/nginx/o/2019/01/17/11720746t1hd865.jpg)
TV personība un blogere Kristīne Virsnīte 2018. gada beigās un 2019. gada sākumā ar ģimeni viesojās Ziemeļāfrikas valstī Marokā, atkal apmetoties iemīļotajā Tagazū ciemā.
Kristīne Virsnīte gadumiju pavadījusi saulainajā Marokā: “Šīs bija maģiskas trīs nedēļas”
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
“Šīs bija maģiskas trīs nedēļas mums visiem kopā, mēs pirmo reizi dzīvojām mierīgi, neizšujot visu apskates zemi krustdūrienā, kā parasti to darām,” tā Virsnīte, daloties ar ne mazums foto no skaistā ceļojuma.
“Maroka - košās paklāju un apgleznoto trauku krāsas mijas ar plastikāta iepakojumu un citu gružu kalniem notekgrāvjos, ielu malās un pludmalēs. Neparastu garšvielu aromāts, kurš kā dzīva urdziņa spraucas no pavērtajiem tažīna traukiem, saplūst ar kanalizācijas smaku kaut kur ciemā. Saulriets Atlantijas okeānā un līdzās kravas mašīna, no kuras izkrauj jērus kaušanai. Berbers - tikko ieradies no klejojumiem tuksnesī un viņa perfekti skanošā franču valoda, ielu tirgotājs, kurš iespiež Kukim plaukstā banānu, un taksometra šoferi, kurus reizēm nav iespējams piedabūt kustēties no vietas.
Tas viss te ir, absolūta kontrastu zeme.
Ja gribas perfekti novilktas līnijas, ierasto komfortu un mirdzošas istabu grīdas, jābrauc ciemos pie vecenītes Eiropas Bavārijā, jo Maroka ir kā ikviens no mums - gribas tik ļoti būt perfektam, taču cilvēciskā daba to neļauj, tāpēc tā vienkārši ir īsta, un kaut kā, te esot, viss ir tik ļoti pieņemams, jo te mums nav jāizliekas. Parastā Maroka nav olinklūzivs ar arbūza šķēlēm, no kurām izlasītas visas sēkliņas, lai atpūtnieku nekas neuztrauktu, parastā Maroka ir elpu aizraujošs piedzīvojums, kurā tu mācies saprast sevi,” zem kāda foto komentē “Māmiņu kluba” vadītāja.
Pēc atgriešanās no Marokas viņa Viļņā piedzīvojusi atklāsmi: “Atverot acis, pretī lūkojās pieneņpūku ieskauts uzraksts: “Mēs katru rītu piedzimstam no jauna. Tikai tam, ko mēs darām šodien, ir nozīme.” To savādo sajūtu, kas ielija burtiski katrā manā šūnā, nav iespējams aprakstīt, tā, it kā piedzīvotu dzīves lielāko atklāsmi, kaut kas līdzīgs tam, ko stāsta svētie, kas piedzīvojuši debesu atvēršanos. Labi, varbūt nedaudz pārspīlēju, taču sajūta, ka, izņemot šo dienu, mums nekā cita nav, neatlaiž. Vai tas, ko es darīju šodien, bija svarīgi, skaisti, īpaši, parasti, neiederīgi, kā tur īsti bija?
Apsolīju sev neatlikt neko uz rītdienu, neteikt, ka mammai piezvanīšu rīt, ja iedomājos, zvanu, apsolīju nenodomāt, ka māsai uzrakstīšu rīt, ja varu šodien, apsolīju meitai pateikt, ka mīlu, tagad, nevis kad pārnāks no skolas un būšu jau aizmirsusi, ko vēlējos teikt.
Tāds viens uzraksts uz sienas, kas šķiet pat banāls un simtiem reižu novazāts žurnālu lappusēs, pēkšņi manā dzīvē spēlē milzīgu lomu. Tādi emociju viļņi un mutuļi kuļas, kas rada neticami lielu atvieglojumu, jo atkrīt visi tie miljons cepieni par pagātnes kļūdām un nākotnes neskaidrību. Zini kā, ej šodien gulēt mierīgs, jo izdarīji visu, cik labi vien varēji, neko vairs nesaglābsi, neizmainīsi, nesasteigsi, un raizēties par to nav jēgas, jo tikai tas, ko darīji šodien, ir svarīgi.”