Kā izdevumā “The Conversation” raksta zinātnieks Maiks Evanss (Mike Evans), tavs ķermenis ir klāts ar sīkiem temperatūras sensoriem jeb aukstumjutīgiem receptoriem, kas atrodas uz īpašām nervu šķiedrām cilvēka ādā. Kad temperatūra pazeminās, šie receptori sūta signālu smadzenēm. Šos receptorus mēdz dēvēt arī par mentola receptoriem, jo tie reaģē uz ķīmisko mentolu, kas, pieskaroties ādai, sniedz mums vēsuma sajūtu.
Tā kā šīs nervu šķiedras atrodas visā ķermenī, tās ar centrālo nervu sistēmu ir savienotas dažādos līmeņos. Receptori uz rokām, torsa, kājām un pleciem ir savienoti ar mugurkaula neironiem. Savukārt receptori uz sejas, galvas vai mutē ir savienoti ar smadzeņu stumbru. Ņemot vērā, ka nervi elektriskos signālus vada ļoti ātri, attālumam no nosalušās ķermeņa vietas līdz smadzenēm ir mazs efekts uz to, cik ātri mums sāk salt.
Elektriskais signāls aizceļo uz talāmu jeb uz galvas smadzeņu daļu, kas atbild par informācijas pārdali no maņu orgāniem, izņemot ožu, uz galvas smadzeņu garozu. No talāma signāls nokļūst somatosensorajā garozā, kas rada aukstuma sajūtu. Balstoties uz to, smadzenes var ātri noteikt nosalušo vietu uz ķermeņa, kā arī izmērīt, cik spēcīgs ir aukstums. Ja aukstums ir pārāk liels, tad, līdzīgi kā lielā karstumā, tiek bojāti audi un cilvēks jūt sāpes.
