Igors Jašcenko ir 53 gadus vecs stomatoloģijas biznesa pārstāvis, ar plašu paziņu loku zobārstniecībā. Maza auguma, pliku galvu, atlētisks un enerģijas pilns šķirtenis, divu bērnu tēvs, kurš 2014. gadā, sākoties karam, saprata, ka Ukrainas armijai ir vajadzīga palīdzība. Bet kā karā var palīdzēt viņš, kuram spēka gadi jau aiz muguras? Viņš nolēma palīdzēt ar to, kas viņam padodas vislabāk - zobārstniecību.

Postpadomju tradīcijām bagātajā Ukrainas armijā, kāda tā bija, sākoties karam 2014. gadā, armijas zobārsti bija un vēl joprojām ir īpaša suga. Viņi kardināli atšķiras no civilajiem zobārstiem. Varētu teikt, ka armijas zobārsta vienīgā funkcija ir izraut zobu. Nav zoba, nav problēmu! Padomju militārajā medicīnā pacients tika uztverts kā potenciālais simulants un komfortablu apstākļu nodrošināšana lazaretēs tika uztverta kā ielūgums potenciālajiem simulantiem.

Vairākām paaudzēm padomju militārā medicīna, zobārsti tai skaitā, atmiņās ir iespiedusies kā kaut kas ļoti nepatīkams.

2015. gada vasarā, kad, neskatoties uz otro Minskas pamiera vienošanos, karadarbība Donbasā joprojām turpinājās, Igors ar domubiedriem nopirka vecu mobilās zobārstniecības treileri, kurā ierīkoja modernu zobārstniecības aprīkojumu. Viņš to plānoja aizgādāt līdz frontei un nodot armijas ārstu rīcībā. Tomēr galu galā, sapratis, ka armijas zobārstu darba veids no tā nemainīsies, viņš domu par šo dāvinājumu atmeta, un tā vietā radās daudz vērienīgāka ideja. Ideja par valsts labāko zobārstu piesaistīšanu un nogādāšanu uz fronti vēl nepieredzēta apjoma palīdzības sniegšanai karavīriem.

Igors Facebookā izveidoja domubiedru grupu, kurā ievietoja aicinājumu atsaukties palīdzēt gribētājus. Viņš arī personīgi uzrunāja ārstus un nokomplektēja pirmo braucienu uz fronti, kura ietvaros apbraukāja vairākus bataljonus. Tāds bija sākums Diļļu dentālim jeb Ukrop Dental un viņa nesavtīgajai palīdzēšanas kampaņai, kas turpinās līdz pat šai dienai.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Cilvēku palīdzētgriba ir nodrošinājusi Ukrop Dental ar pietiekamiem materiāliem un finansiāliem resursiem, lielāks izaicinājums ir kvalitatīvu ārstu piesaistīšana, kas bieži vien no iesaistītajiem prasa ne tikai finansiālu ieguldījumu, bet arī sava laiku.

Lai nokļūtu Austrumukrainā un pavadītu tur vienu izbraukuma rotāciju, bieži vien speciālisti uz šo laiku slēdz savus zobārstniecības kabinetus.

Tagad, 2018. gada beigās, Igora organizācija sevī ietver sešus pārvietojamos zobārsta kabinetus, no kuriem trīs ir lielie treileri un trīs pielāgoti Mercedes Sprinter busiņi. Savukārt, stratēģiski nozīmīgā lokācijā - krustcelēs starp daudz cietušo Avdijivku, Marinku un citiem karstajiem punktiem - Igors ir izveidojis stacionāro Ukrop Dental zobārstniecības štābu. Divstāvu ēka, bijušais ūdens attīrīšanas iekārtu kompānijas atpūtas nams, tagad ir vieta, kur nepārtrauktā straumē no ierakumiem ar armijas automašīnām zobus labot ierodas kamuflāžās ģērbti kareivji. Bahilās ietērptos dubļainos zābakos viņi sēž uzgaidāmajā telpā un gaida savu kārtu pie zobārsta. Turpat ēkas otrajā stāvā ir ierīkotas divas guļamtelpas ar divstāvu gultām rezidējošajiem ārstiem; rotācijas kārtībā no dažādiem Ukrainas reģioniem uz vairākām dienām ierodas ārsti, implantologi, anesteziologi un citi volontieri.

Pieprasījums pēc zobārstu palīdzības ir milzīgs. Līdz 2018. gada vasarai kopumā palīdzība ir sniegta jau 30 tūkstošiem pacientu, projektā kopā piedalījušies 200 ārstu. Savdabīgs ir implantologu un anesteziologu komandas uzstādītais rekords - divu dienu laikā implantēti 78 zobi 38 pacientiem.

Pirmajiem - agri no rītiem - pieraksts pie zobārsta ir karavīriem, kas ierodas no ierakumiem: viņiem līdz tumsai ir jāpaspēj būt atpakaļ pozīcijās. Jo līdz ar tumsas iestāšanos parasti sākas arī apšaudes, kuru laikā atrasties uz ielas ir bīstami.

Saprotami ir padomju zobārstniecības atstātā mantojuma nospiedumi karavīru prātos. Zobārsti un zobu ārstēšana uzdzen drebuļus ne vienam vien kaujās rūdītam kareivim. Tāpēc Igors ir izveidojis īpašu smieklīgo cepurīšu kolekciju, kas karavīriem, gluži kā bērniem, palīdz atslābināties zobārsta krēslā.

Ar vilka vai Šreka, vai kāda cita pasaku tēla cepurīti rotājies zobārsts, kas urbj zobus kamuflāžā tērptam bailēs sastingušam karavīram, ir amizanta kombinācija.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Ūdens attīrīšanas iekārtu kompānija, kura pēc okupācijas tagad atrodas separātistu ieņemtajā Doņeckā, sedz ēkas elektrības un ūdens patēriņa izdevumus. Mēbeles zobārstniecības kabinetam ziedojis mēbeļu ražošanas uzņēmums, instrumenti ir gan dāvināti, gan iegādāti par ziedotāju naudu. Kad Igors pārņēma ēku, tā vispirms bija jāatbrīvo no mīnām. Mājai bija izsisti logi, sienās šāviņu pēdas, bet pati māja - žurku apsēsta.

- Kad beigsies karš, māja būs saglabājusies un labi aprūpēta. Ieguvums arī pašiem īpašniekiem, - stāsta Igors.

Tikko pavadīta ceturtā gadu mija šajās telpās. Virtuves sienas ir izrotātas ar projekta dalībnieku un daudzo viesu plaukstu nospiedumiem - atmiņām par viesošanos šeit. Lielu palīdzību šim projektam ir sniegušas arī citas volontieru organizācijas no Ukrainas un arī ārzemēm. Piemēram, visi trauki šeit ir saņemti no Luksemburgas. Ukrop Dental ēku, sētu, vārtus un transporta līdzekļus rotā daudzi savdabīgi zīmējumi, karikatūras, uzsaukumi un uzrakstu plāksnītes.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Putin huilo

Zobārstu palīdzība tiek piedāvāta arī vietējās apkārtnes iedzīvotājiem, kas arī ir bieži viesi šajā namā. Bet pacientam ir jābūt spējīgam pateikt paroli.

Parole šajā apkārtnē un visā Ukrainā ir labi zināma, bet, ja palīdzības meklētājs tomēr to nezina, pirmā paroles daļa viņam tiek pateikta priekšā - "Putin.."

Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, kāda ir paroles otrā daļa - "huilo". Tuvumā esošā Avdijivka ir pilsēta, kurā apmēram 85% iedzīvotāju ir prokremliski noskaņoti separātistu atbalstītāji. Igoram nav ne mazākās vēlēšanās nodrošināt zobārstniecības palīdzību separātiski noskaņotiem pilsoņiem. Ja starp pacientiem gadās arī kāds separātists, viņam ar savu muti ir nācies izteikt šo vārdu salikumu - "Putin huilo". Igors ar uzjautrinājumu atceras kādu vecīti, kas šajā namā ir viesojies pat sešas reizes, bet tā arī nav spējis pateikt paroli, un tā arī palicis bez zobārstu palīdzības. Večuks visdažādākajos veidos atrunājies ar ieganstu, ka lamuvārdus principā nelietojot, bet - nav paroles, nav bezmaksas palīdzības.

Trizub FM jeb kauja radioviļņos

Otrajā stāvā blakus ceļojošo zobārstu istabai atrodas Igora guļamistaba. Tajā rokas stiepiena attālumā no Igora gultas atrodas vēl viens projekts - radiostacijas Trizub FM studija, kuru ir radījusi Zaparožijas volontieru apvienība cīņai pret Krievijas informatīvo karu, kas dominē teju visā Donbasa radioviļņu diapazonā. Šajā istabiņā, kurā bez radio studijas aprīkojuma un gultas vietas pietiek vēl tikai dažām Igora personīgajām lietām, viņš tuvākajai 70 kilometru apkaimei raida ukraiņu mūziku, ziņas un intervijas ar slavenībām - Ukrainas patriotiem. Šis attālums ir pietiekams, lai sasniegtu vienu miljonu iedzīvotāju lielo Doņecku - lielāko separātistu kontrolē pārņemto pilsētu Austrumukrainā.

- Viss vēl nav zaudēts! Tā saka Igors, kad studijā saņem zvanus no Doņeckas ar lūgumu pēc īpašām ukraiņu patriotiskajām dziesmām.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Trizub FM radās 2016. gadā, kad pēc viesošanās pie karavīriem pozīcijās Igors ievēroja, ka karavīri klausās Krievijas radiostacijas. Visā frontes garumā toreiz nebija pieejamas pilnīgi nevienas ukraiņu TV un radio stacijas. Noskenējot ēteru, Igors uzzināja, ka no okupētajās teritorijās uzstādītiem raidītājiem vietējie iedzīvotāji, ukraiņu karavīri tai skaitā, saņem piecus Krievijas un pašpasludināto separātistu republiku televīzijas kanālus un desmit radiostacijas.

Igors ar domubiedriem atrada brīvus radiovilņus 103,5 frekvencē, uzlika raidītāju un antenu, kas sākotnēji darbojās 15 kilometru rādiusā. Pēc kāda laika, atraduši jaudīgāku raidītāju, viņi sāka sūtīt signālu no augstākas antenas, un nu Trizub FM iesniedzās arī okupētajās teritorijās. Tad arī sāka parādīties pirmie traucējumi un slāpētāji.

Līdz kādu dienu Trizub FM signālu nomāca ēterā pēkšņi parādījies piecas reizes jaudīgāks signāls un Igora radiostacijas viļņos sāka skanēt 4000 km tālās Sibīrijas pilsētas Barnaulas radio retranslācija.

Igors bija spiests pārbūvēt aparatūru raidīšanai citā frekvencē. Nu Trizub FM bija dzirdams arī internetā.

Trizub FM bija un ir kā dadzis acīs okupēto teritoriju vadoņiem. Radiostacijas serveris katru dienu piedzīvo vairākus desmitus uzlaušanas mēģinājumu. Bet separātistu vislielāko niknumu Igors izjuta tad, kad viņa radio studijā uz interviju viesojās no separātistu gūsta izkļuvusī Ukrainas patriote un aktīviste Irina Dovhana. Pirms kara viņa dzīvoja tagad okupētajā Jasinuvatas pilsētā, kur bija labi situēta un zināma personība. Ēterā nokļuvušais Irinas dzīvesstāsts par nolaupīšanas un spīdzināšanas šausmām, nolaupītajiem īpašumiem un atņemto biznesu bija katalizators spēcīgam separātistu uzbrukumam Trizub FM. Trīs dienas pēc intervijas Trizub FM viļņus sāka slāpēt jaudīgs slāpētājs. Pēc tam tika sašauta kāda pie frontes pozīcijām uzstādītā antena. Bet uz  tehniķiem, kas devās to salabot, tika atklāta uguns. Pretiniekam izdevās uzlauzt radio serveri. Ar jaudīgu signālu tika sadedzināts Trizub FM radio raidītājs. Igoram bija vajadzīgs mēnesis, kamēr viņš atrada jaunu raidītāju un uzstādīja tam aizsardzības sistēmu. Arī šoreiz separātisti bija aizņēmuši Trizub FM frekvenci, kurā tagad skanēja vēl kāda cita Krievijas radiostacija. Trizub FM bija spiests pāriet uz vēl citu frekvenci - 98,0 - kurā raida līdz pat šim brīdim.

2017. gada oktobrī Trizub FM pārstāja kļūt par pirātisku radio un kļuva par oficiāli atzītu raidstaciju - Ukrainas Nacionālā radio apraides komiteja izsniedza Trizub FM licenci.

Pirms nepilna gada Ukrainas valdība veica pirmos mēģinājumus izmantot savus slāpētājus, lai apklusinātu Krievijas propagandas kanālus. Tikai 2018. gadā bez Trizub FM Donbasā parādījās vēl trīs ukraiņu radiostacijas. Pirms tam šeit bija pilnīgs Ukrainas informācijas vakuums. Līdz 2017. gadam frontē un teritorijās līdz pat 70 km Ukrainas iekšienē pilnībā dominēja Krievijas propaganda.

Ar televīzijas kanāliem ir vēl sliktāk. Ukraiņu kanālu analogajās apraidēs nav vispār, kabeļtelevīzija te neeksistē, satelīttelevīzijā ir plašs Krievijas kanālu piedāvājums, bet ciparu televīzija šeit nav populāra.

Igors ir pārliecināts, ka šeit ir jābūt pieejamiem pilnīgi visiem Ukrainas televīzijas un radio kanāliem, kādi ir pieejami citviet Ukrainā. Frontē nedrīkst eksistēt konkurence šo kanālu starpā. No Krievijas un okupētajām teritorijām nāk milzīga negatīvā informācija par Ukrainu, Ukrainas armijas demonizēšana. Krievijas valsts kanālu izplatītie šausmu stāsti par bērna krustā sišanu, ultralabējo nāves vienībām, NATO karavīru zvērībām, gūstā saņemtajiem karavīriem-vergiem un citiem izdomājumiem ir brutāli viltus ziņu avoti.

Ukrainas cīņa par Donbasa darbaļaužu prātiem, kas visu savu dzīvi ir dzīvojuši Krievijas orbītā, pagaidām ir bērnu autiņos. Saprotami ir iemesli, kāpēc donbasieši skatās austrumu, nevis rietumu virzienā.

Cilvēkiem šeit nav ne mazākās nojausmas par to, kas īsti ir Eiropa, kā tur izskatās, kāda tur ir dzīve. Tikai Krievijas propagandas atstātie greizo nospiedumu priekšstati par gejropu, pedofiliju, fašistiem utt.

Savukārt pārtikusī Eiropa nekad nespēs saprast krievu cilvēka vajadzība pēc Rietumu pazemošanas. Cilvēkam var nebūt maizes, ūdens, var nebūt nekā, toties viņam būs gandarījums par vareno Krieviju, kas pazemo Rietumus. Tā vismaz apgalvo Kremļa propaganda.