Gleznotājs Rūdolfs Pinnis saka - es esmu Aiviekstes vilnis, uzaudzis pie gleznainās upes Lubānā. Nācis pasaulē 1902. gada 11. oktobrī Jaunlubānas Robežmuižā kokamatnieka Jāņa Piņņa un mājsaimnieces Ilzes Pinnis ģimenē. Aiviekstes viļņi dzīves sākumā ir mierīgi, lēni, līdz pamazām dzīves gaitā noved pie dramatiskiem, brāzmainiem viļņiem vai pat bangām. Līdzībā to var teikt par mūža nogalē radītajām lielformāta abstraktajām gleznu kompozīcijām. No saulainām Latvijas ainavām, klusajām dabām, dažubrīd arī pa portretam, līdz spēcīgu krāsu piepildītajām divdesmitā gadsimta 80.-90. gadu varenajām kompozīcijām. Portretos parasti attēloti tuvinieki, ģimenes locekļi un tuvi draugi, arī pašportreti, kas gan vairāk tapuši agrīnā periodā.

Ģimenē no pieciem bērniem Rūdolfs ir pats jaunākais. No četriem brāļiem un vienas māsas desmit gadus vecākais brālis Eduards jau Rūdolfa bērnībā kļuva par viņa dzīves vadītāju. Viņš agri uztvēra jaunākā brāļa tieksmi pēc mākslas un dažādos veidos Rūdolfam palīdzēja. Piemēram, 14 gadu vecumā aizveda viņu uz Pēterburgu un parādīja kolosālo Ermitāžas muzeju. Iespaidi kļuva liktenīgi Rūdolfam, un viņš jau šajā agrīnajā vecumā saprata savu mākslas aicinājumu.

Rūdolfs kā jauneklis piesakās Vilhelma Purvīša tikko kā dibinātajā Mākslas akadēmijā un iztur iestājpārbaudījumus. Bet diemžēl pienākuši kara dienesta gadi, un viņu iesauc brīvās Latvijas armijā jau pēc pirmā mācību semestra.

Vēlāk Aiviekstes viļņi aizšūpoja Rūdolfa dzīvi līdz gleznotāju Mekai - Parīzei, jau Sēnas viļņos. Tur jaunais mākslinieks satika savu mūža mīlestību un mūzu - latviešu meiteni Elvīru, arī jauno mākslinieci. Abi kopā Parīzē mācījās un strādāja desmit skaistākos jaunības gadus, kā vēlāk stāstīja pats meistars. Rūdolfs un Elvīra uz mūžu iemīlēja Franciju un franču kultūru, kas ir pamatā visai viņa mākslas koncepcijai. Arī izteikti latviskās ainavās ir nolasāma franču mākslas stils.

Lielu vietu Rūdolfa mākslā ieņem sievietes tēls. Sievietes smalkā būtība, ārējais daiļums un iekšējais trauslums - šīs īpašības ir izpaudušās Rūdolfa mākslā kā skanīgs akords visa mūža garumā. Gan personīgā dzīvē, gan arī īpaši aktīvi aktu gleznojumos un daudzos plikņu zīmējumos ar zīmuli vai ogli.

Arī sabiedrībā Rūdolfs vienmēr īpaši smalki izturējās pret dāmām, par ko bieži vien vēlāk atgādināja viņa paaudzes un jaunākas sievietes kā galantuma paraugstundu. Dzīvojot sabiedriski aktīvi, viņš vēlākos gados Rīgā bieži piedalījās mākslinieku savienības sabiedriskajos pasākumos un izstāžu atklāšanās, kur izcēlās ar savām smalkajām manierēm. Bet citreiz gluži pretēji, kā jau Aiviekstes vilnis - kļuva bargāks, aizstāvot kādu savu mākslas ideju visai augstos toņos.

Atgriešanās Rīgā 1939. gadā bija būtisks lūzums abu mākslinieku dzīvē. Negaidītā karadarbība, pēkšņi slēgtās starpvalstu robežas, absolūti cita, uzspiesta ideoloģija dzimtenē - tas viss pagrieza Rūdolfa Piņņa dzīvi un mākslu citā tecējumā. Abu okupāciju gadi Latvijā bija pat reāli bīstami Rūdolfa dzīvībai. Smagi pārdzīvojumi pēc neveiksmīga mēģinājuma nokļūt atpakaļ Parīzē 1945. gadā. Tur palika dzīvoklis ar apmēram 300 gleznām, kas tika atstātas uz īsu ciemošanās laiku pie vecākiem Rīgā. Visas diemžēl pazudušas bez vēsts. Latvijā nācās izturēt fašistu pratināšanas, cietumu, izsūtījumu uz Vorkutu.

Sākās lielais ciešanu laiks. No visām pusēm netaisnība, personības ignorēšana, pelēcība dzīvē un trūkums; trūkums it visā, gan praktiskajā dzīvē, gan domāšanā, kas savukārt tika valdošās totalitārās varas uzspiesta.

Bet Rūdolfa mākslā tam visam ir spēcīga pretdarbība. Neskatoties uz tumšo noskaņu Latvijā, Rūdolfs Pinnis glezno spoži spilgtām krāsām savas Latvijas ainavas, Rīgas skatus. Viņš ar savu brīvo garu stāv pretī nospiedošajai komunistu ideoloģijai. Oficiālā Mākslinieku savienība nostājās pilnīgā opozīcijā gleznotājam Pinnim. Viņu nolamā par formālistu, kas ir neatbilstoši pieprasītajam - tā saucamajam sociālistiskajam reālismam mākslā. Notiek morāla un mākslas cīņa daudzu gadu garumā. Bremzēta iespēja izstādīties, netiek iepirkti darbi. Jāmeklē citi avoti iztikai. Piņņa attiecības ar oficiālo Mākslinieku savienību bija  paradokss, jo viņš taču bija viens no Mākslinieku savienības dibinātājiem 1940. gadā! Sākot no nicinošas noraidīšanas, bez iespējām izstādīties, līdz cildinošiem panākumiem un lielai autoritātei mūža otrajā pusē. Rūdolfs Pinnis kļuva tā īsti pazīstams tautā tikai ap 1970. gadiem. Tad arī pirmie augstie valsts apbalvojumi un Tautas mākslinieka tituls.

Meklējot jaunas vietas gleznošanai dabā, viņš piecdesmitajos gados nonāca Siguldā. Aiviekstes un Sēnas viļņi viņu atšūpoja līdz Gaujas krastiem. Rūdolfs kopā ar ģimeni pavadīja vairākas vasaras Gaujas krastā “Mucenieku” mājās, kur bieži viesojās pazīstami tā laika dzejnieki un rakstnieki. Pinnim bija tuva dzeja, arī pats šad tad ko pierakstīja. Un tā Gaujas krastos radās draudzība ar dzejnieku Pāvilu Vīlipu, literatūrkritiķi Kārli Krauliņu, aktieri Vili Ķimeli un citiem. Izveidojās pašu nosaukta bohēmiska draudzība - Trīs musketieri, kuri bieži pavadīja laiku dzīvespriecīgās sarunās, pildītās ar vētrainu humoru. Gaujas ainavās vēl spožāk un mirdzošāk uzliesmoja R. Piņņa palete. Apkārtnē bieži skanēja latviešu tautasdziesmas pašu un viesu, īstenu koristu izpildījumā. Vēl nebija sākušies magnetofona un radio kā dziedāšanas piepalīgu laiki. Pietika ar dabas dotajiem spēkiem. Šī pašu dziedātā tautasdziesma, jau tad - 50. gadu otrā pusē - sāka skanēt arī Rūdolfa gleznās, kas nākamajās desmitgadēs izvērtās speciāli tautasdziesmai radītajās lielformāta kompozīcijās.

Upes kā glezniecības objekts jeb iedvesma jauniem darbiem Rūdolfam bija nepieciešamas. Vēlākos gados notika braucieni ar laivu pa Pededzi kopā ar māksliniekiem Egonu Cēsnieku, citreiz ar Oļģertu Jaunarāju. Upes bija svarīgas ne tikai ainaviskā skatījumā, bet arī kaislīgai makšķerēšanai. Zivis viņš mīlēja.

Gleznu radās arvien vairāk. Atgriešanās Rīgas dzīvoklī ar kārtējo gleznu guvumu izvērtās sava veida svinīgā mājas ceremonijā ģimenes vidū. Sievai un meitai bija pilnīgā mierā jāsēž uz dīvāna, kamēr pats mākslinieks lēnām, citu pēc citas lika priekšā abām skatītājām jaunradītos darbus. Katrs bija jāapskata ļoti uzmanīgi, jo viņš gaidīja komentārus. Elvīra neskopojās ar prieka saucieniem par kārtējiem jaunumiem, jo bija galvenā mudinātāja uz jauniem mākslinieciskiem meklējumiem Rūdolfa glezniecībā. Bet nedod dies, ja vienai no mums šīs nesteidzīgās ceremonijas laikā uznāca klusa žāva — tad notika bargs dusmu izvirdums: “Es, lūk, strādāju, bet jūs abas guļat!” Te jāpiezīmē, ka, atgriežoties no plenēriem, gleznu skaits bija ievērojams. Rūdolfs gleznoja strauji, tvēra momenta iespaidus dabā, citreiz dienā viņš spēja uzgleznot pat trīs darbus, pie tam visus kvalitatīvus. Viņš pats vienmēr atkārtoja — mākslinieks nedrīkst kopēt pats sevi, ir jāmeklē jaunas izteiksmes! Tieši spēja atrast jaunus izteiksmes veidus, jaunas formas visas dzīves garumā - tas bija Rūdolfa talanta spēks.

Šādas kopējas darbu apskates, sava veida pirmās izvērtēšanas, mākslinieku uzmundrināja pēc ceļa grūtībām, laivojot pa upēm, braucot ar vilcieniem, stiepjot rokās smago glezniecības aprīkojumu. Vieglās automašīnas tajā laikā vēl retums, šo luksusu Pinnis dabūja izmantot ļoti reti.

Cita ļoti ievērojama tēma Rūdolfa glezniecībā ir mežu tēli, kā viņš pats nosauca šīs suverēni stāvošās ainavas. Ar Elvīras svētību viņš kļūst lauku viensētas īpašnieks Kurzemē. “Bērzkalni” atrodas dzejiski pilnskanīgā, Latvijai raksturīgā ainavā, netālu tek Abava. Mājai tuvu ir sens un dižs mežs. Tur arī top lielie mežu tēli daudzu gadu garumā. Šim ciklam bija ārkārtīgi liela piekrišana no skatītāju puses. Piņņa mežu tēli ir daudzās latviešu mājās un muzejos.

Tomēr vēlākos gados parādījās zināmas sadzīves ērtības - visā toreizējā Padomju Savienībā Mākslinieku savienībai piederēja radošā darba nami, kas nedaudz atgādināja sanatorijas dzīves apstākļus. Ar īpašu valdes norīkojumu varēja doties uz divu mēnešu gleznošanu. Rūdolfs saņēma ceļazīmi uz radošo namu Krimā, Gurzufas pilsētiņā. Tur tapa plaša sērija Krimas ainavu un paralēli notika veselības atjaunošana.

Atjaunošanās notika ne tikai fiziskā plāksnē, bet arī caur brīnišķiem draugiem - jaunības spēka avotiem, kuri novērtēja meistara Piņņa glezniecības oriģinālo tvērumu.

Te liela nozīme tā laika jaunajiem talantiem - Jurim Jurjānam, Maldai un Ivaram Muižuļiem, Helēnai un Ivaram Heinrihsoniem.

Daudzi jaunie mākslinieki ir bieži viesi Rūdolfa Vaļņu ielas darbnīcā un vēlāk piešķirtajā Ieriķu ielas modernajā darbnīcā. Rūdolfs augstu cienīja jaunos māksliniekus un ar tiem labi sapratās.

Paralēli sabiedriskajai dzīvei tapa plašs gleznu kopojums, kas izvērtās vairākkārtējās personālizstādēs Rīgas pils muzejā (Aizrobežu mākslas muzejā) un Valsts mākslas muzejā. Viena personālizstāde norisinājās arī Maskavā, kas bija ievērojams notikums mākslinieka dzīvē 60. gados. Vēlāk, kļūstot aizvien populārākam māksliniekam, Rūdolfa darbus iepirka slavenās mākslas krātuves - Tretjakova galerija Maskavā, Ludviga muzejs Ķelnē, Kunsthalle Hamburgā u.c.

Mūzika. Klasika. Bahs. Mocarts. Bēthovens. Tā bija Rūdolfa skaņu pasaule, kas bieži vien pavadīja gleznošanu Ieriķu ielas gaišajā darbnīcā, kad jau gadu skaits neļāva doties plenēros. Mūziku viņš ļoti mīlēja, tāpat kā dzeju un literatūru. Teātri mazāk. Turp devās Elvīra viena pati. Bet abi kopā bieži gāja uz klasiskās mūzikas koncertiem Lielās Ģildes zālē. Tika apjūsmoti talantīgie pianisti Svjatoslavs Rihters un Vens Klaiberns. Kad koncertēja ārzemju mūziķi, Rūdolfs centās iepazīties ar viņiem un parunāties par mākslas jaunumiem citviet pasaulē.

Pēc ilgi un smagi izcīnītās atļaujas doties uz Parīzi meklēt savus pazudušos darbus, Rūdolfs 1972. gadā nokļūst Parīzē. Pēc atgriešanās no Francijas viņš rada vēl vienu slavenu gleznu ciklu - Parīzes logi. Emocionāli sakāpināts šajā ciklā ir ainavas un klusās dabas rotaļīgs savienojums. Mežu tēli, Parīzes logi, ziedu kompozīcijas un citi Rūdolfa darbi nes sevī spēcīgu enerģētiku. Uz tiem skatoties, neviļus rodas prieks, laimes izjūta. Par to ir liecinājuši daudzi skatītāji. Telpa, kurā pie sienas atrodas kāda Rūdolfa glezna, ir piepildīta ar dzīvesprieku un vitālu spēku.

Pamazām iestājās ideoloģiski brīvāks režīms arī Latvijā. Mākslinieki bija vieni no pirmajiem brīvas domas nesējiem tautā. Uz Rīgu brauca ārzemju viesi. Tos veda pie modernākajiem māksliniekiem, arvien biežāk arī pie Rūdolfa. Arhitekts Māris Gundars, veidodams interjeru jaunuzceltajā televīzijas studijā Zaķu salā, pasūtīja Pinnim speciālu lielformāta triptihu. Mākslinieks jutās gandarīts par arhitekta izvēli un ļoti cītīgi, salīdzinoši īsā laika posmā, uzgleznoja pasūtījumu. Trīs lielie audekli vairākus sākuma gadus greznoja televīzijas studijas otrā stāva vestibilu, bet… TV vadībai trūka izpratnes par mākslas klātbūtni savās telpās, un tos vairs tur neredzēt. Toties Nacionālā mākslas muzeja krātuvēs ievērojamā skaitā laimīgi glabājas labākie no labākajiem Rūdolfa Piņņa meistardarbiem. Mākslinieku savienības krātuves muzejā atrodas īpaši vērtīgas Rūdolfa Piņņa gleznas, kuras laiku pa laikam savienības telpās izstāda apskatei.

Laika gaitā ir izdotas trīs grāmatas ar Rūdolfa gleznu reprodukcijām, viņa paša monogrāfiju ieskaitot, arī lielisks simtgades piemiņas izstādes katalogs latviešu un franču valodā. Bet padziļināta Rūdolfa Piņņa glezniecības pētījuma joprojām nav. Gaidām autoru!

Dzīves dati - dzimis 1902. g. 11. oktobrī Jaunlubānā, miris 1992. g. 21. oktobrī Rīgā.

Skilla Pinnis-Rikarde, Rīgā, 2017. gada rudenī.