Gruzīnu gleznotājs Nugzars Kakhiani (Nugzar Kahiani, dzimis 1952. gadā) savu ceļu uz mākslas pasauli sāka Nikoladzes Mākslas koledžā dzimtajā Gruzijā un turpināja prestižajā, bet grūti iekarojamā Sanktpēterburgas Muhinas vārdā nosauktajā mākslas institūtā - metālmākslas nodaļā. Labi apguvis šo nozari un arī citas disciplīnas - kā zīmēšanu un gleznošanu, mākslinieks par savējo izvēlējās glezniecību un iekļāvās Pēterburgas gleznotāju saimē, piedalīdamies izstādēs Krievijā un ārzemju galerijās.

Muhinas institūts, kura vecais nosaukums kopš cara laikiem bija barona Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola, arī latviešu mākslai devis virkni mūsu mākslas meistaru, piemēram, Jāni Kugu, Kārli Miesnieku, Oto Skulmi, Emīlu Melderi, Gustavu Šķilteru, Sigismundu Vidbergu un daudzus citus.

Nugzars Kakhiani toreiz to nezināja, taču Latvijas galvaspilsētu Rīgu, jaunībā pirmoreiz to ieraugot, novērtēja kā vienu no skaistākajām Eiropas pilsētām.

Un liktenis bija lēmis viņam jau kā pieredzējušam meistaram kopā ar ģimeni apmesties Rīgā uz dzīvi un pamazām iekļauties Rīgas un Jūrmalas mākslinieku kopienā.

Ilgstoši radoši kontakti Nugzaram Kakhiani izveidojās ar galeriju-antikvariātu „Antonija”.

Mākslinieka palete ir dzidra, krāsaina, daudzveidīga. Ar paletes nazi viņš rūpīgā apdarē un harmoniskā krāsziedā izveido vizuālo ietvaru savām gleznieciskajām iecerēm, kas lielākoties balstītas sadzīvisku situāciju trāpīgos vērojumos ar zināmu stilizācijas devu un humora klātbūtni. Viņš bieži izvēlas kvadrātam tuvu taisnstūra formātu, kas ļauj izveidot noapaļotu, noslēgtu kompozīciju, neizslēdzot dekoratīvus efektus tipāža raksturojumā („Meitene ar ziediem”, ”Cirka princese”, „Sarkanais papagailis”).

"Par Nugzara Kakhiani gleznu saturisko un vizuālo pusi mākslas vērtētājiem (arī man) ir izveidojies noteikts, stabils priekšstats, jo autoram ir patstāvīgs rokraksts un tēmu loks," raksta "Antonija" vadītājs Norberts Sarmulis. "Kā jau dienvidnieks – viņš mīl un ataino kalnu ieleju augļu dārzus ar bumbieru, persiku un cidoniju reibinošo aromātu, tāpat lavandu lauku violeti sārto mirdzumu. Dažkārt mākslinieka doma traucas vēl tālāk uz dienvidiem, kad viņš metaforiski izmanto senās Hellādas mitoloģiskos motīvus un simbolus. Tā mīlas eņģelis apmāca mazo Amoru jeb Kupidonu rīkoties ar loku un bultām. Raksturīga mākslinieka īpašība ir optimistisks, pat jautrs un svētdienīgs skatījums uz ikdienas sadzīviskām parādībām. Tēlotie tipāži mēdz būt cirka mākslinieki, mūziķi, vecāki ar bērniem un bērni vieni paši, arī nopietnu profesiju pārstāvji, kā dārznieks, mednieks un citi, bet vienmēr kāda detaļa vai atribūts piedod vieglumu un šarmu situācijas atainojumam, kur sižetam ir būtiska nozīme."

"Kakhiani piemīt laba, harmoniska kolorīta izjūta. Pēdējā periodā mākslinieks, var teikt, paplašina savu „ampluā”, palielinot gleznu formātus un dekoratīvo izteiksmi tuvinot abstrakcijai. Šajos viņa darbos stāstītājs it kā atkāpjas otrā plānā, pirmā vietā izvirzot gleznotāja temperamentu. Pārmaiņa nav ļoti krasa, jo arī pirms tam autors uzrunāja skatītāju dzīvā un izkoptā krāsu valodā, bet tas liecina, ka mākslinieka daiļrade vienmēr ir procesā. Lai viņam veiksme turpmākajā darbā!" novēl Sarmulis.

Gleznotājs Nugzars Kakhiani ir pazīstams pasaulē. Viņa darbi izstādīti Londonā, Berlīnē, Pēterburgā, Vīnē, Briselē, Floridā, Kanādas un Nīderlandes galerijās, Jūrmalā un Rīgā.

Detalizēta informācija www.antonia.lv.