"Ja mani nebūtu uzrunājuši, diezin vai ar elkoņiem būtu lauzies iekšā" (8)

Preses konferencē pēc paziņojuma, ka kandidējat, jūs teicāt, ka lēmums iesaistīties politikā esot briedis jau ilgāku laiku. Kas bija “pēdējais piliens”?

Pirmkārt, ja jūs paskatīsieties, ko esmu rakstījis pēdējo desmit gadu garumā, ievērosiet, ka Eiropas Savienība ar visiem tās trūkumiem man vienmēr ir bijusi ārkārtīgi svarīga tēma. Un, ja mēs paraugāmies uz to, kas notiek šobrīd ES un kādā virzienā tā var aiziet pēc šā gada EP vēlēšanām, pēc jaunās Eiropas Komisijas izveides, tas mani patiešām uztrauc tīri personiski. No otras puses – nebūsim liekuļi, jo ir skaidrs, ka tas piedāvājums šeit arī spēlēja pietiekami nozīmīgu lomu.

Ja mani nebūtu uzrunājuši pietiekoši nopietni cilvēki no “Attīstībai/Par”, es diezin vai pats tur ar elkoņiem būtu lauzies iekšā.

Tā ir no abām pusēm nākusi iniciatīva. Tur ir gan personiski motīvi, gan iespēja, kas, manuprāt, nebija jālaiž garām.

Kurš konkrēti jūs uzrunāja no “Attīstībai/Par"?

Tas piedāvājums nāca no abām pusēm. Tā nebija tikai “Attīstībai” un tā nebija tikai “Kustība Par”. Tās bija abas. Un tas man bija ļoti svarīgi. Ja viņi ir pieņēmuši lēmumu iet kā apvienība, tad ir svarīgi, lai visi apvienībā iesaistījušies cilvēki šādu piedāvājumu izteiktu. Manā konkrētajā gadījumā tas bija Juris Pūce un viņa līdzpriekšsēdētājs Daniels Pavļuts.

Kā jums tehniski izteica šo piedāvājumu? Jums piezvanīja Juris Pūce un norunāja tikšanos? Kur notika šī tikšanās?

Ar Juri Pūci mēs dzīvojam netālu kaimiņos. Līdz ar to mēs esam bijuši iepriekš pazīstami un reizēm saskrienamies un sasveicināmies uz ielas. Vienu reizi šī saruna izvērtās garāka. Pēc tam mēs turpinājām neformālas sarunas arī kafejnīcās. Bet tas jau nav nekāds baigais jaunums, ka politiskais process par deviņdesmit procentiem sastāv no runāšanas, vai ne?

Intervijā LNT Ziņu dienestam pērnā gada pavasarī jūs teicāt, ka “Attīstībai/Par” “neizdodas pārliecināt vēlētājus, ka viņi domā nopietni to, ko viņi dara”. Tāpat  teicāt, ka “viņi nav iemācījušies nošķirt ideoloģiju no politiskiem lozungiem”. Kas mainījās pusgada laikā?

Mainījies ir, pirmkārt, pašas šīs partiju apvienības profils. Ja paskatīsieties, cik daudz zemes viņi ir kopīgi apēduši [priekšvēlēšanu] kampaņas laikā un kādus rezultātus ir dabūjuši, tad redzēsiet, ka tur noteikti nevar vairs runāt par nenopietnību, kā tas izskatījās, iespējams, pagājušajā vasarā. Tāpēc man savi iepriekšējie viedokļi ir jākoriģē. Par šiem viedokļiem man daudz atbildīgāka runāšana ir bijusi arī ar “Kustības Par” cilvēkiem. Tur ir cilvēki, kas to nav aizmirsuši un ar kuriem mums ir jāstrādā kopā. Ir lietas, kas ir jāizrunā. Un šī ir viena no tām.

 Vai tas netraucē sadarbībai?

Tas netraucē sadarbībai. Bet mums stāv priekšā īstā sadarbība - programmas rakstīšana, kas noteikti nav individuāls pasākums. Tur tiks iesaistīta vesela virkne “Attīstības”, “Par” un “Izaugsmes” biedru. Tas jau ir sācies, bet tas intensīvais darba posms mums vēl ir priekšā. Tur ir jārunā, ir jātiekas,

un man galīgi nav nekādas vēlēšanās būt no malas pieaicinātam cilvēkam, kurš īstermiņa attiecību dēļ izmanto kaut kādu iespēju.

Kas šajā kompānijā ir ļoti pievilcīgs, tad tie ir cilvēki, kas spēj un grib pastāvēt par savu viedokli. Kurus nav viegli retoriski apmuļķot un iebāzt kabatā. Tas nozīmē, ka ir vienkārši jārunājas un ir jāformulē kaut kas kopīgs.

 Jūs esat Latvijā pazīstams cilvēks. Vai jums nešķiet, ka EP vēlēšanās drīzāk balsos par jums kā par mediju personību, nevis par jūsu idejām vai priekšlikumiem?

Pirmkārt, es esmu pakāpeniski aizgājis no tās aktīvās komentēšanas jau diezgan sen. Zinu, ka vesela virkne Latvijas žurnālistu varētu, piemēram, 13. Saeimas vēlēšanu kontekstā būt dusmīgi uz mani, jo es vienkārši necēlu klausuli. Viens no iemesliem bija tas, ka būt pilnīgi visos medijos un palikt visiem atmiņā nekad nav bijis mans mērķis.

Protams, nevar noliegt, ka atpazīstamībai ir loma, bet nevajadzētu iedomāties, ka atpazīstamībai vēlēšanu kontekstā ir tikai pozitīva loma. Ja paskatīsieties, ko par mani reizēm runā sociālajos tīklos, tad tur ir pretējais stāsts. Proti, par to, ka es esmu pārāk strauji mainījis, kā te izteicās viena žurnāliste, frontes puses. Līdz ar to es neesmu drošs, ka tā atpazīstamība ir viennozīmīgs resurss, pateicoties kam es varētu tikt automātiski ievēlēts. Nekādā gadījumā.

Es domāju, ka tieši tāpēc, ka esmu atpazīstams, man uzdos vairāk jautājumu un mani pamatīgāk izvaicās par to, ko taisos darīt. Es jau neesmu ienācis no nepolitiskas sfēras. Ja es būtu slavens komponists vai dziedātājs, vai aktieris, tad būtu savādāk. Tad man vienkārši būtu pazīstama seja. Bet mana seja visiem ir saistījusies ar politiku.

Es nedomāju, ka Latvijas vēlētājs ir tik dumjš. Viņš noteikti nav tik dumjš, ka viņš ieraudzīs atpazīstamu seju un aizies par to nobalsot. Galīgi nē. Īpaši EP vēlēšanās, kur lielākoties piedalās cilvēki, kuriem ir viedoklis. Tai skaitā arī par mani.

Ko darīsiet, ja netiksiet ievēlēts EP?

Ko darīšu? Es dzīvošu! Mani pašreizējie plāni nesniedzas tālāk par maiju. Un man arī nav laika domāt par kaut kādiem tālejošākiem plāniem. Es šobrīd veltu visu sevi tieši šai iniciatīvai un šai līdzdalībai. Kas attiecas uz to, ko darīšu pēc tam, tad man nav nedz plānu pamest Latviju, nedz nodarboties ar kaut ko radikāli citu.

Video, kur jūs piesakāt dalību EP vēlēšanās, atceraties pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu braucienus uz Eiropu. Jūs teicāt: “Tā ir tā smagā sajūta, ka tu esi ieradies no kaut kādas otrās Eiropas. No kaut kādas vietas starp Poliju un Krieviju.” Vai šī sajūta jūs ir vai nav pametusi?

Protams, šī sajūta ir gājusi mazumā. Tieši tādēļ ir būtiski saglabāt to, kas ir panākts pēdējo divdesmit – divdesmit piecu gadu laikā tieši mūsu virzībā uz piederību Rietumu pasaulei un Rietumu civilizācijai. Šobrīd, protams, es tā nejūtos, jo Latvija ir mainījusies.

Kas konkrēti toreiz lika tā justies?

Ir skaidrs, ka pēc tam, kad bija sabrukusi PSRS un kad Latvija atguva neatkarību, abās pusēs norisinājās pietiekoši garš adaptācijas process, kas kaut kādā ziņā vēl aizvien nav beidzies. Proti, stereotipi par to, kāda izskatās Centrāleiropa un Austrumeiropa, kura daudziem rietumos likusies kā samērā eksotiska un haotiska vieta. Un arī no otras puses bija stereotipi par to, ka visas rietumvalstis ir izlaidušās, bagātas un egoistiskas. Ir bijis jāpaiet zināmam laikam, lai šos savstarpējos stereotipus mēģinātu koriģēt dialogā.

Eiropas Savienība ir viens liels dialoga forums, kurā mēs mācāmies saprast viens otru.

Mēs esam šajā ietvarā kopā ar tādām valstīm kā Spānija un Portugāle, ar kurām vēsturiski Latvijai ir bijušas draudzīgas, bet ne ārkārtīgi ciešas attiecības. Tagad ir jāsēž ar tiem spāņiem un portugāļiem pie viena galda un jāmēģina atrisināt ļoti praktiskas problēmas. Sākot ar zinātnes naudas dalīšanu un beidzot ar motorolleru izplūdes gāzu normām, kādas ir pieļaujamas. ES mūs stimulē runāt vienam ar otru, vājināt stereotipus un veidot kaut ko tiešām tādu, kas būtu saucams par Eiropas kopīgo telpu. Bet man ir grūti iedomāties, ka Latvija tā būtu mainījusies, ja mums nebūtu šīs nepieciešamības un vienlaikus spiediena tomēr integrēties tajā telpā. Ir daudz kas panākts. Un tas drīzāk ir jāsaglabā un jāattīsta, nevis jāgrauj.

Tajā pašā video jūs teicāt, ka Latvijai esot jābūt Eiropas valstu kodolā. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka mums ir jāstiprina Eiropas kopīgās vērtības un ir jāiestājas par tām, nevis jāļauj katrai dalībvalstij darīt visu to, kas viņai ienāk prātā attiecībā uz lietām, kas skar mūs visus. Tas nozīmē, piemēram, tādas lietas kā budžeta deficīta kritēriji, kas pēdējā laikā ir kļuvuši aktuāli. Mēs noteikti nevaram pieļaut tādu modeli, kur dažām valstīm ir teikts, ka tās var atļauties ņemt. Un runa ir par lielajām valstīm. Savukārt tiem mazajiem gan ir jābūt ļoti precīziem. Proti, šis lielo un mazo dalībvalstu stāsts, manuprāt, nav akceptējams.

Otrkārt, tās ir lietas, kas ir saistītas ar tiesiskumu. Neformāli to saka arī vesela virkne dažādu Rietumu politiķu:

būsim godīgi, ES – tā nav tikai naudas dalīšana, tās ir kopīgas vērtības, kuru vārdā mēs vēlamies palīdzēt citiem.

Viena no šīm vērtībām ir tiesiskums, ar to saprotot, ka atsevišķās Eiropas valstīs notiek mēģinājumi politizēt tiesu varu, gremdēt nevalstisko sektoru, apspiest vārda brīvību vismaz sabiedrisko mediju nozīmē.

Tās ir tās vērtības, kas, manuprāt, pieder pie Eiropas kodola un kuras ir bijušas par pamatu tam, ka šāda ES ir izveidojusies. Nevajadzētu aizmirst to, ka mēs neiestājāmies vienkārši organizācijā, kura solīja mums dot naudu. Mēs iestājāmies organizācijā, ar kuru mums ir tādas pašas vērtības.

Vai jums iepriekš bija doma izvirzīt savu kandidatūru Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās?

Es neesmu to slēpis, ka man šad un tad ir bijušas dažādas neformālas sarunas ar politiķiem, kas mani ir aicinājuši. Tajā skaitā, starp citu, vienās EP vēlēšanās pirms desmit gadiem. Bet neviens no šiem piedāvājumiem nebija tik interesants, un tās sarunas nenonāca tik tālu, lai es rakstītu savu vārdu un uzvārdu tajās vēlēšanu listēs.

EP vēlēšanas var uztvert dažādi. Tās var uztvert vienkārši kā tādu formālu pasākumu: ja tu gribi, mēs tevi ievietosim sarakstā, ja sanāks – sanāks, ja nesanāks – nesanāks. “Attīstībai/Par” mani piesaistīja ar to, ka viņi šo pasākumu uztver nopietni.

 Vai jūs varētu identificēt vismaz divus jūsu darāmos darbus, ja tiksiet ievēlēts?

Pirmkārt, tas ir saistīts ar budžetu. Kādā veidā mēs to budžetu veidojam saistībā ar līdzekļiem, ko saņem Latvija? Mēs zinām, ka reģionālās attīstības fonds ir viena liela lieta un Eiropas sociālais fonds ir viena liela lieta.

Es pieturos pie principa, ka ES naudai Latvijā vajadzētu tikt vairāk investētai cilvēkos. Ne vienmēr tā investēšana ēkās un dažādos infrastruktūras objektos ir bijusi pati labākā stratēģija.

Īpaši ārpus Rīgas mēs varam redzēt objektus, kas ir perfekti aprīkoti, bet pēc kuriem nav pieprasījuma tāpēc, ka tur nav nekādas ekonomiskas aktivitātes un cilvēki attiecīgo vietu lielos daudzumos ir pametuši. Līdz ar to Eiropas sociālajā fondā būtu jāiegulda vairāk.

Otrkārt, viena, manuprāt, ļoti svarīga lieta ir Frontex. Respektīvi, Eiropas robežsardzes stiprināšana. 2015. gada bēgļu krīzes sekas mēs ļoti pamatīgi jutīsim arī tīri politiski. Tajā skaitā šajās EP vēlēšanās. Frontex stiprināšana [tiek domāta] tādā ziņā, lai mēs potenciāli nākotnē izveidotu kaut ko tādu kā ES kopējā robežsardze, kurai būtu vienoti standarti.

Latvijas robežu sargātu ne tikai Latvijas robežsargi, bet arī pārnacionālas robežsargu brigādes. Tā, manuprāt, ir lieta, par kuru vērts runāt.

Jūsu citāts intervijā žurnālam “Sestdiena”: “Politika Latvijā nav īpaši pievilcīga karjera. Cilvēki nelabprāt tur iet, jo tas ir pietiekami liels risks tādam, kurš patiesi grib kaut ko labu un patriotisku izdarīt, bet ir jau uztaisījis labu karjeru kādā citā profesijā. Viņam tā ir smaga izšķiršanās, jo viņš nezina, vai varēs savā profesijā atgriezties. Politiskās karjeras Latvijā mēdz būt diezgan īsas.” Vai jūs to teicāt par sevi?

 Nē! (Smejas.) Tā bija viena no pēdējām manām intervijām analītiķa kapacitātē. Es to teicu ne par sevi, bet domāju, ka daudz no tā es varētu attiecināt uz sevi. Tā ir izšķiršanās, protams. Cilvēki uz mani skatīsies savādāk, un ar to es rēķinos. Es ceru, ka tie cilvēki, kas man līdz šim ir devuši roku, man to turpinās dot arī turpmāk, bet skatīsies viņi uz mani citādi. Es ar to arī rēķinos. Tāpēc, ka tā nav tāda lieta kā, piemēram, nomainīt kādu darbības jomu. Piemēram, kad tiesnesis kļūst par advokātu vai kad dziedātājs kļūst par aktieri vai aktieris par dziedātāju. Skaidrs, ka tajā mirklī, kad esi akadēmiskajā un tikai akadēmiskajā telpā, pret tevis sacīto izturas citādi. Tev piedod krietni vairāk.

Tajā mirklī, kad tu pretendē uz politisku pozīciju, tev ir jārēķinās ar to, ka viss, ko saki, var tikt izmantots pret tevi, un visam, ko tu saki, var tikt piešķirta maksimāli nelabvēlīga interpretācija.

Ar to ir jārēķinās. To, ka šis lēmums nav bijis viegls, es arī neslēpju. Bet, kad svaru kausos saliku tos “par” un “pret”, gadījās tā, ka “par” šoreiz ir [bijis] vairāk.

Arī no tā viedokļa, ka es vairs neesmu nekāds puika. Kad tev ir pāri četrdesmit, tad tu saproti: lai neieietu kādā rutīnā, tev ir tomēr jānoliek sevi ārpus komforta zonas. Rutīna draud mums visiem. Mēs visi sākam vienā brīdī justies ērti un komfortabli savās profesijās, bet tas bieži var novest līdz sastingumam. Lai no tā izvairītos, acīmredzot jāmēģina atrast pielietojumu savām spējām kaut kādā jaunā jomā.