Jaunie autokrāti: kā Centrāleiropā izcīnīto demokrātiju pārvērš apspiešanas ierocī (41)

Aukstā februāra rītā vēl pirms rītausmas pie Polijas politiķa un kādreizējā "Solidaritātes" aktīvista Vladislava Frasiņuka durvīm atskan klauvējieni. 80. gados antibirokrātiskās kustības aktīvists būtu meties bēgt. 1989.gadā valstī aizsākās jauns laikmets, taču 2015.gada Polijas vēlēšanas deva valstij tādu valdību, kas izmanto demokrātijas mehānismus, lai izsvēpētu neatkarīgās institūcijas. Vēsture neplūst tikai vienā virzienā, atskārta Frasiņuks.

"Viss, ko mana paaudze panāca, valdībai devis iespēju arvien vieglāk un vienkāršāk konsolidēt kontroli," saka sešdesmitgadnieks. 

Vēsture atpakaļgaitā

Autokrātija atgriežas - arī tajās pasaules valstīs, no kurām savulaik tika padzīts totalitārisms. Taču tas ir jauns, smalkāks autokrātijas paveids, kas izkropļo demokrātiskās struktūras un principus, padarot tos par apspriešanas un valsts kontroles ieročiem. Turklāt iespējams, ka šī jaunā forma izrādīsies stiprāka un noturīgāka par pagātnes attālajām līdziniecēm.

Pēc desmitiem gadu ilgas tiesību un brīvību paplašināšanās organizācija "Freedom House" fiksēja, ka kopš 2007.gada samazinās par "brīvām" atzīto valstu skaits tās ikgadējā reitingā. Brīvību noārdīšanās tādās jomās kā godīgas vēlēšanas, preses brīvība, minoritāšu tiesības un tiesiskuma ievērošana novērotas visās pasaules daļās.

Centrālā un Austrumeiropa pirms apmēram 30 gadiem piedzīvoja liberālās demokrātijas uzvaru pār Dzelzs priekškaru. Tādi aktīvisti kā Frasiņuks Polijā un citās valstīs šķietami pielika punktu pagātnei. Taču tagad reģions sācis virzīties atpakaļgaitā.

"Tā nav autokrātija. Tā ir neoautokrātija," uzskata Rumānijas Nacionālās politikas studiju un valsts pārvaldes augstskolas dekāns Kristians Parvulesku. "Tā nav demokrātija. Tā ir postdemokrātija."

"Freedom House" reitingā pēdējā desmitgadē ar katru gadu arvien zemāk krīt Ungārija, kura ir ceļā uz kļūšanu par vienpartejisku valsti. Polijā kritums sācies pēdējos gados, savukārt Čehijas un Rumānijas līknes palikušas gandrīz nemainīgas, ar nelieliem kritumiem.

Demokrātijas viltotais zaķis

Lai arī kādas autokrātijas atgriešanās pazīmes būtu vērojamas katrā valstī, kopīgs ir tas, ka tās neatgādina acīmredzami represīvās metodes, ko esam pieredzējuši paši vai vismaz atceramies no 20.gadsimta vēstures grāmatu lappusēm. Pa ielām nesoļo karavīri, nepastāv viena diženā līdera personības kults. Oponenti un žurnālisti var brīvi izteikt kritiku, lielākoties nebaidoties no režīma atriebības. Vairs netiek būvēti mūri, lai cilvēki nevarētu tikt prom, - tagad tos ceļ, lai neielaistu šķietamos ienaidniekus. Ekonomiskās izolācijas un trūkuma vietā plūst ārvalstu investīcijas.

Taču valdošajiem politiķiem un partijām ir izdevies konsolidēt varu tādā mērogā, kāds nav redzēts kopš komunisma sabrukuma. Institūcijas, kam vajadzētu būt neatkarīgām (tai skaitā tiesas un prokuratūras), kļuvušas par politiskās kontroles instrumentiem. Valdībai draudzīgie uzņēmēji nopērk laikrakstus un telekanālus, kuri paklausīgi atražo valdošās varas iebarotos argumentus. Vēlēšanas joprojām notiek, bet rezultāti ir paredzami.

"Tā visādā ziņā izskatās pēc Eiropas. Taču patiesībā tur nav brīvību, kas Eiropu padara par Eiropu. Tā ir jauna politiskā tehnoloģija," norāda kanādiešu cilvēktiesību eksperts un Budapeštā bāzētās Centrāleiropas universitātes (CEU) prezidents Maikls Ignatjevs.

Viņa universitāte kļuvusi par šīs inovācijas upuri. Ungārijas premjers Viktors Orbāns respektablo augstskolu pasludinājis par politisko ienaidnieci, jo institūciju dibinājis Džordžs Soross. Orbāns savās runās noniecinājis universitāti, un viņa valdība pieņēmusi likumus, kas apgrūtina vai pat padara neiespējamu ASV akreditētās augstskolas eksistenci.

Bet, ieturot demokrātijas "viltotā zaķa" līniju, Orbāns nav tiešā veidā licis slēgt Centrāleiropas universitāti, rēķinoties ar nosodījumu, ko izraisītu šāds solis. Taču savu viņš panāca - 2018.gada decembrī augstskola paziņoja, ka pārtrauc darbību Ungārijā un pārceļas uz Vīni.

Orbāns 2014.gada runā aprakstīja tādas sistēmas, kas būtu "ne rietumnieciska, ne liberāla, ne liberālā demokrātija un varbūt pat ne demokrātija" meklējumus. Tā iegāja vēsturē kā "neliberālās demokrātijas" runa.

Citas personas, kuras kritizētas par pamatbrīvību noārdīšanu, noliedz šādas apsūdzības vai arī klāsta, ka 21.gadsimta Eiropā nekas tāds vispār neesot iespējams.

"Ir tāds neatgriezeniskuma princips. Sasniedzot noteiktu demokrātijas un cilvēktiesību standartu, atpakaļceļa vairs nav," saka Rumānijas tieslietu ministrs Tudorels Toaders. Viņš pērn panāca, ka tiek atlaists prokurors, kurš aktīvi vērsās pret korupciju un izmeklēja vairākas valdības augstākās amatpersonas. Viņš arī virzījis vairāku likumu pieņemšanu, kuri, kā uzskata neatkarīgie eksperti, ievērojami mazinās prokuroru iespējas saukt pie atbildības ietekmīgos politiķus.

Taču tā neesot nekāda autokrātija, apgalvo Toaders. "Cilvēki var brīvi izvēlēties, uz kurieni ceļot, kur dzīvot, kur strādāt. Komunismā cilvēki par tādām lietām neuzdrošinājās pat sapņot. Rumānis var iekāpt lidmašīnā un apskatīt Brīvības statuju. Neviens viņam nevar to aizliegt," stāsta ministrs.

Frasiņuku šāda attieksme satrauc. Viņš aizvadīja četrus gadus padomju cietumā, cīnoties par to, lai Polijā tiktu ieviestas demokrātiskās vērtība. Taču pēdējo trīs gadu laikā kopš partijas "Likums un taisnība" nākšanas pie varas Frasiņuks noskatās, ka demokrātiskās institūcijas nonāk arvien ciešākā valdības tvērienā.

2017.gada jūnijā pret valdību vērstā demonstrācijā Frasiņuks saķērās ar policiju. Tika sākta izmeklēšana, un viņš atteicās sadarboties ar varasiestādēm. Vairākus mēnešus pēc tam - 2018.gada februārī - atskanēja klauvējieni pie durvīm. Taču mūsdienu taktikas nav tik brutālas kā pagātnē.

"Kādreiz varasiestādes pret tādiem cilvēkiem kā es attiecās nopietni. Viņi izlauza durvis un nospieda tevi uz grīdas," stāsta Frasiņuks. Februārī Frasiņuku ieslēdza rokudzelžos un aizveda uz policijas iecirkni.

"Es esmu pierādījums, ka vēsture var noiet pilnu apli viena cilvēka mūža laikā," viņš saka.

Polijā valdība veikusi nedemokrātiskas reformas tiesu sistēmā, politizējusi medijus un izvērsusi kampaņas pret nevalstiskajām organizācijām. Ungārijā Orbāna valdība savā "paspārnē" pārņēmusi prokuratūras un citas institūcijas, kurām vajadzētu būt neatkarīgām, pārvērtusi sabiedriskos un privātos medijus propagandas rīkos un kriminalizējusi palīdzības sniegšanu bēgļiem, ko bieži vaino valsts problēmās.

Rumānijā valdība izspiedusi respektablākos prokurorus un rosinājusi likumdošanas izmaiņas, kas apgrūtinātu pretkorupcijas uzraugu darbu. Savukārt Čehijā žurnālisti sūdzas par politisko spiedienu nepētīt premjerministru Andreju Babišu, pret kuru izskanējušas apsūdzības korupcijā.