Reiz Kolkā bija nosēdies balons, kas pa gabalu izskatījās kā miets ar baltu bumbulīti. Izrādījās, ka tas bija kādas Anglijas skolas klases gaisā palaists sveiciens. Tātad balons bija nolidojis tūkstošiem kilometru, līdz pārvērties drazā.
Savukārt pirotehnika, ko svētkos izšauj lielā vairumā, rada indīgu dūmu mākoni.
Tā ir tēma, par ko reti runā. Zaļo čukstus reti sadzird! Domāju, ka drīz par to ierunāsies aktīvāk.
"Profesionāli organizēta salūta laikā izmeši nonāk augstu gaisā un ar vēju tiek aizpūsti, bet sadzīves pirotehnika sprāgst zemu. Vielas, kas rodas sadegšanas rezultātā, ir kaitīgas. Rezultātā katrs pirotehnikas blīkšķis vairo vielas, starp kurām ir smagie metāli, un tas nevar neietekmēt vidi.”
Runājot par jauko tradīciju Vecgada naktī kurināt ugunskuru, Vilnis Skuja iesaka, neraugoties uz salto ziemas laiku, rūpīgi apdomāt, kur iekurt ugunskuru. Viņam gadījies redzēt, kā ziemā mežā izceļas ugunsgrēks.
To izraisīja kāds Rīgas bezpajumtnieks, kas bija nolēmis “paceļot pa Latviju”.
Klaiņojot vīrs bija iegājis mežā un kūdrainā zemsedzē iekūris ugunskuru. Pat ja zemes virskārta ir mitra, kūdra zemākajos slāņos var gruzdēt ļoti ilgi. Ja ugunskurs tiek kurināts uz smilšainas augsnes, ejot projām, jāpārliecinās, vai uguns apdzēsta. “Aizsargājamās teritorijās ugunskuru drīkst kurināt tikai īpaši tam paredzētās vietās. Pretējā gadījumā neglītais svinētāju atstātais ugunskura pleķis stāv gadiem ilgi.
Arī tie, kas mežā nevis uzceļ telti, bet saliek kopā zarus, izveidojot tādu kā slietņu būdu, rīkojas videi nedraudzīgi. Tas slietenis ir piesārņojums, uz kuru citiem jāskatās un kādam jānovāc.
Pie mums nav tādas mežu platības kā Sibīrijā, kur tajā vietā piecdesmit gadus neviens kāju nesper. Jā, tur ģeologi un zeltrači vietu pamet, atstājot visu, kas ir, – pat iekārtas. Mēs dzīvojam tik blīvi, ka vienu un to pašu vietu izmantojam vairākas reizes. Tāpēc labā prakse ir – ko ienesi, to aiznes!”