Derīgo izrakteņu ieguve uz Mēness kļūst reāla; nav skaidrības, kam piederēs bagātības

Misija "Apollo 11" nosēdusies uz Mēness virsmas 1969. gadā

FOTO: Reuters/ScanPix

Pasaulē ir vairākas kompānijas, kas nopietni izskata iespēju iegūt derīgos izrakteņus uz Mēness. Tomēr šajā kontekstā būtisks ir jautājums – vai pastāv kādi noteikumi, kas regulē derīgo izrakteņu ieguvi uz Zemes pavadoņa? Britu raidorganizācija BBC pētīja, kam ir tiesības uz Mēness dzīlēs atrodamajām bagātībām.

Ir pagājuši gandrīz 50 gadi kopš brīža, kad amerikānis Nīls Ārmstrongs kļuva par pirmo cilvēku, kurš staigājis pa Mēness virsmu. “Tas ir mazs solis cilvēkam, bet milzīgs cilvēcei,” sacīja astronauts, kura izteiktā frāze kļuva par vienu no plašāk citētajām visā pasaulē.

Pēc tam Ārmstrongam pievienojās viņa kolēģis Bazs Oldrins. Tas notika 1969. gada jūlijā “Apollo 11” misijas laikā. Pēdējo reizi cilvēki pa Mēness virsmu staigāja tālajā 1972. gadā, taču jau tuvākajā laikā šī situācija var kardināli mainīties.

Jau vairākas kompānijas paziņojušas, ka vēlas uz Mēness sākt ģeoloģiskos pētījumus un, ja iespējams, arī derīgo izrakteņu ieguvi.

Mēness virsma satur tādus derīgos izrakteņus kā zelts un platīns, kā arī dažādi uz Zemes reti sastopami ķīmiskie elementi, kuri ir ļoti noderīgi augstāko tehnoloģiju ražošanā.

Janvāra sākumā uz Mēness nosēdās Ķīnas kosmosa zonde, kura veica eksperimentu ar augu audzēšanu uz Mēness. Zinātnieki vēlāk cer radīt Mēness eksperimentālo bāzi.

Savukārt Japānas kompānija “iSpace” plāno radīt transporta platformu Zeme – Mēness un veikt eksperimentus ar ūdeni, kas cietā agregātstāvoklī ir atrodams Mēness polos.

Tomēr – vai pastāv kādi likumi, kas regulē un aizsargā derīgos izrakteņus uz Mēness, kā arī regulē to ieguvi?

Par debesu ķermeņu piederību sāka runāt jau kopš pirmā cilvēka lidojuma kosmosā, respektīvi, jau kopš Aukstā kara. Kad NASA plānoja nosūtīt pirmos astronautus uz Mēnesi, ANO izstrādāja līgumu par kosmosu, kas tika parakstīts 1967. gadā. To parakstīja Lielbritānija, ASV un PSRS.

Līgumā teikts, ka “uz kosmosa telpu, tostarp Mēnesi un citiem debesu ķermeņiem neattiecas nacionālās piederības noteikumi. Uz tiem nevar attiecināt suverenitātes pasludināšanu, tos nekādā veidā nevar okupēt vai iegūt īpašuma tiesības ar citām metodēm.”

“Alden Advisers” vadītāja Džoanna Vīlere šo līgumu sauc par Lielo kosmosa īpašumu hartu.

Pateicoties tai, valsts karoga izkāršana (tā, kā to darīja Ārmstrongs un citi astronauti) uz debesu ķermeņa neko nenozīmē, jo juridiski šī teritorija nekam nepieder - ne cilvēkam, ne kompānijai, ne arī valstij.

1969. gadā jautājums par derīgo izrakteņu ieguvi uz Mēness nebija aktuāls, taču, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, komerciāla derīgo izrakteņu ieguve vairs nešķiet zinātniskā fantastika no tālas nākotnes.

1979. gadā ANO tika pieņemta vienošanās par valstu darbību uz Mēnesss un citiem debesu ķermeņiem. Šo vienošanos vēl sauc par “Mēness vienošanos”, kurā tiek runāts par to, ka darbība uz Mēness notiek tikai un vienīgi miermīlīgiem mērķiem, turklāt kosmosa staciju celtniecība ir jāsaskaņo ar ANO, paskaidrojot to mērķi.

Dokumentā teikts, ka

Mēness un tā derīgie izrakteņi ir visas cilvēces kopīgais īpašums, bet valstis, kuras veic derīgo izrakteņu ieguvi, nodrošina starptautisku režīmu, kā notiek Mēness resursu izmantošana.

Galvenā problēma ir tā, ka “Mēness vienošanos” ir ratificējušas tikai 11 valstis. Tādas valstis kā ASV, Ķīna un Krievija šo dokumentu nav parakstījušas.

Kā uzsver Vīlere, ievērot ANO pieņemtos likumus nav nemaz tik vienkārši. Likumu izpildei jāseko līdzi valstīm, kas parakstījušas vienošanos, un jāņem vērā, ka katrā parakstītājvalstī ir sava nacionālā likumdošana. Valstīm jāseko līdzi, vai atsevišķi cilvēki vai uzņēmumi ievēro likumus.

Žurnāla “Par kosmosa likumdošanu” bijusī galvenā redaktore Džoanna Airīna Gabrinoviča uzskata, ka starptautiskās vienošanās pašas par sevi neko negarantē. To izpildi ietekmē politika, ekonomika, kā arī sabiedrības viedoklis.

Pēdējo gadu laikā likumi, kuri liedz piesavināties vai noteikt īpašumtiesības uz debesu ķermeņiem, aktīvi tiek pārbaudīti dzīvē. Piemēram, 2015. gadā ASV tika pieņemts likums par konkurenci saistībā ar lidojumiem kosmosā, kā arī par pilsoņu tiesībām iegūt derīgos izrakteņus no asteroīdiem. Likums neattiecas uz Mēnesi, taču tā mehānisms varētu tikt paplašināts.

Viens no kompānijas “Planetary Resources” dibinātājiem Eriks Andersons šo likumu jau nosauca par vienu no vēsturē skaļākajiem gadījumiem, kad tiek atzītas tiesības uz īpašumu kosmosā.

Līdzīgs likums 2017. gadā tika pieņemts Luksemburgā. Tajā runāts par īpašuma tiesībām uz izplatījumā iegūtiem dabas resursiem. Premjerministra vietnieks Etjens Šnaiders sacīja, ka, pateicoties šim likumiem, Luksemburga kļūs par pirmo Eiropas valsti un līderi kosmosa dabas resursu apguvē.

Pašlaik notiek aktīvi centieni veikti izpēti un komercializēt šos pasākumus. Arvien vairāk valstu piesakās palīdzēt kompānijām, kas gatavojas iegūt derīgos izrakteņus uz Mēness.

“Skaidrs, ka derīgo izrakteņu ieguve – to transportēšana uz Zemi, to lietojums rūpniecībā - ir pretrunā ar principiem, kas liedz noteikt īpašuma tiesības,”

uzsver advokātu firmas “Naledi Space Law and Policy” advokāte Helēna Ntabeni.

Pēc viņas vārdiem, ASV un Luksemburga “jau saknē ir atteikušās izpildīt iepriekš panāktās vienošanās saistībā ar derīgajiem izrakteņiem kosmosā”. Viņa šaubās, ka valstis, kuras būs iesaistītas derīgo izrakteņu apguvē, ievēros augstos morāles principus un “nodos ieguvumus visas cilvēces rokās”. “Noteikti, ka derīgo izrakteņu ieguvēji paši vēlēsies noteikt īpašumtiesības uz iegūtajām bagātībām,” sacīja Ntabeni.

Uz augšu