Nacionālajā teātrī top izrāde par vācbaltiešiem “Baltiešu gredzens”
Jauna izrāde!

FOTO: Publicitātes foto

Latvijas Nacionālajā teātrī top Zigfrīda fon Fēgezaka “Baltiešu gredzens”. Tas ir viens no ļoti retajiem literārajiem darbiem, kurā dzīve Latvijā tiek tēlota no vācbaltieša skatu punkta. Dramatizējuma autore Inga Ābele, režisors Viesturs Kairišs. Pirmizrāde 7. februārī.

“Mēs neesam tikai mēs, mēs dzīvojam un topam citiem līdzās. Vairāku gadsimtu garumā – vācbaltiešiem, aizgūstot viņu dziesmas un daudz ko citu. Retrospekcija no Aurela bērnības līdz 1939. gadam dos iespēju iepazīt vairāku muižu ļaudis un viņu likteņus, bet pirmām kārtām ļaus ieraudzīt Latviju un tās lauku ainavu no vācbaltu skatu punkta. No nogrimušas un izzudušas Atlantīdas skatu punkta” - vēsta izrādes anotācija. 

Viens no mūsu vēstures stereotipiem ir uzskats par vāciešiem kā latviešu tautas paverdzinātājiem – mēs pieminam “700 verdzības gadus”, tautasdziesmas, kurās “jākuļ kunga rija”, vai stāstus par padumjajiem vācu kungiem, kas visādi ekspluatē latviešu zemnieku. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka lepojamies ar Rundāles pili, neskaitāmām Latvijas baznīcām un lauku muižām un pie sava kultūras mantojuma pieskaitām vācbaltiešu arhitektu būvēto Rīgas centru – Vilhelma Bokslafa Mākslas akadēmiju, Johana Daniela Felsko Mazo ģildi vai 1. pilsētas slimnīcu, Reinholda Šmelinga Āgenskalna tirgus paviljonu un citas celtnes.

Romāns “Baltiešu gredzens” ir četru nelielu romānu tetraloģija, un izrādes pamatā būs tā ceturtā daļa “Pēdējais cēliens” (latviešu versijā “Baltiešu mijkrēslis”), kurā darbība notiek 1939. gadā, kad tā galvenais varonis Aurels pēc pasaules klejojumiem atgriežas mājās – Latvijā īsi pirms Hitlera uzsaukuma visiem vāciešiem atgriezties vēsturiskajā dzimtenē. Protams, Aurels atgriežas uz īsu laiku, jo pavēle skar visus. Arī Aurelam būs jākāpj uz pēdējā kuģa, kas atiet no Rīgas ostas un aizved uz Vāciju. Tomēr šis Latvijā pavadītais laiks nav nejaušs, te viņš satiek savu mīlestību, reiz jaunībā apjūsmotās un klusībā iecerētās Varinkas meitu Madelēni. Taču stāsts, kas būtu tikai par mīlestības dzimšanu, šoreiz nebūtu pilnīgs. Ar Aurela – bērna, pusaudža, jaunekļa – acīm mēs varam ieraudzīt to Rīgas un jo īpaši Latvijas lauku ainavu, kuru esam pieraduši skatīt no sava skatpunkta.

Lomās: Arturs Krūzkops, Agnese Cīrule, Uldis Dumpis vai Voldemārs Šoriņš, Astrīda Kairiša, Ināra Slucka, Lolita Cauka, Maija Doveika, Kaspars Zvīgulis, Laura Siliņa, Raimonds Celms, Jēkabs Reinis, Kārlis Reijers, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Artis Drozdovs.

Viestura Kairiša scenogrāfija, scenogrāfa asistents Toms Babčuks, kostīmu māksliniece Rūta Kuplā, horeogrāfe Jana Jacuka, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, Māras Uzuliņas leļļu režija, producents Jānis Kaijaks.

Zigfrīds fon Fēgezaks (1888–1974) – Vidzemes muižnieku dzimtas fon Kampenhauzenu atvase. Studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās, viņš pēc aizbraukšanas no Latvijas 1914. gadā strādājis kā žurnālists un kara korespondents. Sarakstījis vairāk nekā 30 romānu, arī divas lugas – “Mirusī pilsēta” (1923) un “Cilvēks krātiņā” (1926), ir vairāku ceļojumu aprakstu un rakstu krājumu autors. Popularitātes ziņā “Baltiešu gredzenam” (vācu nosaukums “Baltiešu traģēdija”) seko romāns “Rijīgā māja” (1932).

Vācbaltieši jeb Baltijas vācieši – etniska pamatiedzīvotāju grupa, kura mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā veidojās kopš 14.–15. gadsimta etnoģenēzes procesā, pakāpeniski saplūstot vienā tautā Livonijā ieceļojušo vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu un citu tautību, kā arī vietējo līvu, latviešu un igauņu pirmskristietības laika elites pēctečiem (Līvenu, Maidelu, Koskilu, Patkulu, Tīzenhauzenu u. c. dzimtas), un iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot Krievijas impērijas Baltijas guberņās savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti.

Visi vācbaltieši prata arī pārējās vietējās valodas: latviešu vai igauņu vai krievu. 1920.–1925. gadā latviski runājošo vāciešu īpatsvars Latvijā pieauga no 74,1% līdz 80,5%.

Memuārliteratūrā sastopamajos pašraksturojumos vācbaltieši uzsver, ka no pārējām vietējām tautām viņi atšķiras ar atbildības izjūtu, godīgumu, neuzpērkamību, kārtības mīlestību un disciplīnu.

1914. gadā sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotājs.

Uz augšu