TVNET projekta «Piezīmes no Ukrainas frontes» ietvaros piedāvājam interviju ar Ukrainas armijas veterānu Andriju Posuhovski, kurš decembrī bija ieradies Latvijā, lai ārstētu frontē gūtos ievainojumus.

25 gadus vecais Andrijs Posuhovskis no Hersonas apgabala Ukrainas Dienvidaustrumos ir karojis Austrumukrainā kopš 2016. gada un pavadījis frontē aptuveni pusgadu. Kalpojot Ukrainas armijā, viņš ir piedalījies kaujās un uz savas ādas izjutis karavīra dzīvi visās tās izpausmēs – sākot ar pastāvīgām apšaudēm un beidzot ar gulēšanu mitrā blindāžā.

Tagad gan gūto ievainojumu rokā, kājā un galvā dēļ viņa kara dienas ir pagājušas. Pats gan viņš saka, ka vēlētos frontē atgriezties un kalpot savai dzimtenei, taču saprot, ka biedriem būtu tikai nasta. Latvijā Posuhovskis decembrī (kad arī notika intervija) bija ieradies uz operāciju, kuru, pēc karavīra vārdiem, nav bijis iespējams veikt viņa dzimtenē. Viņš ir ļoti pateicīgs par viņam izrādīto viesmīlību un novēl Latvijai augstu laimi un pārticību. 

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Pastāstiet par sevi. Kā jūs nonācāt karā? Kā izvēlējāties doties karot?

Man droši vien līdzīgi kā jums ir ģimene, māja un draugi. Uzskatu, ka tas ir katra pilsoņa pienākums tos aizstāvēt. Jums noteikti Eiropā dzīve ir daudz vienkāršāka un ir vienalga, ka jūsu dzimtene ir apdraudēta, taču man tā nav.

Man nav vienalga, ka manu māju jau rītdien var sabombardēt un krievi kliegs, ka esmu fašists. Es tāpēc izvēlējos doties karot.

Saprotiet, es neienīstu krievus, taču uzskatu, ka nekādīgi nedrīkst ienākt svešās mājās un sākt diktēt savus noteikumus. Es arī esmu redzējis kā izskatās dzīvojamās ēkas separātistu pusē – prastākās zemnīcas. Viss pārējais ir sabombardēts. Tā ir tīrākā Staļingrada! Es nevēlos ko tādu redzēt manā dzimtajā Hersonā. Labāk Krieviju apturēt tur, kur tā ir pašlaik.

Putins principā rīkojas kā īsts Hitlers un jau piecus gadus mēģina mākslīgi novilcināt konflikta beigas, sakot, ka krievu karavīri Ukrainā neatrodas. Ko nozīmē neatrodas? Tās ir pilnīgas blēņas! Papildus tam Eiropa viņam to atļauj darīt. Viņi tikai saka, ka ir ļoti norūpējušies (smejas), bet mums no viņu rūpēm vieglāk nepaliek. Es, tiesa, ilgi mēģināju runāt ar savu sievu, jo ļoti negribējās ar viņu sastrīdēties.

Kur tieši jūs Ukrainā cīnījāties? Vai bijāt ierauts arī kādās nopietnās kaujās?

Jā, es savulaik cīnījos Doņeckas lidostas apkaimē. 

Andrijs Posuhovskis frontē

FOTO: Andrija Posuhovska Facebook konts

Jā, cik esmu lasījis, tur klājās pat ļoti smagi. Vai tā bija?

Ko nozīmē smagi? Ziniet, intervijā es jums nevaru pastāstīt ko nozīmē karš. Es jums nevaru pateikt neko tādu romantisku, ko jūs no manis kā intervētājs gaidāt. Varu teikt tikai to, ka karā nav absolūti nekā skaista.

Karš ir dubļi, netīrība, apšaudes un asinis. Šādi apstākļi cilvēku ievērojami izmaina, un šīs izmaiņas tu piedzīvo kopā ar citiem, kuri ir ierauti tādā pašā situācijā.

Rezultātā visi vīri frontē kļūst par brāļiem. Pretējā gadījumā būtu ļoti skumji. 

Kā ieguvāt pašreizējos ievainojumus kājā un rokā?

Norisinājās kauja. Separātisti haotiski sāka ar mīnmetēju šaut uz mūsu pozīcijām. Viņiem pamatīgi paveicās, jo trāpīja tieši tur, kur šiem vajadzēja. Ierakumos sēžot, mums aiz muguras bija koks, kuram trāpīja lādiņš, un tad mīnas atlūzas trāpīja mums mugurā. Man bija arī ievērojama kontūzija.

FOTO: AP/Scanpix

Vai esat laimīgs, ka šo ievainojumu varējāt ārstēt Latvijā?

Vēlos jums teikt, ka Ukrainas ārsti ir ļoti labi. Īpaši kara medicīnas lietās. Galu galā karš mūsu valstī plosās jau piecus gadus un ir piešauta roka. Tomēr tāda kalibra speciālistu, kuri bija vajadzīgi, lai izārstētu manu kāju, mums gan mājās nav. Es vēlos pateikt milzīgu paldies Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fondam Latvijā, kurš padarīja šo ārstēšanos iespējamu. Es noteikti esmu par to priecīgs.

Kas, jūsuprāt, ir briesmīgākā lieta karā?

Noteikti nežēlība. Krievu propaganda ļoti spēcīgi iedarbojas uz cilvēku psihi. Tā no cilvēkiem izveido zombijus. Kad krievu karavīri nonāk Ukrainas armijas gūstā, tad, protams, nedaudz par tiem pazobojas, taču tas nebūt nav salīdzināms ar separātistu nežēlību. Mēs par viņiem nekad neņirgājamies. Kad gulēju Odesas slimnīcā, pie mums atveda Ukrainas karavīru, kurš bija nonācis krievu gūstā. Viņam bija izrauti zobi un nagi. Tāpat viņam lēkāja uz galvas un izsita vienu aci. Es tā arī nesaprotu, kādēļ šāda nežēlība? Kam tā ir domāta?

Vai eksistē arī lietas, kuras šo drūmo vidi uzlabo? Piemēram, tu jau minēji ciešās saiknes karavīru starpā.

Nu un, ka starp mums ir draudzība? Mums nevienam tur vispār frontē nevajadzētu būt. Labāk būtu, ja kara kā tāda vispār nebūtu. Prieka mirkļi ir absolūti nekas, ja salīdzina ar nāves pieredzi, kura katru dienu jāpiedzīvo. Katram karavīram ir vajadzīga ārkārtīgi stipra griba, lai to visu pārdzīvotu.

Vai uzskati, ka karš kādu dienu varētu beigties un Putins Ukrainu palaidīs vaļā?

Putins Ukrainu nekad nepalaidīs! Krievi vienkārši nevēlas runāt un uzturēt dialogu. Piemēram, mēs sēžam ierakumos un mūsu štābs caur rāciju dod norādījumus uz krieviem nešaut, jo mums ar viņiem ir pamiers. Apmēram pēc desmit minūtēm sāk strādāt viņu ložmetējs, mīnmetējs vai jebkas cits.

Principā es uzskatu, ka Putinam pilnīgi nospļauties par viņa algotņiem, kurus sūta mums pretī. Viņam gan jau uzskats, ka, jo vairāk tie iet bojā, jo labāk.

Tie principā ir viņa lielgabalu gaļa. Starp citu, algotņu armija ir pilna ar visādiem nenormālajiem un radikāļiem, kamēr mūsu puses spēkos atrodas normāli puiši, kuri vienkārši grib aizsargāt savu dzimteni.

GALERIJA: Doņeckas skarbā realitāte

Pats gan esmu jau invalīds un savu laiku esmu nodienējis. Līdz ar to karš man pašam ir beidzies. Ja tev nav kāju vai roku, kā manā gadījumā, tad tu frontē nevienam nevari palīdzēt. Tu esi nekas vairāk kā slogs. Karā ir ļoti ātri jāskrien, ļoti ātri jārok, ļoti ātri jāšauj un ļoti ātri jābēg. Vai saproti? Protams, var jau atgriezties tikai dēļ glupa patriotisma, taču kam tas ir vajadzīgs? Piemēram, mums frontē bija viens puisis, kurš bija ārkārtīgi resns. Nevarēja ielīst neviena izmēra formastērpā. Es, protams, viņu ārkārtīgi cienu patriotisma dēļ, taču, ja esi slogs, tev karā nav ko darīt.

Tomēr ja dzimtene atkal uzstās uz tavu nepieciešamību, vai atbildēsi saucienam?

Starp mums runājot, es biju aizgājis uz vietējo mobilizācijas punktu un lūdzu, ja gadījumā ir kāds jauns mobilizācijas vilnis, lai mani noteikti atrod. Tomēr viņi tikai pasmējās un pateica, lai ejot mājās. Es esot jau savu laiku nodienējis.

Protams, ir arī citi veidi, kā es savai valstij varētu palīdzēt. Piemēram, es ļoti vēlētos būt instruktors un mācīt jaunos karavīrus.

Gluži vienkārši tāpēc, ka man ir pieredze, kuru var iegūt, tikai esot uz vietas, kaujas laukā. Tur situācija ir pavisam cita nekā kazarmās. Es pat šo atšķirību nevaru tā vārdos izskaidrot.

Kādas būtu galvenās mācības, kuras tu nodotu jaunajam karavīram?

Skanēs banāli, taču – nekādā gadījumā neatslābināties. Piemēram, vienreiz mēs pārbaudījām mīnu lauku. Darījām to ar lāpstām. Es pats roku zemi un pēkšņi sajūtu ... kaut kas metālisks. Pēc tam skatos – zemē ir ierakta mīna. Būtu es uzsitis nedaudz stiprāk vai nedaudz vairāk uz kreiso pusi, būtu uzsprādzis. Ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam.

Principā dienas paiet šādi. Mēs ar puišiem dzeram tēju. Smejamies. Tad apmēram divos dienā sākas apšaude, jo tieši tad mums tieši sejā spīd saule un mēs nevaram daudz ko redzēt. Pēc tam vakarā ir vēl viena apšaude, uz kuru mēs šoreiz normāli atbildam – sadodam tiem krieviem pa pakaļu. Tad mēs mierīgi dodamies gulēt, un šajā brīdī gribas arī atslābināties.

Tomēr tajā brīdī, kad pēkšņi atlido lode vai mīna un cilvēkam burtiskā nozīmē tiek norauta kāja, viss tavs atslābums pazūd vienā mirklī.

Efektu vēl vairāk paspilgtina tas, ka tu apzinies, ka vēl tikai šodien viņš kopā ar tevi kopā visur gāja un smējās.

GALERIJA: Izpostītas mājas un cilvēku dzīves Austrumukrainā

Ja visu laiku ir jābūt tādā saspringumā, vai vispār ir iespējams naktīs gulēt?

Normāli guļam, jo tu ārprātīgi nogursti. Tiesa, daži no puišiem nevar gulēt vispār. Viņi visu laiku ir gatavi celties un iesaistīties apšaudē. Tiem tad ar laiku izveidojas arī tā saucamais Afganistānas sindroms, kura ietvaros viņi paliek kaujas laukā pat pēc kara beigām. Viņi arī miera laikā ir gatavi zibenīgi celties un skriet. Vispār jau visas tās dežūras un nakts maiņas ir ilgtermiņā ļoti grūti izturēt. Blindāžā, kurā guļam, ļoti bieži ir arī ļoti slapjš. Nereti starp mums noguruma dēļ izveidojas arī zināma saspringuma sajūta.

Kas, tavuprāt, motivē Krievijas atbalstītos separātistus karot? Vai tikai ideoloģija, kuru jau minēji?

Tīrākā propaganda. Atšķirībā no mums neviens krievus ārstēties uz ārvalstīm nesūta. Esmu ilgi par to domājis un tiešām nevaru atrast motivāciju viņu vēlmei karot. Viņiem noteikti ir kādas idejas, kuras es pats nespēju saprast. Tāpat es nevaru saprast kāpēc pie viņiem brauc arī karotāji no citām valstīm. Esmu dzirdējis frāzi – atbrīvot Ukrainu no fašistiem. Kaut kāds murgs! Kas es par fašistu? Mans tēvs un visi tēvoči karoja Sarkanajā armijā. Viņi, starp citu, uzskata, ka mūsu pusē karo latviešu strēlnieki, poļu un amerikāņu algotņi. Realitātē tur karo tādi kā es – kolhoznieki. Tā taču ir Ukraina – mums nav naudas! (Smejas.)

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Ko tu domā par Latviju? Mēs arī diezgan saskaramies ar mūsu austrumu kaimiņa tīkojumiem.

Es paudīšu diezgan nepopulāru viedokli. Ukrainā sākotnēji arī sāka mēģinājumu izveidot profesionālo armiju. Tad, kad 2014. gadā notika revolūcija un to reāli vajadzēja, neviena reāli nebija. Krima tika okupēta bez neviena šāviena. Tāpat arī Doņecka un Luhanska. Tikai tad, kad sāka veidoties brīvprātīgo bataljoni, krieviem tika izrādīta jūtama pretestība. Pagaidām mūsu armija ir ļoti stipra. Tajā dienē apmēram 250 000 karavīru, un ir vairāk vai mazāk mobila. Protams, es nevaru teikt sliktas lietas par valsti, kura mani ārstē, taču latviešu armija ar tās 10 000 karavīriem ir daudz par mazu. Mums Austrumukrainā vien frontē atrodas aptuveni 100 000. Jums ir nepieciešams palielināt dienējošo skaitu. Kā to izdarīt?

Jāievieš obligātais militārais dienests. Armijā ir jākalpo katram.

Tas arī palīdz sabiedrībai kā tādai – cilvēku ļoti disciplinē.

Tomēr tu pats minēji, ka ne visi ir piemēroti militārajam dienestam. Daži no puišiem ir arī slogs.

Atgādināšu, ka pirms nonākšanas armijā ir jāiziet medicīniskā pārbaude.

Tomēr tu teici, ka tas ir jādara katram.

Nu labi. Tiem, kuri to var. Ziniet, par šādām lietām es labāk nevēlētos izteikties. Es tikai zinu to, ka jūsu armija ir kā bērnudārzs. Kas vispār ir 10 000 karavīru? Absolūti nekas!

Andrijs Posuhovskis ar ieročiem

FOTO: Andrija Posuhovska Facebook konts

Domā, ka esam tik vāji arī kopā ar mūsu NATO sabiedrotajiem?

NATO nav nekad karojusi ar Krieviju. Vismaz noteikti ne tā, kā mēs pagaidām karojam Ukrainā. Krievijas armija vienmēr ir izmantojusi kara nelietību kā kara viltību. Manuprāt, NATO spēki šādas metodes izmantot izvairās. Zinu situācijas, kurās aplenktajiem Ukrainas karavīriem ir tikusi apsolīta iespēja padoties apmaiņā pret dzīvību. Tomēr realitātē krievi viņus visus apšāva. To, starp citu, solīja viņu virsnieks. Lūk, ko nozīmē viņu vārds! (Nospļaujas.)

Kā tu domā, vai armijai Latvijā varētu palīdzēt arī civiliedzīvotāji, kuri nevēlas doties uz kaujas lauku vai kalpot par instruktoriem?

Zinu tikai to, ka nevienu tu neko darīt nepiespiedīsi. Ja cilvēks gribēs, tad arī izdomās, ko varētu darīt. Interesanti tas, ka Ukrainas gadījumā palīdzība armijai no dažādu volontieru puses parādījās tikai pēc Krimas okupācijas un Krievijas veiktā iebrukuma. Tā mums bija ārkārtīgi nepieciešama, jo sākumā karavīriem nebija ne normāla ēdiena, nedz arī normāla apģērba. Tāpat ģeneratori, pumpji ūdens iegūšanai, tēmekļi ieročiem, bruņuvestes. To visu mums sagādāja tieši volontieri.

Vienīgi ļoti žēl, ka gandrīz piecu gadu laikā kopš kara sākuma mūsu valdība vēl arvien nav spējusi pārņemt karavīru apgādi savā paspārnē.

Volontieru resursi taču nav neizsmeļami!

Kā tu pats redzi Ukrainas kara attīstību nākamajos piecos gados?

Ja godīgi, es tiešām nezinu, kā Ukrainas un Krievijas valdība vienosies par mūsu nesaskaņu noregulēšanu. Ir skaidrs, ka neviena no pusēm negūs vai nevēlēsies gūt nospiedošo pārākumu pār otru. Ukrainas gadījumā mēs baidāmies iet uzbrukumā, jo krieviem ir nospiedošs pārsvars gan karavīru, gan tehnikas ziņā. Savukārt Putins pagaidām tikai nogaida piemērotāku brīdi, lai okupētu visu Ukrainu. Viņam vajag ticamu iemeslu, lai sāktu rīkoties agresīvāk. Piemēram, ja kāds no mūsējiem nogalinātu kādu viņējo, tad šāds iemesls varētu rasties. Paskatāmies uz to, kas nesen notika Kerčas šaurumā. Ja mūsējie būtu atklājuši uguni, tad krievi uzreiz būtu metušies iekšā Ukrainā. Tā bija tīrākā provokācija!