Par vienu no 21. gs apspriestākajiem tematiem ir kļuvusi tehnoloģiju un mākslīgā intelekta straujā attīstība. Nešaubīgi, ka tas nesīs daudzus būtiskus ieguvumus cilvēces ekonomiskajai labklājībai un ievērojami atvieglos ikdienas dzīvi. Tomēr šai attīstībai ir arī ēnas puse – valdību potenciālā spēja daudz vieglāk piekļūt iedzīvotāju personīgajiem datiem un veikt praktiski nepārtrauktu novērošanu. Vai šādu scenāriju ir iespējams novērst?

Kas ir mākslīgais intelekts un kas veicina tā straujo attīstību?

Neskatoties uz to, ka pastāv daudzas definīcijas par mākslīgo intelektu un tā būtību, lielākā daļa ekspertu to definē kā datorsistēmu spēju veikt uzdevumus, kuriem tradicionāli ir bijis nepieciešams cilvēka intelekts. Par piemēriem var uzskatīt dažādu procesu veikšanu, kuriem ir nepieciešama vizuālā uztvere, relatīvi sarežģītu lēmumu pieņemšana, kā arī tulkošana. Tomēr kāpēc mēs par to esam sākuši daudz aktīvāk runāt tieši šajā desmitgadē? Kāpēc tieši mūsdienās mākslīgais intelekts piedzīvo tik strauju attīstību?

Youtube ģeopolitiskās analīzes kanāla KJ Vids komentētājs Kasims Džavids savā video citam ģeopolitiskās analīzes kanālam Caspian Report pauž četrus galvenos iemeslus. Pirmkārt, mūsdienās ir pieejams iepriekš cilvēces vēsturē nebijis informācijas daudzums. To savukārt ir izraisījusi informācijas tehnoloģiju straujā attīstība. Otrkārt, pēdējos gados ir strauji attīstījušās datortehnoloģijas, kuras ļauj apstrādāt ievērojami lielākus datu apjomus. Treškārt, savus zelta laikus piedzīvo mašīnmācīšanās nozare, jo plaši pieejamais datu daudzums ļauj uzlabot algoritmus, kuri atbild par cilvēka uzvedības atdarināšanu. Principā – jo vairāk datu ir pieejami, jo ātrāka būs šīs nozares attīstība. Ceturtkārt, iedzīvotāju skaits pasaules attīstīto valstu ekonomikās turpina samazināties, un līdz ar to samazinās arī darbaroku pieejamība. Rezultātā valstis ir vairāk sākušas redzēt mākslīgo intelektu kā atbildi demogrāfijas mestajiem izaicinājumiem. Jāuzsver, ka mašīnas ne tikai var aizstāt trūkstošos darbiniekus, bet arī bieži vien izdarīt tām uzticētos pienākumus daudz kvalitatīvāk par cilvēkiem.

Kāpēc tas interesē valdības?

Lai gan mākslīgais intelekts pārsvarā tiek asociēts ar korporatīvo vidi un ražošanas optimizāciju, arī valdības ir tajā atradušas ko ārkārtīgi interesantu. Pirmkārt, runa ir par valstij piederošo ražošanu. Ātrāka un daudz efektīvāka datu apstrāde ļauj valstīm ātrāk un efektīvāk izveidot tiem nepieciešamās preces, pauž Džavids.

Otrkārt, mākslīgais intelekts sniegs izrāvienu valstu militārajā dimensijā. Tas atvieglinās gan komandēšanas darbu, gan ļaus veidot ieroču sistēmas ar ārkārtīgi lielu automatizācijas pakāpi. Daudzas no tām spēs pašas pieņemt lēmumu kad atklāt uguni. Tāpat attīstība notiks arī kiberkara dimensijā, norāda Džavids.

FOTO: Reporters/Reporters

Treškārt, interese ir saistīta ar mākslīgā intelekta potenciālu novērot sabiedrībā notiekošos politiskos, ekonomiskos, drošības, vides un cita veida procesus, pauž Džavids.

Turklāt šī novērošana varētu tikt veikta praktiski nepārtraukti – 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā.

Taču tā ir arī ir koks ar diviem galiem un ir kļuvusi par vienu no vispretrunīgāk vērtētajiem mākslīgā intelekta izmantošanas veidiem. No vienas puses, šāda novērošana laikus ļauj pamanīt dažādus brīdinājuma signālus un novērst cilvēkiem negatīvus notikumus. Piemēram, kādas aizdomīgas kopienas padziļināta izpēte varētu ļaut laikus identificēt teroristus vai arī citus pretvalstiskus elementus, kuru darbības varētu  kaitēt vairākumam. Tomēr, no otras puses, mākslīgais intelekts var kļūt arī par bīstamu ieroci. Ar tā palīdzību var tikt identificēti un likvidēti politiskie pretinieki. No valdības acīm un ausīm var neglābt nedz biezākās sienas, nedz arī maskēšanās.

Līdz ar to sabiedrība var potenciāli sajusties kā sliktākajās Džordža Orvela «1984» tradīcijās ar mūžam nesnaudošu «Lielo brāli».

Pastāv iespēja, ka, mākslīgā intelekta tehnoloģijām attīstoties, valdības varētu izjust lielu kārdinājumu no iedzīvotājiem iegūt vēl nebijušu datu daudzumu.

FOTO: Pixabay

Ķīna kā negatīvais mākslīgā intelekta izmantošanas piemērs

Vislielāko preses uzmanību saistībā ar šo kārdinājumu ir izpelnījusies Ķīnas valdība, kura līdz 2020. gadam ir iecerējusi pabeigt plašu viedierīču un novērošanas kameru tīkla izveidi. Ir paredzēts, ka tajos tiks integrēta spēja atpazīt valsts iedzīvotāju sejas, mašīnu numura zīmes, vecumu, dzimumu un citas personiskas detaļas. Pēc tam šī informācija var tikt salīdzināta ar valsts datubāzē pieejamo. Valdība Pekinā šādas kameras vēlas izvietot gan lielākajās pilsētās, gan lauku apgabalos. Ir paredzēts, ka šie tīkli darbosies nepārtraukti.

Būtiski, ka tie arī papildinās tā saucamo sociālo nopelnu sistēmu.

Sistēmas ietvaros cilvēkiem būs jākrāj punkti. Jo vairāk sakrātu punktu, jo lielākus labumus un priekšrocības cilvēks varēs iegūt.

Punkti tiks ieskaitīti cilvēku kontā par valdības definētiem atbildīgas uzvedības piemēriem. Tos arī būs iespējams zaudēt, ja cilvēks rīkojas, valdības prāt, amorāli un bezatbildīgi vai arī pārkāpj likumus. Piemēram, ja veikalā ratiņos tiks ielikti pamperi, cilvēks tiks definēts kā gādīgs pret saviem bērniem un tuviniekiem un iegūs punktus. Savukārt, ja tiks nopirkts par daudz alkohola, indivīds tiks redzēts kā pārmērīgs šā kaitīgā produkta lietotājs un punktus zaudēs. Tas pats attiecas arī uz rēķinu nesamaksāšanu, savā rakstā norāda LSM ārpolitikas analīzes rubrikas «Status Quo» autore Ieva Hūna. Punktu izvērtēšanā lomu spēlēs arī radinieku rīcība. Teiksim, ja tavs tēvs slikti izteiksies par valdību, tas ietekmēs arī tavu punktu skaitu.

Kā piemērus iegūtajiem labumiem un priekšrocībām var minēt īpašus pakalpojumus viesnīcās, lidostās, izdevīgus kredītus nosacījumus, kā arī vieglāku piekļuvi labākajām universitātēm un darbam valsts pārvaldē. Savukārt, ja savākto punktu skaits būs zems, cilvēkiem var tikt liegts ceļot un strādāt valsts iestādēs.

Interesanti ir tas, ka Ķīna šādas sistēmas nepieciešamību pamato ar līdzīgu skaidrojumu kā demokrātiskās valstīs – izskaust noziedzību, terorismu, kā arī nodrošināt iedzīvotāju drošību. Šāda pieeja ir salīdzinoši gudra, jo neviens indivīds nevēlas, lai par viņu zina pilnīgi visu un valdība spētu manipulēt ar privātu informāciju.

Tomēr cilvēki šādai kontrolei kļūst padevīgāki, ja runa ir par to spēju justies mierīgi uz ielas un bez bailēm vadīt ikdienas gaitas.

Zīmīgi, ka tieši Ķīna ir pagaidām uzskatāma par galveno ASV sāncensi cīņā par līderību mākslīgā intelekta sfērā pasaulē – sāncensība, kura, Krievijas prezidenta Vladimira Putina prāt, noteiks jauno pasaules valdnieku, saka Džavids. Tāpat nevar izslēgt, ka kārdinājumā iegūt iespējami vairāk datu, citas valstis varētu integrēt vismaz kādu nelielu (iespējams daudz maigāku) daļu no Ķīnas pieredzes.

Ko ir iespējams darīt lietas labā?

Primāri būtu jāsaprot, ka mākslīgā intelekta attīstība ir neapturama. Tas gluži vienkārši var sniegt pārāk daudz noderīgu lietu gan valdībām, gan privātajam sektoram, lai no tā vienkārši atteiktos. Reālistiski būtu iespējams panākt tikai tā negatīvo iezīmju zināmu ierobežošanu un paturēt novērošanu pašreizējā (arī ne mazā) līmenī. Šajā gadījumā labākais instruments būtu mūsu pašu – iedzīvotāju balsis, jo tieši mēs, nevis valdības vai kompānijas, esam visvairāk ieinteresēti, lai mums turpinātu būt privātā dzīve.

Tieši mums būtu pienākums turpināt politiķiem atgādināt, ka terorisma un noziedzības apkarošanai, kā arī dažādu krīžu novēršanai ir savas robežas un tā nedrīkst tikt īstenota, aizskarot personiskās brīvības.

Par laimi, Latvija pieder demokrātisko valstu kopienai un tās pārstāvjiem ir nepieciešams ņemt vērā tautas gribu. Pretējā gadījumā amats tiks zaudēts vēlēšanu laikā. Tādējādi mēs tandēmā ar citām demokrātijām esam veiksmīgākā pozīcijā nekā jau minētā Ķīna, kura vēl arvien ir totalitāra un iedzīvotāju balsis var ļoti vērā neņemt.

Lai gan var šķist, ka šis ir muļķa mierinājums, mēs nedrīkstam aizmirst, ka liela daļa no iemesla, kādēļ Rietumu civilizācijai mūsdienās ir dažādas tiesības (piemēram, darba, patērniecības un citās dimensijās), ir spēja mobilizēties drosmīgā protestā un runāt par izjustajām netaisnībām. Ja mēs neko nedarīsim un turpināsim klusēt, mums ļoti viegli varēs kāpt uz galvas. Galu galā – smadzenes un vārds mums katram ir dots, lai to liktu lietā.