Roberts Ķīlis, vācot materiālus savai disertācijai par latviešiem Omskas apgabalā. Viņš rakājās arhīvos un saveda mūs visus ar apgabala amatpersonām. Tieši tajā laikā mēs rīkojām lielus svētkus - Bobrovkas simtgades svinības. Pie mums no Amerikas atbrauca vispasaules latviešu organizācija un Latvijas Kultūras ministrijas pārstāvji.

Tad arī uzcēla skolotāju māju, kura tagad stāv tukša, skolas ēku un šo kultūras namu, kurā pašlaik atrodamies. Pirms tam mēs sanācām kopā vecā, aukstā klubā, kur ziemā lupata piesala pie grīdas. 

Pie mums sāka braukt kori, muzikanti, kultūras darbinieki. Domāju, ka savu dzīvi neesmu nodzīvojusi velti. Priecājos, ka pēc manis daudz kas paliks. Tagad jauniešiem ir, kur iet, un ir, kur strādāt. No visiem 120 iedzīvotājiem klubā ir nodarbināti divi, vēl seši cilvēki nodarbojas ar tā uzturēšanu, skolā strādā vēl četri iedzīvotāji - ņemot vērā mūsu ciema mērogu, tas ir ļoti, ļoti daudz!

- Kādu jūs iedomājaties Bobrovku pēc desmit gadiem? Vai tā varētu kļūt par tūristiem nozīmīgu vietu? 

- Domāju, ka jā - tūrisms ir galvenais virziens. Uzskatu, ka nākotnē tikai tūrisms varēs nodrošināt mūsu ciema saglabāšanos. Pati esmu rakstījusi vairākus projektus. Šeit ir, ko parādīt, mums ir, ko pieteikt kultūras līmenī. Te varētu attīstīties gan gastronomiskais, gan kultūras tūrisms.

(Pie sevis nodomājam - ja vasaras atvaļinājumā gribas piedzīvot tādus Līgo svētkus, ko atcerēsies visu dzīvi, tad jāpērk aviobiļetes uz Omsku, no kurienes var nokļūt Bobrovkā. Ceļš nav no īsajiem, bet ir tā vērts.)

"Mums ir muzejs. Ir gan ko parādīt, gan pastāstīt.

Tā tauta, kura zaudē savu vēsturi, riskē pazaudēt pati sevi. Vēsture ir jāzina. Bez vēstures mēs nevaram," saka Olga Vakenguta.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

- Man ir tāda sajūta, ka jūs šeit - Sibīrijas plašumos - pret latviešu kultūru izturaties daudz uzmanīgāk nekā daudzi Latvijā dzīvojošie.

- Pirmkārt, viss saglabājas ģimenē. Jādzīvo draudzīgi, nevajag dalīties pēc nacionālās piederības un tamlīdzīgi, vairāk saskatīt visos cilvēkos labo, nevis meklēt negatīvo.

- Man šķiet, ka vislielākā atšķirība starp Krievijas latviešiem un Latvijā dzīvojošajiem ir tā, ka jūs esat aizrautīgāki, pozitīvāk raugāties uz lietām un nesūdzaties tik daudz, cik mēs.

- Kā es visiem saku - pat negatīvās lietās var ieraudzīt kaut ko labu.

Gribēju piebilst, ka būtu labi, ja tādas jomas kā sports un kultūra netiktu saistītas ar politiku. Lai mēs varētu aizbraukt uz Latviju un latvieši varētu atbraukt pie mums bez nekādiem politiskiem šķēršļiem.

Lai mēs varētu komunicēt, draudzēties ar Latvijas pilsētām un rīkot nometnes, kurās krievu bērni varētu sapazīties ar latviešiem. Tas paplašinātu viņu pasaules skatījumu.

Pašlaik Bobrovkā nav nemaz tik daudz bērnu - nepietiek, lai uzturētu skolu. Viņus ar autobusu ved uz blakus ciemu, kur ir vidusskola. 12 kilometru attālumā. Arī šofera dēls tur mācās.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Par Sibīrijas ciema iedzīvotāju savstarpējām attiecībām "Bobrovkas dvēsele" saka tā: "Visi cits citu pazīst, ir lietas kursā par visiem notikumiem. Ciems ir draudzīgs, grūtā brīdī visi nāks palīgā. Es to zinu no personīgās pieredzes - braucu darīšanās, gadījās nelaime, bet visi palīdzēja un atbalstīja. Cilvēki ir izpalīdzīgi, visiem ir savas aizraušanās. Gada aukstajos mēnešos mēs svētdienās rīkojam dāmu klubu - sievietes ada, meistares pin grozus.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Par to, kādas tēmas apspriež sieviešu klubā un kāpēc ne visas vietējās dāmas ir sajūsmā par Rīgas melno balzamu, lasiet nākamajos TVNET projekta "Koferis. Stacija. Krievija" rakstos.

Atgādinām, ka visa ceļojuma laikā rakstījām par saviem iespaidiem. Bet pats interesantākais vēl tikai priekšā. Sekojiet sērijas "Koferis. Stacija. Krievija" publikācijām portālā TVNET katru nedēļu!