Čekas maisiem gals vaļā (26)

Čeku, kas sākotnēji tika dēvēta par Viskrievijas Ārkārtas komisiju cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu (krievu val. Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем) un vēstures gaitā ne reizi vien tika pārdēvēta, nereti sauc par PSRS baisāko varas instrumentu, ko boļševiki izveidoja jau drīz pēc savas varas nodibināšanas Krievijā 1917. gada decembrī.

Čeka Latvijā ienāca līdz ar okupāciju 1940. gada 17. jūnijā, un, kā norāda Okupācijas muzejs, šī represīvā sistēma ir atbildīga par tūkstošu Latvijas pilsoņu nāvi un gan fiziskām, gan morālām ciešanām.

Paaudzei, kas dzimusi 20. gadsimta deviņdesmitajos gados un vēlāk, ir grūti iedomāties, kā bija dzīvot sabiedrībā, ko kontrolēja čeka. Lai gūtu priekšstatu par dzīvi, ko pārrauga “lielā brāļa” modrā acs, ir vērts ielūkoties VDK zinātniskās izpētes komisijas sagatavotajos rakstos.

Uzraudzību PSRS laikā veicināja gan savervētie čekas aģenti, gan anonīmi ziņotāji. Anonīmu iesniegumu par kaimiņa, kolēģa, drauga vai pat ģimenes locekļa aizdomīgām darbībām varēja uzrakstīt jebkurš. Tāpat čeka vervēja aģentus, kas īsākā vai ilgākā laika posmā veica konkrētu uzdevumu - uzraudzīja un ziņoja par kādu personu vai personu grupu u.c. Aģenti tika vervēti visos sabiedrības slāņos - skolēni, studenti, kolhoznieki, padomju saimniecību strādnieki, kultūras, izglītības, zinātnes darbinieki, garīdznieki un citas personas.

FOTO: Akts par ieslodzītā nāvi, kura saturs nav pilnībā izlasāms lapas iešuvuma dēļ. 

Kā rakstā "Privātās dzīves uzraudzīšana un kontrole LPSRS (1944 – 1953), izmantojot valsts represīvos mehānismus" norāda Dr. hist. Ineta Lipša, iesniegumi un sūdzības bija viens no mehānismiem, ar kuru padomju vara komunicēja ar sabiedrību. Īpašā pārraudzībā bija partijas biedru privātā dzīve.

“Padomju Latvijā vara stimulēja iedzīvotājus par konfliktiem, kas saistīti ar privāto dzīvi, informēt partijas pirmorganizāciju savās darbavietās. Sūdzības kļuva par efektīvu instrumentu, lai ideoloģizētu privāto dzīvi,” norāda vēsturniece.

Kā spilgts piemērs varas ietekmei uz cilvēka privāto dzīvi tiek minēts LPSR iekšlietu ministra (1944 – 1950) Augusta Eglīša gadījums. Lai gan viņš bija precējies, ministram bija izveidojies romāns ar  Iekšlietu ministrijas ārsti. Ilgi nebija jāgaida, līdz vairāki augsti stāvoši Centrālās komitejas biedri saņēma vēstules, ko bija parakstījusi “Iekšlietu ministrijas veco darbinieku grupa”.

“Vecie darbinieki” pauda dziļu sašutumu par Eglīša amorālo uzvedību, uzsverot, ka viņiem ir īpaši dārgs katra čekista gods un labā slava. “Mūsu nesamierināmībai ir jāpieaug, un tā pieaug attiecībā uz tiem amorālas uzvedības un noziedzīgiem gājieniem, kas nāk no čekista ar sirmu galvu, ar ģenerāļa uzplečiem un ministra pakāpi,” tika teikts vienā no vēstulēm.

1950. gada beigās Eglīti atbrīvoja no ministra amata, kā atlaišanas iemeslu minot “intīmu sakaru ar citu sievieti un nepartejisku izturēšanos pret ģimeni”. Taču ar to sāga nebeidzās - Eglītis aizgāja no ģimenes, kā rezultātā viņa sieva mēģināja izdarīt pašnāvību. Centrālā komiteja turpināja saņemt anonīmas vēstules, kuru autori pieprasīja Eglīti izslēgt no partijas.

“Tagad Eglīša sieva, ko šis briesmonis novedis līdz izmisumam, pārgrieza sev vēnas un guļ slimnīcā smagā stāvoklī. Bet Eglītim lai kas! Viņš staigā kā līgavainis, kā kāds “pārbriedis skaistulis” Balzaka vecumā – nokrāsojis sev matus zeltītu salmu krāsā un atklāti dzīvo ar savu mīļāko, uzspļaujot visādiem partijas un padomju likumiem,” anonīmie ziņotāji rakstīja vienā no vēstulēm.

Lai gan nav zināms, vai Eglītis tika izslēgts no partijas, Dr. hist. Lipša secina, ka sūdzība iedarbināja spēcīgo represīvo mehānismu; šis gadījums liecina, ka sūdzības autori varēja sasniegt mērķi pat augstākajos valsts pārvaldes līmeņos, ja izvēlējās pareizu sūdzības stratēģiju un ja “apsūdzētais” savu rīcību nenožēloja un nepildīja attiecīgās partijas struktūras lēmumu.

Par “komunistiskās morāles” ignorēšanu sodu saņēma arī tie partijas biedri, kuru dzīvesbiedriem komunistiskās partijas ieskatā bija politiski apšaubāma pagātne. PSRS laikā tika uzskatīts, ka tādējādi politiski neuzticams kļūst arī otrs dzīvesbiedrs, norāda Dr. hist. Lipša.

Uzzinot kādu kompromitējošu faktu par partijas biedra dzīvesbiedra pagātni, partija pieprasīja biedram šķirties. Piemēram, kāds biedrs Kaktiņš bija spiests šķirties no nesen apņemtās sievas, jo, kā izrādījās, pastāvēja “nopietni kompromitējoši dati par viņa sievas radiniekiem”.

Čeka uzraudzīja ne vien sabiedrības “gultas dzīvi”, bet arī turēja roku uz pulsa iedzīvotāju sarakstēm ar ārvalstīm, dažādiem kultūras darbiniekiem, tostarp mūziķiem un dzejniekiem.

Kā atzinis žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, 1983. gadā viņš piekritis čekas aicinājumam sadarboties ar 5. daļas 2. nodaļu, kas novēroja radošo inteliģenci. Iemeslus, kāpēc nolēma piekrist čekas priekšlikumam, Ermanbriks neatklāj.

Pērnā gada izskaņā ar līdzīgu atzīšanos klajā nāca dzejnieks Jānis Rokpelnis, kurš norādīja, ka “nevienu nav nodevis”, bilstot, ka viņa darbs bija analītika. “Palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas,” skaidroja Rokpelnis.

FOTO: LPSR Augstākās tiesas sēdes protokols. 

Gan Rokpeļņa, gan Ermanbrika, gan daudzu citu cilvēku vārdi atrodami Latvijai atstātajā mantojumā - čekas maisos. Vajadzēja paiet teju 30 gadiem, lai Saeima vienotos - čekas maisu saturs ir jāpublisko. 2018. gada 4. oktobrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likumu par bijušās VDK dokumentu publiskošanu, un oktobra vidū šo likumu izsludināja arī valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Jau 2014. gadā VDK dokumentu zinātniskajai izpētei un pašas komitejas nodarītā kaitējuma izvērtēšanai tika izveidota īpaša VDK zinātniskās izpētes komisija, kuras priekšsēdētājs ir vēsturnieks un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Kārlis Kangeris. Šā gada 31. maijā komisija publicēja apjomīgu, teju 3000 lapaspušu biezu pārskatu par komisijas darbu, kas ietver gan rekomendācijas par VDK dokumentu publicēšanas apjomu un kārtību, gan dažādus piemērus par čekas ietekmi Latvijā.

Vaicāts, vai sabiedrībā valdošās bažas par raganu medību sākšanos pēc čekas maisu publiskošanas ir pamatotas, VDK izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris atbild noraidoši. Viņš uzsver, ka no vairākiem tūkstošiem kartotēkās atrodamo vārdu vien maza daļa sabiedrībai kaut ko izteiks.

“Esam iepazinušies ar kartotēku saturu, kurā ir tūkstošiem vārdu. Lielākajai daļai sabiedrības šie vārdi būs sveši. Ir 4300 vārdi, un vien neliels skaits, aptuveni 300, ir sabiedrībā redzamāki cilvēki,” portālam TVNET sacīja izpētes komisijas vadītājs Kangers. VDK izpētes komisijas locekle Agnija Lesničenoka papildina Kangera teikto, norādot, ka baumas par raganu medību sezonas sākšanos ir stipri pārspīlētas.

Jāuzsver, ka 20. gadsimta 90. gadu sākumā daļa čekas maisu tika aizvesti uz Krieviju, līdz ar to nevar apgalvot, ka iegūsim pilnu ieskatu par čekas aģentiem, kas darbojušies Latvijā. Daļa vēsturnieku pieļauj, ka vairāki čekisti ir parūpējušies, lai viņu vārdi Latvijā palikušajos čekas maisos nebūtu atrodami, un notiks matu skaldīšana par tā saucamajiem mazajiem aģentiem.  

Kas parādīsies publiskotajās aģentu kartītēs? Izpētes komisijas vadītājs Kangers skaidro, ka būs redzams aģenta vārds, uzvārds, tēva vārds, segvārds, nodaļa, kurā aģents savervēts, un vieta, kur strādājis.

“Publicēti tiks visu aģentu vārdi, kas parādījās pēdējā VDK uzskaitē,” saka Kangers, piebilstot, ka pati pirmā aģenta kartīte okupētajā Latvijā tika reģistrēta 1953. gadā, bet pēdējā - 1991. gada augustā. Kangers piemetina, ka ir vairāki aģenti, kuriem kartītes netika izveidotas un uzskaites žurnālos ir saglabājušies vien viņu segvārdi.

Vaicāts, vai aģentiem būtu jāseko Ermanbrika un Rokpeļņa piemēram un jāatzīst sadarbošanās, Kangers atbild: “Ir divi ceļi ejami. Pirmais - kad tiek paziņots, ka konkrētā cilvēka vārds atrodams čekas maisos, cilvēks var doties uz tiesu un pieprasīt pierādīt sadarbības faktu ar čeku. [Redaktora piezīme - laika posmā no 1994. gada 3. jūnija līdz 2015. gada 19. decembrim pirmās instances tiesās skatītas 298 lietas par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu.] Lielākoties tiesa secina, ka sadarbības faktu nevar pierādīt, un cilvēks ir “tīrs”. Otrais ceļš - atzīties. Būtu jau labi, ja cilvēki atzītos un pastāstītu savu stāstu.”

Tam piekrīt vēsturniece Lesničenoka, norādot, ka vaļsirdīga atzīšanās par sadarbību ar čeku, iespējams, nestu kolaboracionistiem lielāku sirdsmieru. Viņa gan norāda, ka jāsaprot, ka visi Padomju Savienībā dzīvojušie cilvēki ir sava veida sistēmas upuri.

Arī valsts prezidents Raimonds Vējonis ir uzsvēris, ka, skatot čekas maisu saturu, nevajadzētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

"Pirms steigties ar secinājumiem, būtiski sagaidīt un iepazīties ar papildu informāciju. Pārsteidzīgi izdarot secinājumus, riskējam radīt maldīgu vēstures izpratni, nevis labāk izprast Latvijas okupācijas periodā valdījušo totalitāro režīmu, tā darbības mehānismus un totālo sabiedrības kontroli," sacījis prezidents.