Vēzis. Slimība, kas ik gadu dzēš miljoniem cilvēku dzīvību. Slimība, kas nešķiro cilvēkus ne pēc tautības, ne ādas krāsas, ne maka biezuma. Slimība, kas praktiski veselu cilvēku var izdeldēt, piekalt pie gultas un izsūkt viņam dzīvību. Un tomēr ir cilvēki, kuri ar ārstu palīdzību ir izcīnījuši uzvaru pār šo smago slimību un pilnvērtīgi atgriezušies dzīvē. Kas ir izšķirīgie faktori cīņā ar vēzi? Ko mēs zinām par šo slimību un kā rīkoties, dzirdot diagnozi “vēzis”?
“Man bija 29 gadi, kad man diagnosticēja krūts vēzi,” stāstu atklāti iesāk 36 gadus vecā Zane (vārds mainīts). “Tieši pirms vēža atklāšanas dzīve likās pašā plaukumā - kabatā bija Latvijas Universitātes diploms, strādāju foršu darbu valsts pārvaldē, nesen biju apprecējusies, ar vīru kopā sapņojām par savu māju. Arī bērni bija ielikti “piecgades plānā”, taču, kā saka, “ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem”.
Īsi pirms savas 29. dzimšanas dienas, kas ir martā, labajā krūtī sataustīju dīvainu sabiezējumu. Tādu kā bumbuli... Neesmu nekāds “ārstu cilvēks”, pie dakteriem eju tik reti, cik vien iespējams, tādēļ arī šoreiz nekādu paniku necēlu.
Par krūts vēzi pat neiedomājos, jo pat nepieļāvu ne mazāko iespēju, ka ar mani kas tāds varētu notikt. Naivi ticēju, ka ar laiku tas bumbulis pāries pats no sevis. Nepārgāja.
Kad beidzot saņēmos aiziet pie ārsta, ģimenes ārste bija teju vēkšpēdus, uzzinot, cik ilgi esmu vilcinājusies. Mani aizsūtīja uz pārbaudēm, kur uzzināju, ka man ir krūts vēzis otrajā stadijā. Audzēja diametrs - 2,5 centimetru. Kā pa miglu atceros ārsta tālākos norādījumus, bet galvā dunēja viena vienīga doma: “Johaidī, es taču nomiršu!”