Putins vēlas pamest prezidenta amatu?

FOTO: AFP/SCANPIX

«Kad vēroju Krievijas politiku un Vladimiru Putinu, es redzu cilvēku, kurš ir no sava darba noguris un pat nedaudz ar to garlaikots. Viņš pagaidām lūkojas uz iespējām to atstāt,» intervijā portālam TVNET pauda Eiropas Universitātes institūta un Prāgas starptautisko attiecību institūta pētnieks Marks Galeoti.

«Jau tagad varam novērot situāciju, ka Putins ir kļuvis daudz pasīvāks. Viņš pat vairs nav tik daudz Maskavā un pārsvarā darbojas galvaspilsētas ārpusē. Es uzskatu, ka viņš pagaidām meklē sev mantinieku,» saka Galeoti.

«Domāju arī: ja viņš atradīs cilvēku, kuram uzticēt gan valsti, gan personīgo drošību, viņš sev izveidos kādu jaunu valsts pārvaldes pozīciju.

Būtiski, ka tā viņam vienlaikus ļaus gan palikt politikā, gan izvairīties no apdedzināšanās. Putins nebūs prezidents, kurš vēlēsies doties uz Karību salām un spēlēt golfu ar citu valstu bijušajiem prezidentiem,» norāda Galeoti.

«Putinu atbalstošie oligarhi šādā situācijā gaida, kas tad īsti notiks tālāk. Tie vēlas nodrošināt sev labvēlīgus apstākļus un nākotni Krievijas varas struktūrās. Tas savukārt varētu nozīmēt spiedienu Putinam ārpolitiski būt mērenākam. Ne tāpēc, ka tie būtu liberāli noskaņoti, bet gan tāpēc, ka tas ir izdevīgi gan to biznesiem, gan privātajai dzīvei. Tie nekad nav vēlējušies iesaistīties Putina karā ar Rietumiem un drīzāk vēlas, lai atjaunotos Krievijas un Rietumu saites. Lielākajai daļai no Krievijas biznesa elites bija izdevīgs pirmo divu termiņu Putins, kurš arī akcentēja nacionālismu un Krievijas varenību, bet tajā pašā laikā vēlējās saglabāt dialogu ar ASV un ES. Tas bija laiks, kad oligarhi brīvi varēja investēt un uzglabāt savu naudu ārvalstu bankās. Vienlaikus mums būtu arī jāsaprot, ka pret Krieviju vērstās starptautiskās sankcijas ir, pretēji vēlamajam efektam, stiprinājušas Putina varu. Tas tāpēc, ka oligarhi ir bijuši spiesti pārcelt savus ieguldījumus atpakaļ uz Krieviju un līdz ar to ir nokļuvuši Putina ķetnās un ir vairāk no viņa atkarīgi. Neaizmirsīsim, ka iekšējās naudas plūsmas tiek pastāvīgi novērotas,» pauž Galeoti.

Saistībā ar oligarhiem Galeoti norāda arī uz interesanto sistēmu, kura ir izveidojusies mūsdienu Krievijā.

«Oligarhiem vajag Putinu, lai turpinātu būt oligarhi, bet Putinam vajag oligarhus, lai nodrošinātu valsts ekonomikas funkcionēšanu.

Prezidents ir gatavs tiem sniegt brīvību attīstīt biznesu un pat palīdzēt ar valsts finansētiem projektiem, kamēr vien tie atzīst viņu par visas Krievijas priekšnieku,» akcentē Galeoti. «Oligarhiem un citiem Putinam pietuvinātajiem cilvēkiem arī ir liela ietekme uz prezidenta lēmumiem, un viņam pastāvīgi tiek piedāvātas dažādas idejas, kā risināt konkrētu situāciju. Viņš pats tikai sniedz stratēģisko ietvaru. Putinu varētu pat nosaukt par slinko autokrātu,» uzsver Galeoti.

FOTO: AP/Scanpix

Atbildot uz jautājumu, vai saistībā ar Putina aiziešanu mēs varētu redzēt kaut ko līdzīgu 2008. gadam, kad pie varas nāca Dmitrijs Medvedevs, bet Putins palika premjerministrs, Galeoti ir šaubīgs. «Šādu scenāriju, protams, nevar izslēgt, taču Medvedevs ir nodemonstrējis sevi kā salīdzinoši vāju individuālu līderi. Putins uzskata, ka viņš ļoti labi iederas savā pašreizējā premjerministra pozīcijā, jo ir gatavs uzņemties atbildību par valdības kļūdām, taču tajā pašā laikā neizaicināt prezidenta varu. Ja Medvedevs atgrieztos, tad viņš jau atkal būtu vai nu Putina marionete, vai arī kādas oligarhu kopienas priekšsēdētājs, kurš izpildītu to intereses. Putins pats arī nevēlas vairs būt premjerministrs, jo šis postenis īsti neatbilst viņa vīzijai par palikšanu politikā un neapdedzināšanos vienlaicīgi. Tad viņam vajadzētu iesaistīties valsts ikdienas funkcionēšanas nodrošināšanā, ko viņš negrib. Putins nav ieinteresēts domāt, kā atrisināt valsts transporta vai veselības aprūpes problēmas,» saka Galeoti.

Runājot par Putina pēcnācēja iespējamo ārpolitiku, Galeoti arī saka, ka viņš varētu būt mērenāks. «Krievijas iedzīvotāji pārsvarā nevēlas, lai to karavīri turpinātu krist. Iemesls, kāpēc Maskava turpina melot par saviem karavīriem Donbasā, ir ne jau tāpēc, lai pārliecinātu mūs, ka to tur nav.

Putins vēlas parādīt saviem cilvēkiem, ka nācijas karavīri ir drošībā un netiek regulāri nogalināti.

Starp citu, Krima ir vienīgais piemērs, saistībā ar kuru krievu sabiedrība bija gatava cīnīties. Tās atgūšanu vēlējās gan iedzīvotāji, gan politiskie darbinieki – sākot ar liberāli noskaņoto Navaļņiju un beidzot ar tādiem ultranacionāļiem kā Žirinovskis. Papildus tam Krimas atgūšanu bija viegli veikt no militārā skatu punkta. Paskatāmies, cik cilvēku gāja bojā okupācijas laikā – tikai viens Ukrainas karavīrs. Vairs šādu vietu, kuras krievu nācijai būtu tik tuvas un kuras būtu tik vienkārši ieņemt, pasaulē nav,» norāda Galeoti.

Uz augšu