Vēzis. Slimība, kas piekaļ pie gultas un izsūc dzīvību (1)

Ilustratīvs attēls Foto: Pixabay
Lauma Lazdiņa
, Ziņu redaktore / žurnāliste
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Vēzis. Slimība, kas ik gadu dzēš miljoniem cilvēku dzīvību. Slimība, kas nešķiro cilvēkus ne pēc tautības, ne ādas krāsas, ne maka biezuma. Slimība, kas praktiski veselu cilvēku var izdeldēt, piekalt pie gultas un izsūkt viņam dzīvību. Un tomēr ir cilvēki, kuri ar ārstu palīdzību ir izcīnījuši uzvaru pār šo smago slimību un pilnvērtīgi atgriezušies dzīvē. Kas ir izšķirīgie faktori cīņā ar vēzi? Ko mēs zinām par šo slimību un kā rīkoties, dzirdot diagnozi “vēzis”?

“Man bija 29 gadi, kad man diagnosticēja krūts vēzi,” stāstu atklāti iesāk 36 gadus vecā Zane (vārds mainīts). “Tieši pirms vēža atklāšanas dzīve likās pašā plaukumā - kabatā bija Latvijas Universitātes diploms, strādāju foršu darbu valsts pārvaldē, nesen biju apprecējusies, ar vīru kopā sapņojām par savu māju. Arī bērni bija ielikti “piecgades plānā”, taču, kā saka, “ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem”.  

Īsi pirms savas 29. dzimšanas dienas, kas ir martā, labajā krūtī sataustīju dīvainu sabiezējumu. Tādu kā bumbuli... Neesmu nekāds “ārstu cilvēks”, pie dakteriem eju tik reti, cik vien iespējams, tādēļ arī šoreiz nekādu paniku necēlu.

Par krūts vēzi pat neiedomājos, jo pat nepieļāvu ne mazāko iespēju, ka ar mani kas tāds varētu notikt. Naivi ticēju, ka ar laiku tas bumbulis pāries pats no sevis. Nepārgāja.

Kad beidzot saņēmos aiziet pie ārsta, ģimenes ārste bija teju vēkšpēdus, uzzinot, cik ilgi esmu vilcinājusies. Mani aizsūtīja uz pārbaudēm, kur uzzināju, ka man ir krūts vēzis otrajā stadijā. Audzēja diametrs - 2,5 centimetru. Kā pa miglu atceros ārsta tālākos norādījumus, bet galvā dunēja viena vienīga doma: “Johaidī, es taču nomiršu!”

Nenomiru. Audzēju izgrieza, krūti noņēma, tam sekoja ķīmijterapija,” sausi saka Zane. “Es negribu iedziļināties, ko pārdzīvoju ķīmijterapijas laikā. Vien varu pateikt, ka dažreiz pieķēru sevi pie domas, kā labāk būtu, ja manis nebūtu. Kam es tāda vajadzīga?

Ne matu, ne krūts, izdēdējusi kā ģindenis. Kauns bija uz sevi skatīties spogulī. Kad pie manis uz slimnīcu atnāca vīrs, centos uz viņu neskatīties, dzinu ātrāk projām, aizbildinoties ar nogurumu. Negribēju, lai viņš mani redz tik neglītu. Viņš allaž bija lepojies, ka viņam ir tik skaista sieva.”

“Ķīmijterapija noslēdzās veiksmīgi. Vēža šūnas tika nogalinātas, taču līdz ar tām tika nokautas ne mazums veselo šūnu. Atkopšanās process prasīja ilgu laiku, taču pats svarīgākais bija iemācīties dzīvot pa jaunam. Lēnām sāka ataugt arī mati. Jūs pat nevarat iedomāties, kas tas ir par prieku ieraudzīt, ka tev atkal sāk veidoties skropstas! Vīrs bija ļoti atbalstošs. Viņš pieņēma manu jauno ķermeni, mācīdams arī man to pieņemt un mīlēt. Valkāju krūts protēzi. Tāds bija mans un vīra kopējais lēmums,” klusi saka Zane.

Jāpiebilst, ka sievietēm, kas cīņā ar vēzi zaudējušas krūti, ir iespējams veikt krūts rekonstrukciju. Atjaunotā jeb rekonstruētā krūts  gan formas, gan izskata ziņā ir ļoti līdzīga dabīgajām krūtīm.

Saskaņā ar Veselības ekonomikas centra datiem Latvijā saslimstība un mirstība no krūts vēža ieņem pirmo vietu starp visiem ļaundabīgajiem audzējiem sievietēm; krūts vēzis ir galvenais priekšlaicīgas nāves cēlonis sievietēm 35 - 64 gadu vecumā.

Diemžēl šobrīd aptuveni 35% ļaundabīgo krūts audzēju tiek konstatēti novēloti, respektīvi, slimības III – IV stadijā. Tomēr jāpiebilst, ka, konstatējot krūts vēzi I stadijā, iespēja izārstēties ir ļoti augsta - 95%.

Bez krūts vēža veida pastāv virkne citu audzēju: ādas, aknu, balsenes, dzemdes, kaulu, kuņģa, nieru, olnīcu, plaušu u.c.  Patiesībā vēzis var rasties jebkurā organisma apvidū, un no saslimšanas nav pasargāts neviens.

Kā rodas vēzis? Kā skaidro Slimību profilakses un kontroles centrs, parasti šūnas cilvēka organismā aug un dalās, lai veidotu jaunas šūnas, tikai tad, kad tas nepieciešams organismam. Šis process palīdz saglabāt veselību.

Taču dažreiz šūnas tomēr aug un dalās, lai arī tas nav nepieciešams ikdienišķo procesu nodrošināšanai. Šīs nevajadzīgās šūnas veido audu masu - audzēju. Audzēji mēdz būt labdabīgi un ļaundabīgi.

Labdabīgie audzēji nav vēzis. Tos var izoperēt, tie neizplatās uz citām ķermeņa daļām. Ļaundabīga audzēja gadījumā šūnas aug un dalās nekontrolēti, tās var bojāt apkārtējos audus un izplatīties uz citiem orgāniem. Ja audzējs izplatās no vienas ķermeņa daļas uz citām, to sauc par metastāzēm.

Vēža rašanās iemesli lielākoties nav zināmi, taču ir daļēji izpētīti cēloņi, kas rada lielāku vēža iespējamības risku. Riska faktori ir vecums, ģimenes slimību vēsture, smēķēšana, tieša saskare ar radiāciju un specifiskām ķimikālijām u.c.

Kā norāda Latvijas krūts slimību asociācijas prezidents un pieredzējušais ķirurgs onkologs Dr. Andrejs Srebnijs, pateicoties sabiedrisko organizāciju, tostarp onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” darbam un aktīvai onkologu iesaistei, cilvēki kļuvuši zinošāki par vēzi.

Tomēr jāatzīst, ka, par spīti sabiedrības izglītošanas centieniem, joprojām ir daļiņa cilvēku, kuri paniski baidās no tradicionālās medicīnas un akli tic, ka vēzi var uzveikt, dzerot urīna uzlējumus, apmeklējot dziedniekus un lāstu noņēmējus, kā arī ņemot talkā pavisam apšaubāmus paņēmienus, piemēram, tā saukto Ševčenko metodi, kas ietver “ārstēšanu” ar eļļu un šņabi.

Dr. Srebnijs stāsta, ka viens no izplatītākajiem mītiem netradicionālās medicīnas atbalstītāju vidū ir, ka ķīmījterapija organismā iznīcina pilnībā visu. Balstoties uz šādu mītu, daži onkoloģiskie pacienti izvēlas vieglāku terapiju, kas, lai gan mazāk kaitē ķermenim, mazāk kaitē arī pašam audzējam.

Kā skaidro ārsts, onkoloģisko pacientu  izmisums un vēlme ķerties pie ikviena salmiņa ir saprotami.

“Neviens cilvēks nav gatavs tam, ka ar viņu notiks nelaime,” saka Dr. Srebnijs, piebilstot, ka pacientiem ir arī  jāsaprot, ka vēzi, tāpat kā visas slimības, vajag ārstēt, un, dodot priekšroku netradicionālai medicīnai, vienkārši tiek zaudēts jau tā dārgais laiks.”

Dr. Srebnijs pauž nožēlu, ka arī ārstu vidū atrodami neefektīvu metožu piekritēji, kuri onkoloģiskajiem pacientiem izraksta homeopātiskus līdzekļus. Diemžēl Latvijā ir arī atrodamas iestādes, kuras onkoloģiskajiem pacientiem sola izārstēšanu ar nepierādītām “brīnummetodēm” un uz kurām izmisušie vēža slimnieki nereti uzķeras.

“Galvenā problēma ir tā, ka cilvēkiem nereti nav morālās gatavības uzņemt diagnozi “vēzis” kopā ar visām no šīs diagnozes izrietošajām sekām”, secina Dr. Srebnijs.

Vaicāts, vai mūsdienās cilvēki vairāk slimo ar vēzi nekā kādreiz vai arī šai slimībai šodien tiek pievērsta pastiprinātāka uzmanība nekā agrāk, Dr. Srebnijs pauž atbalstu otrajam apgalvojumam.

“Mūsdienās cilvēkam ir vairāk informācijas, tāpat arī mediķi un dažādas biedrības par vēzi runā aktīvāk nekā agrāk,” saka ārsts. Arī riska grupas tiek uzrunātas aktīvāk. Katra sieviete Latvijā vecumā no 50 līdz 69 gadiem reizi divos gados saņem uzaicinājuma vēstuli no Nacionālā veselības dienesta (NVD) veikt krūšu pārbaudi ar mamogrāfijas metodi, un, kā norāda ārsts, sieviešu atsaucība uz aicinājumu atnākt pārbaudīties lēnām pieaug.

Taču ārsts piebilst, ka pēdējo 20 gadu laikā globāli ir mazliet pieaugusi arī saslimstība ar vēzi, un tas skaidrojams ar populācijas novecošanos. “Onkoloģiskās saslimšanas vairāk raksturīgas pusmūža un vecāka gada gājuma cilvēkiem,” saka ārsts.

Vaicāts par vēža saslimstības tendencēm, Dr. Srebnijs norāda: Latvija lēnām pāriet no padomju dzīvesveida uz Rietumu dzīvesveidu, kas radījis pārmaiņas arī onkoloģisko slimību struktūrā. Pēdējo 20 gadu laikā pieaugusi saslimstība ar resnās un taisnās zarnas vēzi, taču sarukusi, piemēram, saslimstība ar kuņģa vēzi.

Tas daļēji skaidrojams ar ēšanas paradumu maiņu - kādreiz krietni vairāk patērējām marinētus, sālītus un kūpinātus ēdienus, taču, to patēriņam mazinoties, sarucis arī kuņģa vēža pacientu skaits. Tikmēr pieaudzis dažādu taukvielu patēriņš, un taukvielas ir riska faktors kolorektālajam jeb zarnu vēzim.

Ārsts secina, ka 21. gadsimtā ar vēzi cīnāmies sekmīgāk kā jebkad agrāk un, medicīnai progresējot, izredzes uzveikt vēzi nākotnē tikai pieaugs.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu