Japānai nepieciešamas darbarokas: valdība plāno ielaist simtiem tūkstošus ārvalstu strādnieku (3)

"Kad pirms desmit gadiem dzīvoju Japānas laukos, reti redzēju citus rezidentus, kas nebija japāņi," raksta BBC žurnālists Braiens Lufkins. "Pat Tokijā es - garš, gaišādains amerikānis - dažreiz saņēmu pārsteigtus skatienus no vietējiem. 

Taču, viesojoties tur pagājušomēnes, biju pārsteigts, cik ļoti tas ir mainījies. Viesnīcās, iepirkšanās centros un kafejnīcās bija vismaz pa vienam darbiniekam-imigrantam. Daži jaunieši pie uzņemšanas galdiem un videospēļu zālēs valkāja nozīmītes ar nejapāniskiem vārdiem."

Japāna kļūst starptautiskāka - turklāt gaidāms, ka nākotnē šis process strauji uzņems apgriezienus.

Galvenais iemesls - Japānas sabiedrība strauji noveco un sarūk. Tomēr jāņem vērā vēl citi faktori, piemēram, nepieredzēti liels ārvalstu tūristu skaits un gatavošanās 2020.gada vasaras olimpiādei Tokijā. Līdz ar to valstij nepieciešams lielāks skaits darbinieku, lai aizpildītu brīvās darba vietas.

Japānas demogrāfiskā krīze tika prognozēta vairāku gadu desmitu garumā, taču valdība vilcinājās spert lielus soļus. Problēma samilza. Japānas premjerministrs Sindzo Abe vēlas ievest vairāk ārvalstnieku, kas varētu strādāt mazatalgotajos darbos. Taču viņa ierosinājums līdz 2025.gadam uzņemt simtiem tūkstošus ārvalstu darbinieku ir ļoti strīdīgs valstī, kas vēsturiski bijusi noskaņota pret imigrāciju.

Šomēnes Japānas parlaments pieņēma iniciatīvu, kas paredz piecu gadu laikā valstī ielaist 345 000 darbinieku-imigrantu. Programmas īstenošana sāksies aprīlī un, domājams, radīs vēsturiskas pārmaiņas, kas noteiks vairāku Japānas iedzīvotāju paaudžu nākotni.

Vairāk pensionāru - vairāk migrantu

Bupals Šresta ir augstskolas pasniedzējs Suginami rajonā Tokijā. Viņš Japānā dzīvo 15 gadus, bet ceļš līdz "pastāvīgā rezidenta" vīzai nebija rozēm kaisīts. Viņš stāsta, ka pat vienkāršu, sadzīvisku sīkumu kārtošanas laikā esot saskāries ar diskrimināciju, piemēram, meklējot telpas īrei, atverot kontu bankā vai piesakoties kredītkartei.

"Japānas sabiedrība kļūst atvērtāka pret imigrantiem, bet dažās vietās tā joprojām ir konservatīva," skaidro Šresta. "Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka viņiem nav bijis iespējas pieredzēt kultūras apmaiņu ar imigrantiem."

Nepālā dzimušais Šresta ir viens no 1,28 miljoniem iebraucēju, kas strādā Japānā. Tas ir rekordaugsts skaitlis, krietni augstāks nekā 480 000 imigrantu 2008.gadā. Tomēr darbinieki-imigranti veido tikai 1% no Japānas kopējā iedzīvotāju skaita (salīdzinājumam Lielbritānijā šis rādītājs ir 5%, bet ASV - 17%). 

Rādītājs ir tik zems tāpēc, ka Japānas sabiedrībā imigrācija vēsturiski bijis ļoti nepopulārs temats. Salu valstī līdz 19.gadsimta vidum iebraukšana vai izbraukšana no valsts potenciāli bija sodāma ar nāvi. Mūsdienās japāņi sevi uzskata par homogēnu sabiedrību ar spēcīgu kulturālo identitāti. Daudzi bažījas, ka migrantu vilnis varētu atņemt japāņiem darbus, nonivelēt vietējo kultūru un paaugstināt noziedzības rādītājus. 

Taču Japānai ir liela problēma - iedzīvotāju skaits samazinās. Laikā no 2010. līdz 2015. gadam tas saruka par vienu miljonu cilvēku. Pagājušogad - par 227 000. 

Vienlaikus palielinājās iedzīvotāju, kas vecāki par 65 gadiem, īpatsvars, sasniedzot 27% no visiem iedzīvotājiem. Prognozēts, ka 2050.gadā pensionāri būs jau 40% no visas Japānas sabiedrības. 

Maijā darbavietu pieejamība sasniedza augstāko līmeni 44 gadu laikā: uz 100 iedzīvotājiem bija 160 darba vietas.

Japānā ir daudz darba vietu, kurās vecākie iedzīvotāji nevar strādāt, bet jaunieši - vienkārši negrib. 

Ļoti nepieciešamas darbarokas

"Ļoti nedaudziem japāņiem ir pieredze, strādājot vai dzīvojot kopā ar ārvalstniekiem," norāda Tokijas imigrācijas advokāts Masahito Nakai. Taču japāņi sāk saprast, ka valsts vairs nespēj bez tiem pastāvēt. 

Vislielākais darbinieku trūkums ir tādās industrijās kā būvniecība, lauksaimniecība un kuģubūve. Plaukstot un zeļot tūrismam, viesmīlības un mazumtirdzniecības nozarēs nepieciešami darbinieki ar angļu un citu valodu zināšanām. Vajadzīgas arī medmāsas un veco ļaužu aprūpētāji, kas gādā par valsts daudzajiem sirmgalvjiem.

Līdz šim Japāna apgājusi masveida imigrantu ievešanu, lai aizpildītu darba vietas, bet tā vietā īstenojusi pagaidu "tehnisko praktikantu apmācības programmu". Strādniekiem un studentiem tā ir iespēja trīs līdz piecus gadus Japānā strādāt mazatalgotos amatos, bet pēc tam jāatgriežas mājās. Tomēr niecīgā atalgojuma un nereti arī slikto darba apstākļu dēļ programma kritizēta par darbinieku ekspluatēšanu.

Abes iniciatīva ļautu nekvalificētajiem strādniekiem palikt valstī piecus gadus, bet kvalificētie darbinieki varētu pieteikties atjaunojamai vīzai un vest līdzi savu ģimeni. Gaidāms, ka jaunā vīzu sistēma sāks darboties 2019.gada aprīlī.

Tomēr Abe vairās saukt šos iebraucējus par "imigrantiem", kamēr viņa plāna oponenti norāda, ka tas būšot vieglāks ceļš uz pastāvīgā rezidenta statusu. Pastāv bažas, ka ārvalstu strādnieki sabrauks lielākajās pilsētās, bet ne lauku rajonos, kur tos vajag visvairāk. Cilvēktiesību aizstāvji iebilst, ka Japāna joprojām nav iemācījusies pasargāt iebraucējus no ekspluatācijas darba tirgū.

Taču Nakai norāda, ka vīzas iegūšana ir tikai pirmais solis un asimilācija Japānas sabiedrībā varētu izrādīties daudz grūtāks uzdevums. "Ar nodokļu maksātāju piekrišanu valdībai vajadzētu vismaz nodrošināt bezmaksas vai lētus japāņu valodas kursus,"  viņš uzskata.

Kultūru sadursmes priekšā

Misūri Universitātes socioloģe Čikako Usui norāda, ka Japānas vēsturiskais izolacionisms un sabiedrības etniskā viendabība varētu būt smags pārbaudījums migrantiem. Japānas sabiedrībā pastāv lērums nerakstītu likumu un paražu, kas pastiprina neērtības sajūtu par sadzīvošanu ar ārvalstniekiem. "Viņi domā, kā gan ārzemnieki varētu saprast visu - atkritumu šķirošanas etiķeti, klusu uzvedību sabiedriskajā transportā un paredzēt, ko domās svešinieki?" raksta Lufkins.

Usui norāda uz "kuuki wo yomu" jeb "gaisa nolasīšanu", kas nozīmē gandrīz telepātisku jutību ikdienas situācijās. "Japāņi nedomā, ka ārzemnieki ir uz to spējīgi. Godīgi sakot, pat es Japānā ne vienmēr varēju to ievērot," atzīst Usui.

Sāls nav tikai pilsonībā - bet arī tādās niansēs kā izvēlētie vārdi un ķermeņa valoda. "Taču ir arī cita - arvien atvērtāka - perspektīva," norāda amerikāņu domnīcas "Vudro Vilsona centrs" pētnieks Shihoko Goto. 

Tiem, kas plāno pārcelties uz Japānu, ir jāzina, kas viņus sagaida, uzskata Šresta. Viņam patīk dzīvot Japānā, taču tā ir valsts, kurā "pielūdz smagu darbu un seko noteikumiem", tāpēc pirms šāda lēmuma pieņemšanas vajadzētu papētīt Japānas kultūru un ikdienas paražas.