Zaiceva, līdz pretiniekam 800 metru

Priekšā braucošais armijas džips izslēdz lukturus un vēl brīdi ir redzams mūsu busiņa gaismās. Tas ir signāls, ka esam sasnieguši to pilsētas daļu, kurā labāk ir būt neredzamam. Arī mēs izslēdzam gaismas, un džips mums priekšā gandrīz pazūd tumsā. Ir desmit vakarā, šajā Zaicevas rajonā valda melna tumsa. Pret naksnīgajām debesīm melnē daudzstāvu namu silueti bez neviena izgaismota loga. Džips, rādot ceļu, izbrauc caur dažiem tumšiem hruščovku pagalmiem, līdz piestāj pie kādas tumsā tītas mājas. Šajā šķietami pamestajā ēkā atrodas ukraiņu armijas štābs. Šī ir pēdējā ēka pilsētas pašā malā, tālāk nekā nav, tikai ierakumi. Bet aiz tiem pretinieks. Nākamajā rītā, kad dienas gaismā būs iespējams apskatīt apkārtni, būs labi saskatāms terikons, kura virsotnē ir iekārtojies pretinieks.

Gandrīz katru dienu ap šo laiku - desmitiem vakarā - pretinieks no šīs virsotnes ar lielkalibra ložmetēju apšauda ukraiņu pozīcijas.

Tie šāviņi, kas netrāpa ierakumos, lido virsū vai tuvu garām tumsā tītajam ukraiņu štābam.

Ēkā iekļūstam, pašķirot aiz durvīm piekārtus biezus aizkarus. Iekštelpās, kā izrādās, ir elektrība un spīd gaisma. Dūc elektriskie sildītāji, un te ir silti, pat mājīgi. Visas ēkas durvis un logi ir cieši nosprostoti ar velūru. Tā, lai ārpusē nenokļūtu pat niecīgākais gaismas stariņš. Maza kļūda, un uz tevi lidos pretinieku lādiņi.

- Borščiņš mums tāds, ka pirkstiņus laizīsiet. - Komandieris pats no katla smeļ mums šķīvjos zupu un sagriež speķi. Tā arī ir - borščs ir burvīgs. Tradicionālais ukraiņu speķis tāpat.

Daļa karavīru guļ vairākās iekārtotajās guļamistabās, daļa nāk aprunāties ar mums - cilvēkiem no ārpasaules, vēl citi cieši seko līdzi novērošanas kameru attēliem monitoros. Pie sienām ķēriena attālumā un tūlītējas lietošanas gatavībā dažādi ieroči, istabas izrotātas ar draudzīgo valstu karogiem.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Novērošanas kameras, kuras nodrošina attēlu arī naktī, šai vienībai parādījās nesen. Pirms tam bija jādežurē ārā, jāpēta apkārtne nakts redzamības iekārtās. Vēl pirms tam, kad nakts redzamības iekārtas un termokameras Ukrainas armijā bija retums, karavīri tumsā neredzēja un bija viegls uzbrukuma mērķis.

- Iepazīstieties, šī ir latviete Vija. Dzimusi un augusi Ukrainā, latviski neprot, Latvijā nav bijusi. - Klubkrēslā blakus novērošanas kameru monitoram sēž nerunīga, stiegraina sieviete ap 35, ar garu, melnu bizi. Vija bildēties negrib - neesot vajadzīga publicitāte. Viņa atbrīvo vietu klubkrēslā, un tajā uzreiz ietraušas suns. Pie ārdurvīm guļ vēl viens un laiza rētas.

- Pie visa vainīgas sievietes, - stāsta Saša. Nabags saķēries ar kādu lielāku klaidoni strīdā par kādu kucīti. Karš par pamestiem ir padarījis daudzus mājdzīvniekus visā ATO zonā. Ierasts, ka katrā armijas daļā karavīri apgādībā ir pieņēmuši vairākus suņus un kaķus. Ielās bieži redzami klaiņojošu suņu bari.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

- Pretinieks prot karot. - komandieris man skaidro.

- Krievijas armija?

- Kāda tad vēl? Tik kartes nebildē. Savādāk mūs visus piu, piu...

Pie sienām ir kartes ar ierakumu un pozīciju plāniem. Komandieris kartē rāda mūsu atrašanās vietu, ierakumus, pretinieka pozīcijas. Ēka atrodas pašās krustugunīs.

- Mēs labi apzināmies, ka mūsu komforta dienas šajā ēkā kādu dienu beigsies - pretinieks, uzzinājis mūsu atrašanās vietu, bliezīs pa mums. Tad būs beigas siltumam un WiFi, un citām ekstrām - būs jāatgriežas ierakumos.

Interesējos, kad pēdējo reizi bija apšaudes.

- Vakar tieši šajā laikā. Aizvakar desmitos šāva tā, ka likās - viss cauri.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Aktīvā kara fāze ir beigusies, toties notiek artilēristu un snaiperu karš. Abas puses ir nocietinājušās ierakumos un apmainās ar artilērijas un snaiperu šāvieniem.

Pirms dažām dienām pretinieka pusē pārgājis viens no ukraiņu karavīriem. Skandālists, kuru par kaušanos atskaitījuši no dienesta, apvainojies un tagad ir separātists. Pretiniekam noteikti nu ir zināma detalizētāka informācija par ukraiņu puses pozīciju izvietojumu, un nebūtu pārsteigums, ja drīz sekos uzbrukums. Pārbēdzējs gan nav vienīgais, kurš var nodot sensitīvu informāciju separātistiem. Kareivji ir pārliecināti, ka arī starp blakus mājās dzīvojošajiem ir cilvēki - separātistu “mēles”. Kaut arī mājām visi logi ir tumši, tur dažos dzīvokļos, tāpat kā šeit, aiz cieši nopakotiem un gaismu necaurlaidošiem logiem dzīvo cilvēki. Arī bērni.

Šejieniešiem praktiski vienīgais masu mediju informācijas avots ir Kremļa propagandas kanāli. Krievija ir daudz ieguldījusi, lai šajā Austrumukrainas teritorijā piegādātu plašu Krievijas informācijas klāstu un noskaņotu vietējos iedzīvotājus pret Ukrainas armiju, Ukrainas valsti.

Saša, iesauka Mongolis

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Došanos atvaļinājumā Saša sāka gaidīt, kad uzzināja tā datumu. Vēl desmit dienas, kad viņš sēdīsies vilcienā un veselas 14 dienas būs mājās pie sievas, astoņgadīgā dēla un mammas. Patiesībā šo atvaļinājumu viņš sāka gaidīt jau tajā brīdī, kad atgriezās frontē no iepriekšējā atvaļinājuma. Makā krūšu kabatā viņš līdzi nēsā iegādātās vilciena biļetes un, jo tuvāk nāk mājās došanās brīdis, jo biežāk viņš aptausta maku, lai pārliecinātos, vai tas ar visām biļetēm nav pazudis.

Lai nokļūtu līdz saviem mīļajiem, Sašam vilcienā ir jābrauc 14 stundas. Tās ir visgarākās stundas viņa dzīvē. Tāpēc braucienu viņš ir noorganizējis tā, lai būtu jābrauc naktī. Ceļam Saša ir sataisījis desmaizes, tomātu un sagādājis 250 gramus konjaciņa. Kad vilciens beidzot ir pienācis, viņš iekāpj tajā, apēd maizītes, izdzer konjaciņu un uzreiz liekas gulēt. Tā būs vieglāk pārdzīvot nepilno diennakti, kas vēl šķir Sašu no ģimenes. Vispatīkamākais brīdis ir ieiešana mājās. Sievai un mammai viņš ir nopircis puķes, dēlam našķus un mantiņu.

- Jāni, domāju, ka jūs - civilie - īsti līdz galam nespējat saprast, ko atvaļinājums nozīmē mums - karavīriem. Atvaļinājums, ja neskaita to, ka esi dzīvs un vesels, ir pati jaukākā lieta visā karā.

Pirms kara Saša bija visvienkāršākais cilvēks - universitātes absolvents, kas savā specialitātē nav strādājis ne dienu. Kā daudzi ukraiņi. Kad Krievija uzbruka Ukrainai, viņš strādāja par taksistu un, daudz nedomājot, devās karā. Pirmo gadu kā volontieris apbraukāja frontes līniju, lai nogādātu slikti nodrošinātajiem karavīriem volontieru organizāciju savākto palīdzību - formas, mašīnas, optiku, termoredzamības iekārtas un citu palīdzību. Pēc tam noslēdza līgumu ar armiju un nu jau četrus gadus karo ar ieroci rokās.

Atvaļinājuma laikā Saša reti atstāj mājas. Ja nu vienīgi līdz veikalam un dēlu līdz skolai aizvest. Civilajā pasaulē viņu ļoti daudz kas kaitina. Cilvēki ar idiotiskiem standarta jautājumiem un nevēlēšanos saprast, ka Ukrainā norisinās īsts karš. Sieva grib ar Sašu apciemot draugus, aiziet uz klubu, restorānu - izklaidēties. Bet Sašam draugu vairs nav. Viņš ir izslēdzis viņus no savas dzīves.

- Viņi nesaprot mani un es viņus. Viņi slēpjas no kara, baidās nokļūt armijā, izdomā feikas slimības, atrunājas ar bērniem, tā vietā, lai ietu viņus aizsargāt. Besī man viņi. Izraisa nicinājumu. Man ir palikuši vien divi, trīs draugi, ar kuriem uzturu attiecības. Ar sievu par šo strīdamies. Ļoti reti esam aizgājuši uz kādu klubu. Un domāju, ka tur viņai ar mani nav jautri. Es klusēju un dzeru grādīgos, kamēr viņa socializējas. Tāds esmu kļuvis. Viņa mani mīl un pagaidām vēl nav padzinusi...

Nākamais rīts

Rīts pienāk nemanāmi - šeit uzturoties, šķiet, ka visu laiku valda nakts. Pašķirot ārdruvju aizkarus, ir pārsteigums, ka ārā ir diena. Šonakt apšaudes nenotika. Gandrīz visiem blakus esošajiem kokiem ir šāviņu nošķītas galotnes un zaru gali. Trāpījumu pēdas blakus māju sienās, caurumi jumtos. Pagalmos pa retam cilvēkam. Skumīgs bērnu spēļu laukumiņš, kur tup no automašīnas riepām izgatavots Pekausis, krokodils Gena, ruksis, pīle un citi zvēri. Bērniem, kuri ar tiem sen vairs nespēlējas.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

No ierakumiem štābā ierodas snaiperu grupa un dodas gulēt. Komandieris klausās rācijas ziņojumā un sarauc uzacis. 

- Netipiski. No rīta...

- Kas notiek?

- Pa mums strādās (apšaudīs).

Mums laiks doties tālāk.