Izrāžu ciklā par Latvijas māksliniekiem "Kolekcija. Viencēlieni. Klasiķi pirms klasikas." ir tapis septītais viencēliens – par Aleksandru Beļcovu (1892–1981), mākslinieci un sievieti, kurai piemita stiprs, nelokāms raksturs, liela izturība, gribasspēks, pašdisciplīna un īpatnējs stoicisms.

Izrādes dramaturģe Inga Ābele, režisore Ināra Slucka.

Cikls tiek rādīts sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un ir papildinājums izstādei “Portrets Latvijā. 20. Gadsmits. Sejas izteiksme”.

Aleksandra Beļcova

Aleksandra Beļcova - Krievijā dzimusī māksliniece savā dzimtenē ir zināma tikai šauram speciālistu lokam, toties Latvijas mākslas vēsturē viņa ir atzīta klasiskā modernisma meistare. Ar savu nākamo vīru latviešu mākslinieku Romanu Sutu (1896-1944) Beļcova iepazinās Penzas mākslas skolā Pirmā pasaules kara laikā. Pēc skolas beigšanas viņi abi aizbrauca uz Sanktpēterburgu. Drīz Romans devās atpakaļ uz Latviju, bet Aleksandra iestājās bijušajā Mākslas akadēmijā, kas tolaik pēc padomju Krievijas reformas ieguva nosaukumu “Augstākās mākslinieciskās darbnīcas” – vieta, kur pasniedza un studēja izcili krievu avangarda mākslinieki. Pēc Romana aicinājuma Aleksandra 1919. gadā atbrauca uz Rīgu, cerībā kā drīz varēs aizceļot arī līdz Parīzei – visu moderno mākslinieku Meku.

Uz Parīzi Romans un Aleksandra aizbrauca 1922. gadā kopā, jau kā laulātais pāris, un nākamajā gadā atgriezās jau trijatā – ar Parīzē piedzimušo meitu Tatjanu. Romana un Aleksandras ģimenes dzīvē netrūka kaislību un peripetiju, tomēr tas visupirms ir bijis radošais tandēms, kura spilgtākais kopīgais projekts ir 1924. gadā organizētā porcelāna apgleznošanas darbnīca “Baltars”.

Māksliniece nodzīvoja garu mūžu, līdz pēdējiem dzīves gadiem aktīvi un radoši strādājot.