Vecākiem vajadzīgs emocionāls atbalsts!

FOTO: Pixabay

Mēs varam sākt no sākuma – audzināt bērnu bez traumām! Tā secina labdarības maratona DOD PIECI! atbalsta programmas “Plecs” ekspertu diskusijas dalībnieki, iezīmējot jaunās vecāku mācību programmas aktualitātes. “DOD PIECI! piektajā gadā ir tēma ir nobriedusi - laiks lielāku uzmanību pievērst cēloņiem, jo līdz šim strādājām ar sekām, traumām un pāridarījumiem,” saka psihoterapeite Andrija Likova.

“Nekad nav par vēlu! Tas, ko mēs bieži nesadzirdam savos bērnos, - viņi mums piedod, jo pieņem tādus, kādi esam,” saka priesteris un Bārbeles Zēnu pamatskolas dibinātājs Andrejs Mediņš. Viņš uzsver, ka ir grūti būt par labu tēvu, ja pašam tāda nav bijis, un stāsta par gadījumu no paša pieredzes, kad kāds vīrietis baidījies uzņemties rūpes par savu meitu, sacīdams:

“Es nepazīstu tēva jūtas, es tikai zinu, ka tēvs vienmēr mani sodīja ar sitieniem. Es izaugu uz ielas. Es baidos uzdrīkstēties būt tāds pats tētis, kāds bijis mans tēvs pret mani.”

Savukārt biedrības “Tēvi” vadītāja un Pirmās emocionālās palīdzības (PEP) mamma Elīna Kļaviņa stāsta: “Savā PEP mammas darbā es ikdienā satiekos ar jaunajām mammām, un tas, ko es redzu, - ir ļoti nepieciešams arī emocionālais atbalsts vecākiem. Bērna ienākšana ģimenē ir saistīta ar ļoti spēcīgām emocijām. Tāpat svarīgi jau no paša sākuma bērna audzināšanā iesaistīt tēti, tas sniedz labumu gan pašam tētim, gan mammai, gan mazulim.”

Klātesošie eksperti apliecināja, ka ikdienas darbā nereti sastopas ar vecākiem, kuriem nepieciešams emocionālais atbalsts, īpaši gadījumos, kad viņi nevar būvēt attiecības ar bērnu uz savas pieredzes pamatiem, jo tā ne vienmēr bijusi pozitīva.

“Šā gada tēma nenāk pēkšņi, tā ir nobriedusi. Līdz šim un arī pagājušajā DOD PIECI! strādājām ar sekām, traumām un pāridarījumiem. Bet mēs varam sākt no paša sākuma (audzināt bērnu) bez traumām,” iezīmējot tēmas aktualitāti un jauno vecāku mācības programmas mērķi, norāda psihoterapeite Andrija Likova. Viņa uzsver, ka svarīgi sabiedrībai apzināties, ka:

“Emocionālās vajadzības ir pašas nozīmīgākās. Un vecākiem bieži vien ir vajadzīgs iegūt prasmes un zināšanas par to, kā attīstās bērns un kā mainās attiecības ģimenē.”

Arī atbalsta programmas “Plecs” stratēģiskais vadītājs Jānis Erts uzsver, ka DOD PIECI! piektais gads ir laiks pievērsties cēloņiem, ne tikai sekām: “Nav sliktu vai labu vecāku, bet vecākiem jāapzinās, ka ir jāmācās. Tāpat kā mēs mācāmies profesionālai karjerai, mēs varam mācīties būt labāki vecāki.”

Mīlestība un rūpes ir bērna pamatvajadzības

“Katrs bērns un pusaudzis aizdomājas, kāds es būtu tētis vai mamma, un, ja mēs pievēršam uzmanību tikai primārajām rūpēm – saģērbt un paēdināt, tad viņš tā rīkosies arī pret saviem bērniem. Izpratne par vecāku lomu veidojas no bērnības, un, jo vairāk mēs par to runāsim, jo dziļāka būs izpratne par attiecībām ģimenē, kas tiks nodota nākamajām paaudzēm. Tas, kā būt gādīgam, uzmanīgam, rūpīgam, ir tikpat svarīgi kā ēdiens,” uzskata psihologs Jānis Broks

Runājot par bērna vajadzībām, savā pieredzē dalās arī Andrejs Mediņš: “Pagājušajā nedēļā Bruknā iebrauca vairākas ģimenes, kur bērns runāja par pašnāvību.

Bērns stāsta, ka redz, kā vecāki strādā, bet viņš tā nevēlas, jo zina, ka vecākus darbs un nauda laimīgākus nedara. Tētis domā, ka viņa “varība” ir uzņēmumos un naudā, bet šīs bērns viņu ir “izģērbis”, parādot, ka tas nav svarīgākais bērnam.

Mēs gribam noliegt un izliekamies, ka nedzirdam, - svarīgs ir laiks, ko veltām bērniem. Tas globāli ir raksturīgs šodienai.”

“Ikdienas darbā, sastopoties ar ģimenēm, kuras nespēj parūpēties par saviem bērniem, ir redzams, ka visa pamatā ir personība, kurai nav prasmes redzēt sevi kā vērtību. Šie cilvēki netic, ka viņi kaut ko spēj. Tas ir sācies bērnībā, kad bērns nav bijis gaidīts, mīlēts un novērtēts. Nepārliecināta personība nevar pārliecību dot saviem bērniem,” pieredzē dalās labdarības portāla "Ziedot.lv" un rehabilitācijas centra “Poga” dibinātāja un vadītāja Rūta Dimanta.

Mācīties praktiski un no pieredzes

“Jau februārī plānots apmācīt ap 100 programmas treneru visā Latvijā. Svarīgi, lai varam veidot sistēmu, kurā iesaistām visus esošos jomas spēlētājus, atbalsta centrus, sociālos dienestus, ģimenes ārstus,"  par mācību programmas ieviešanu visā Latvijā stāsta atbalsta programmas “Plecs” stratēģiskais vadītājs Jānis Erts, uzsverot:

“Tās nav lekcijas par teoriju. Tā ir treniņprogramma, kur pieredzējis vadītājs ļauj mainīt savu pieredzi.”

“Mācību teorētiskais koncepts ir saistīts ar piesaisti. Tās ir ļoti īpašās attiecības bērnam ar piesaistes personu - tēti vai mammu, vai, labākajā gadījumā, ar abiem kopā. Un par to, kas palīdz ikdienas aprūpē piesaisti veicināt. Tie ir pieskārieni, atsaukšanās uz bērna signālu, jo arī ļoti mazs bērniņš ar mums komunicē. Tā ir acu kontakta veidošana, runāšana ar bērnu – mēs varam runāties arī ar pāris mēnešu vecu bērnu un viņš atsaucas. Attiecības ar bērnu ir jāveido, vēl pirms viņš ir piedzimis, ideāli, ja to dara gan mamma, gan tētis, tas nav bezjēdzīgi pavadīts laiks, jo bērns jūt un veido attiecības,” stāsta nodibinājuma “Centrs Dardedze” valdes locekle Laila Balode, uzsverot: “Mēs šobrīd audzinām nākotnes vecākus. Mēs varam savus bērnus padarīt par labākiem vecākiem nākotnē. Šo iespēju nevar laist garām.”

“Viena no programmas sadaļām būs emocionāli tuvu attiecību veidošanas treniņš – kā veidot attiecības? Kā emocionāli labvēlīgi atsaukties? Kā ieviest to savā ģimenē? Ļoti praktiskas apmācības, kuru ietvaros gūt jaunu pieredzi,” stāsta Andrija Likova.

“Šīs mācības mums visiem kopā trenētu emocionālo inteliģenci, atsaukties uz citu cilvēku emocijām, atpazīt, kad kāds ir noraizējies, pajautāt, kas tev būtu vajadzīgs un kā es varu palīdzēt. Atsaucība neko nemaksā, atliek tikai iesaistīties.”

Nekad nav par vēlu mācīties

Lai arī mācību programma sākotnēji domāta jaunajiem vecākiem, biedrības “Tēvi” vadītāja Elīna Kļaviņa izsaka cerību to vēlāk paplašināt un piedāvāt mācības arī vecākiem, kuru bērni jau ir paaugušies, jo arī tad, kad bērni ir paaugušies, ir iespējams stiprināt attiecības un drošu piesaisti.

“Nekad nav par vēlu! Tas, ko mēs bieži nesadzirdam savos bērnos, - viņi mums piedod, jo pieņem tādus, kādi esam. Viss mainīsies tajā brīdi, kad sapratīsim, ka mēs kļūdāmies. Mēs neesam patiesi. Arī piecpadsmitgadīgu dēlu tētim vajag paņemt klēpī un sabužināt. Svarīgi ir saprast, ka mēs varam kļūt par mīlestību savam bērnam – pieskārieni, mīļums un tuvība ir pats svarīgākais, pēc tam izriet viss pārējais,” stāsta Andrejs Mediņš, kurš savā darbā redzējis ne vienu vien veiksmīgu attiecību atjaunošanu stāstu.

Diskusijas noslēgumā Rūta Dimanta dalījās savās pārdomās par labdarību: “Jebkurai labdarības akcijai ir savi atbalstītāji un skeptiķi. Tad, kad mēs runājam par labdarības tēmām, kur redzams tūlītējs risinājums, piemēram nopirkt pārtikas paku un iedot, tas mums šķiet ļoti saprotams un mēs viegli atsaucamies un izdarām. (..) Bet tikai piemērs māca. Tāpēc man ir prieks, ka DOD PIECI! un dīdžeji ir celmlauži un karognesēji, kuri tās tēmas, kuras mums nav tik acīmredzamas, spēj iznest sabiedrībā, jo tikai tā mēs varam attīstīties. Es ticu: ja mēs visi, kas esam šeit, strādāsim un radīsim šādu programmu, tad nākotnē tā kļūs par pašsaprotamu lietu.”

Uz augšu