Visi, kuri lieto sociālos tīklus, noteikti ir pamanījuši, ka „Facebook”, „Twitter” un „Instagram” ir pārņēmis tā saucamais "Desmit gadu izaicinājums". Tajā lietotāji publicē savas tagadējās fotogrāfijas un tās, kā viņi izskatījās pirms desmit gadiem. Tehnoloģiju entuziasti gan norāda, ka šāds izaicinājums, iespējams, nav nemaz tik nevainīgs, kā sākotnēji varētu likties, raksta interneta medijs "Wired".
Neilgi pēc "#10YearsChallenge" jeb "Desmit gadu izaicinājuma" fenomena izplatības sociālajos tīklos tehnoloģiju apskatniece Keita O’Nīla izteica tviterī izteica pieņēmumu, ka tas varētu slēpt zināmus zemtekstus, jo ar to var ļoti labi attīstīt sejas atpazīšanas tehnoloģijas.
O’Nīla pieļauj, ka „desmit gadu izaicinājums” varētu būt labs veids, kā veidot sejas atpazīšanas algoritmus, ņemot vērā cilvēku novecošanas faktoru, piemēram, kā izmainās cilvēka sejas vaibsti, paliekot vecākiem. Desmit gadi ir laiks, kad izmaiņas cilvēka izskatā ir acīmredzamas.
Protams, cilvēki visbiežāk augšupielādē fotogrāfijas, kas hronoloģiski uzņemtas dažādos laika posmos, un kā profila bildes nereti kalpo mājdzīvnieka vai kāda multfilmu varoņa fotogrāfija.
Nereti cilvēki, izmantojot šo fenomenu, neapzinoties sniedz papildus informāciju par sevi. Piemēram, „Es 2009. gadā, apmeklējot universitāti” un „Es 2019. gadā, jaungada ballītē, fotografējis Džons.”
Citiem vārdiem sakot, izmantojot „Desmit gadu izaicinājumu”, cilvēki nereti paši, neko sliktu negribēdami, atklāj interneta vidē daudz jaunas informācijas par sevi, par apmeklētajām vietām un draugu loku, un kā tas viss mainījies desmit gadu laikā.
Protams, ka šai teorijai ir arī kritiķi, norādot, ka „ja šīs fotogrāfijas bija pieejamas publiskajā vidē jau pirms desmit gadiem, tad šodien tie paši dati nebūs mainījušies, un, visticamāk, no tiem neko noderīgu iegūt nevarēs”.
Tomēr, atgriežoties pie sejas atpazīšanas tehnoloģijām, daudzi šo „izaicinājumu” izmanto, lai parādītu pasaulei, kā desmit gadu laikā ir izmanījies viņa mājdzīvnieks, piemēram, sociālo tīklu lietotāja kaķis. Šādā gadījumā, pat ļoti vēloties, nekādu noderīgu informāciju iegūt nevar.
Sociālais tīkls „Facebook” kategoriski noliedz jebkādu saistību ar „Desmit gadu izaicinājuma” fenomenu.
„Tas ir lietotāju radīts fenomens, kas strauji ieguva popularitāti. „Facebook ” to neiesāka, un lietotāju izmantotās fotogrāfijas, lielākoties, jau desmit gadus ir pieejamas sociālajā tīklā. „Facebook” negūst nekādu labumu no tā, un atgādinām, ka sejas atpazīšanas funkciju ir iespējams atslēgt jebkurā laikā,” medijam „Wired” norāda sociālā tīkla pārstāvji.
Teorija, ka jaunākais „modes kliedziens” internetā var apdraudēt lietotāju datu drošību, ir aktuāls pēc pagājušā gada, kad kļuva zināms par „Facebook” rīcību, nododot trešās puses kompānijai „Cambridge Analytica” vairāk nekā 70 miljonu lietotāju datu no ASV.
Ja kāds izmanto sociālo tīklu fotogrāfijas, lai attīstītu un pilnveidotu sejas atpazīšanas funkciju, tas nebūt nenozīmē ko sliktu, tomēr lietotājiem jābūt uzmanīgiem, lai neatklātu pārāk daudz informācijas par sevi.
Sejas atpazīšanas tehnoloģija var būt ļoti noderīga un palīdzēt arī šķietami bezcerīgos gadījumos. Piemēram, pazudušu bērnu meklēšanā sejas atpazīšanas tehnoloģija jau ir devusi labus rezultātus. Pērn Indijā dažu dienu laikā tika atrasti vairāk nekā 3000 pazudušu bērnu, izmantojot tieši šo tehnoloģiju.
Tiesa, ja bērni būtu pazuduši daudz ilgāku laiku, tad šī tehnoloģija nevarētu tik efektīvi strādāt, ņemot vērā, ka bērni jau būtu izmainījušies. Modelējot algoritmus, kuros atbilstoši vecumam, var modelēt seju pēc diviem, pieciem vai pat desmit gadiem – šāda tehnoloģija var būt pat ļoti noderīga.
Tomēr sejas atpazīšanai ir ēnas puses – to izmanto reklāmdevēji, kuri pēc sejas atpazīšanas tehnoloģijas nosaka aptuveno vecumu, un – līdz ar to arī piedāvā lietotājiem reklāmas, kuras potenciāli varētu viņus interesēt.
Sociālo tīklu lietotājiem jāuzmanās arī no citas informācijas izpaušanas, piemēram, augšupielādējot fotogrāfiju ar tā saucamo „ģeotagu” jeb informāciju, kur vieta uzņemta. Tas, savukārt, var ļaut nostrādāt sociālā tīkla algoritmiem par labu reklāmdevējiem, kuri iegūst informāciju, ka lietotājs konkrētajā dienā apmeklējis kādu vietu.
Rezumējot – sejas atpazīšanas tehnoloģijas attīstīšanai var būt gan pozitīvi aspekti, gan negatīvas sekas. No vienas puses tā var palīdzēt uzlabot daudzu cilvēku dzīves, bet no otras puses – sociālajos tīklos un internetā var informācija var nonākt pašplūsmā un izmantota mērķiem, par ko neviens pat nenojauš.
Galvenais secinājums ir, ka cilvēki ir galvenie datu avoti jebkādās tehnoloģijās. Tās tiek veidotas un radītas, tieši ņemot vērā informāciju, kādu cilvēki par sevi atstāj. Cilvēki ir kā tilts, kas savieno reālo pasauli ar virtuālo – viņi rada saturu, kas interneta vidi padara interesantu, un tajā pašā laikā – sociālo tīklu lietotāju dati palīdz gūt dažādiem biznesiem lielāku peļņu.
„Tomēr, pirms pieprasīt, lai uzņēmumi attiecas ar cieņu pret mūsu datiem, vispirms jāatceras, ka mums pašiem ir jārūpējas par savu datu drošību,” noslēdz O’Nīla.
