Zaiceva, līdz pretiniekam 800 metru Priekšā braucošais armijas džips izslēdz lukturus un vēl brīdi ir redzams mūsu busiņa gaismās. Tas ir signāls, ka esam sasnieguši to pilsētas daļu, kurā labāk ir būt neredzamam. Arī mēs izslēdzam gaismas, un džips mums priekšā gandrīz pazūd tumsā. Ir desmit vakarā, šajā Zaicevas rajonā valda melna tumsa. Pret naksnīgajām debesīm melnē daudzstāvu namu silueti bez neviena izgaismota loga. Džips, rādot ceļu, izbrauc caur dažiem tumšiem hruščovku pagalmiem, līdz piestāj pie kādas tumsā tītas mājas. Šajā šķietami pamestajā ēkā atrodas ukraiņu armijas štābs. Šī ir pēdējā ēka pilsētas pašā malā, tālāk nekā nav, tikai ierakumi. Bet aiz tiem pretinieks. Nākamajā rītā, kad dienas gaismā būs iespējams apskatīt apkārtni, būs labi saskatāms terikons, kura virsotnē ir iekārtojies pretinieks.

Gandrīz katru dienu ap šo laiku - desmitiem vakarā - pretinieks no šīs virsotnes ar lielkalibra ložmetēju apšauda ukraiņu pozīcijas.

Tie šāviņi, kas netrāpa ierakumos, lido virsū vai tuvu garām tumsā tītajam ukraiņu štābam.

Ēkā iekļūstam, pašķirot aiz durvīm piekārtus biezus aizkarus. Iekštelpās, kā izrādās, ir elektrība un spīd gaisma. Dūc elektriskie sildītāji, un te ir silti, pat mājīgi. Visas ēkas durvis un logi ir cieši nosprostoti ar velūru. Tā, lai ārpusē nenokļūtu pat niecīgākais gaismas stariņš. Maza kļūda, un uz tevi lidos pretinieku lādiņi.

CopyLinkedIn Draugiem X