Kā vēstīts izdevumā “The Atlantic”, 1967. gadā veiktie testi liecināja, ka “GE” krāsu televizori izstaro radiāciju, kas pārsniedz pieļaujamo līmeni. Pēc rūpīgākas izmeklēšanas noskaidrojās, ka šī problēma neskar tikai “GE” televizorus, proti, izrādījās, ka radiāciju izstaro teju katrs saražotais krāsu televizors. Tas nozīmēja, ka radioaktīvi bija vismaz 112 tūkstoši televizoru.
Eksperti toreiz uzskatīja, ka radiācija ir saistīta ar augstspriegumu, kas bija nepieciešams, lai krāsu televizori darbotos. Radiācijas līmenis pārsniedza pieļaujamo no 10 līdz 100 tūkstošiem reižu. Pēc šā atklājuma tika publicēts paziņojums, ka radiācijas lielums nav tik liels, lai kādam kaitētu, tomēr pastāvēja viens āķis. Televizori radiāciju izstaroja ar asu leņķi uz leju, kas nozīmēja, ka tā neskāra cilvēkus, kuri atradās vismaz 1,80 metru attālumā no televizora ekrāna. Tomēr tie, kuri televizoru skatīties bija iecienījuši, guļot uz paklāja pie aparāta, vai televizoru mēdza novietot pie griestiem, sevi pakļāva tiešam radiācijas starojumam.
Joprojām gan nav īsti skaidrs, kāda bija televizoru izstarotās radiācijas ietekme uz aparātu īpašnieku veselību. Iespējams, ka tā nebija tik nozīmīga, cik izklausās.
1968. gadā tika pieņemti grozījumi, kas paredzēja radiācijas līmeņa kontroli elektroniskajās ierīcēs. Rezultātā krāsu televizoru ražotāji televizoriem pievienoja īpašu stikla plāksni, kas neļāva radiācijai nokļūt līdz skatītājam.
